Netradicionāli, Padomi

Pasaule mainās, daudz kas nenotiek tā, kā iepriekš. Kā dzīvot šajā laikā, iesaka Kristīne Muciniece

Foto - Shutterstock

Autore: Kristīne Muciniece, grāmatu sērijas “Eņģeļu acis” autore

Radot prieku sev pašam

Cilvēku dzīvē tagad notiek izmaiņas. Straujas un spēcīgas. Cits tās izjūt, cits vēl ne. Taču ar tām saskarsies visi bez izņēmuma – kāds tam dodas cauri jau tagad un apzinās, kāds izjūt, bet neapzinās, un ir arī tie, kuri pašlaik “guļ”, jo vēl nav viņu laiks. Tās var būt izmaiņas gan mūsu fiziskajā ķermenī, gan arī apziņā. Pēkšņas sāpes, nogurums, viegls reibonis, līksmes momenti, kas mijas ar straujiem apātijas brīžiem, nervozums, ātras dusmas, kuras pēkšņi nomaina prieks, it kā nekas nebūtu bijis. Pēkšņi var rasties sajūta, ka esam atmodušies kā no dziļa miega un, visam ap mums kļūstot tik caurspīdīgam un caurredzamam, redzam nejēdzības sev visapkārt gandrīz vai ik mirklī.

Ārējā realitāte tad sāk līdzināties muļķīgam seriālam, taču mēs saprotam, ka tur, ārpusē, mainīt neko nevaram. Vienu vārdu sakot, nesaprotamas un diskomfortu radošas norises, kas, visticamāk, liks mums jautāt – kas ar mani notiek? Šādos brīžos nevajag tam ļaut sevi pārņemt, iedziļināties un analizēt, jo prāts dos tikai tās atbildes, ko ir spējīgs radīt, balstoties uz iepriekšējo pieredzi, bet tas, kas notiek tagad, ir vēl nebijis un prātam neizskaidrojams notikums. Vienīgais, ko varam darīt, – uztvert to kā absolūti normālu parādību savā transformācijas procesā. Mēs maināmies. Mēs mostamies. Un tas ir pilnīgi normāli. Mainās un mostas arī Zeme, un visi šie procesi gan mūsos, gan globāli rada ļoti spēcīgu iespaidu, gribam mēs to vai negribam. Cits šīs izmaiņas pārdzīvo ļoti spēcīgi, kāds cits tās izjūt vieglāk, un, lai mēs tās pārdzīvotu pēc iespējas harmoniskāk, ir jāmaina sava attieksme pret notiekošajiem procesiem. Viss notiek tieši tā, kā tam ir jānotiek.

Meklējam un iesaistāmies nodarbēs, kas rada prieku, paceļ vibrācijas – staigājam, uzturamies pēc iespējas vairāk dabā, svaigā gaisā, dziedam, dejojam, zīmējam utt., darām lietas, ko nekad iepriekš neesam darījuši, vai arī mums ir šķitis, ka tās nemākam un tāpēc nevaram.

Pamēģiniet! Ļaujieties! Izbaudiet šo bērnības tīro azartu – izzināt sevi. Nevienam par to atskaite nav jādod, jo šajā procesā mēs radām prieku tikai un vienīgi sev, bez vērtēšanas un salīdzināšanas. Vērojam sevi, ieklausāmies sevī, savā ķermenī. Tas ir smalks un ļoti gudrs mehānisms. Lēnām, pēc iespējām, samazinām treknu ēdienu daudzumu uzturā, vairāk ēdam svaigus dārzeņus, augļus un dzeram tīru ūdeni, taču nenodarām sev pāri, pēkšņi kaut ko aizliedzot pilnībā, kaut arī ķermenis vēl nav gatavs no tā atteikties. Ieklausieties, un ķermenis parādīs vislabāko ceļu katram individuāli, jo ikviens cilvēks ir unikāls un neatkārtojams un neviens cits viņam nevar dot pareizo padomu, kā pareizāk ēst vai dzīvot. Kopumā radām neatkarīgu prieku SEV PAŠAM! Neiesaistām un neliekam mākslīgi priecāties citiem. Prieks sev! Tad šīs transformācijas notiek harmoniskāk un katram atbilstoši, neļaujot ieslīgt dziļā apātijā, kas reizi pa reizei mūs diezgan spēcīgi “uzāķē”.

Jau tagad pasaule ir tik ļoti mainījusies, ka daudzas lietas vairs nestrādā tā, kā bija pierasts iepriekš. Mēs atrodamies jaunajās enerģijās. Vecās enerģijas ir aizgājušas, un vecajām sistēmām un lietām vairs nav to atbalsta. Ir palikusi vairs tikai ilūzija par to, tāpēc arī daudz kas vairs nenotiek tā, kā bijām ieraduši, vai arī nojūk pavisam, kur šķita – viss ir dzelžaini stabils. Tas attiecas uz visām mūsu dzīves jomām, rada satraukumu un stresu – un mēs nesaprotam, kas notiek. Vecajam ir jāaiziet. Tas paņem sev līdzi ļoti daudz no mūsu dzīves, vai mēs to gribam vai negribam. Protams, ka tas radīs satraukumu, jo aizies arī tādas lietas, ko neesam gatavi atdot, bet mums ir jāsaprot: lai arī cik sāpīgi, nepatīkami vai satraucoši ir zaudēt veco un pierasto, jaunais dāvās mūsu turpmākajai dzīvei neierobežotas iespējas.

Pašreiz mums nav viegli to saprast. Ir jāpārstāj skriet!

Kļūstot par vērotājiem, pamazām nāk apzināšanās un pēc tam arī izpratne

Gaismas filozofija par to, ka ikviens sevī var atvērt – iespējas, zināšanas, kas ļauj savus sirds sapņus piepildīt savā dzīvē. Tikai un vienīgi savā! Līdz ar vecajām enerģijām aiziet arī vecais domāšanas veids, tāpēc kļūst arvien grūtāk. It sevišķi sākumā, jo sapratne par lietu kārtību mūsu dzīvē mainās līdz pašiem pamatiem. Pirmajā brīdī pat izsit pamatu zem kājām. Mums vismaz tā šķiet. Tas būtu tā, it kā putnēns mācītos lidot, pirmo reizi atstājis ligzdu. Tāpat ir ar mums. Mēs esam gaisā – ligzda aiz muguras – nākamais nosēšanās punkts ir tālu priekšā. Nekas cits neatliek kā uzņemties atbildību pašiem. PAŠIEM! Katram par sevi!

Viss ir mūsos. Jaunās enerģijas atbalstīs un ļaus visam piepildīties brīvi un neiedomājami skaisti. Tāpat kā gaisa straumes putnēnam – tās ies savu ceļu, taču vienmēr putnēnu atbalstīs, ja viņš tām uzticēsies. Viņam neviens nav to mācījis, bet viņš zina, ka tā ir, arī mēs visi ZINĀM. Savā sirdī. Tikai jāļaujas.

Pievienot komentāru