Ēšana, Uzturs

Dzeram no krāna vai filtrējam? Arī ūdens ar piegaršu var atbilst prasībām

Foto - Shutterstock

Tā ir iekārtots, ka dzīvības uzturēšanai cilvēkam ik dienu jādzer svaigs un tīrs ūdens. Lai gan Latvijā krāna ūdeni uzskata par drošu un dzeramu bez vārīšanas, daudzus neapmierina tā garša vai netipiskā krāsa. Tas parasti ir iemesls, kāpēc iedzīvotāji izvēlas lietot ierīces, kas ūdeni attīra.

Rīgā pārbauda katru dienu

Ūdens nesastāv no ūdeņraža un skābekļa vien. Tā ir dabiska vide, kurā ir dažādi ķīmiskie savienojumi, piemēram, amonijs, dzelzs, mangāns, nātrijs, sulfāti, kā arī gāzes, sāļi, vērtīgas minerālvielas un dabiska mikroflora, uzskaita Sabiedrības veselības uzraudzības nodaļas vadītāja Solvita Muceniece. “Protams, dzeramajā ūdenī nedrīkst būt patogēnu mikroorganismu, kas var izraisīt saslimšanas, un ķīmisku savienojumu, kas var toksiski ietekmēt organismu. Tāpēc dzeramais ūdens tiek regulāri pārbaudīts, lai pārliecinātos, vai tas atbilst noteiktajām prasībām.”

Veselības inspekcija ir atbildīga par ikgadējā auditmonitoringa veikšanu. Paraugu skaits ir atkarīgs no sistēmas piegādātā ūdens daudzuma diennaktī. Piegādātāji kārtējā monitoringa dzeramā ūdens pārbaudes veic biežāk, bet mazākam parametru skaitam. Piemēram, Rīgas ūdens kvalitātei seko līdzi katru dienu.

Katrā auditmonitoringa ietvaros paņemtajā paraugā nosaka ķīmiskos, mikrobioloģiskos un kontroles rādītājus. Ķīmisko un mikrobioloģisko rādītāju pārsniegumi tieši ietekmē cilvēka veselību. Kontrolrādītāju paaugstināta koncentrācija nav tieši bīstama veselībai, bet ietekmē dzeramā ūdens krāsu, smaržu, garšu un liecina par tā vispārējo kvalitāti.

Dzeramā ūdens ķīmisko rādītāju kategorijā ietilpst daudz ķīmisko elementu (arsēns, bors, bromāti, cianīdi, dzīvsudrabs, hroms, kadmijs, svins, varš) un to savienojumu. Mikrobioloģisko rādītāju kategorijā ir divi rādītāji: zarnu nūjiņa E. coli un enterokoki. “E. coli klātbūtne liecina par varbūtēju fekālo piesārņojumu. Dzeramo ūdeni uzskata par drošu, ja tajā šo baktēriju nav. To, vai ūdeni var dzert nevārītu, atklāj mikrobioloģiskā analīze. Rīgā ūdens kvalitāti pārbauda katru dienu, un tā pilnībā atbilst likumā noteiktajām prasībām. Tas nozīmē, ka vismaz Rīgā var droši dzert nevārītu ūdeni no krāna,” stāsta SIA Rīgas ūdens Apvienotās ūdens kvalitātes kontroles laboratorijas vadītājs Māris Bērtiņš.

Labāk dzert tekošu

Liela daļa dod priekšroku vārītam ūdenim, jo tad iet bojā mikrobi. Tomēr vārīšanas procesā mazinās gāzu sastāvs un pasliktinās garša, atklāj Solvita Muceniece. “Ģimenē krāna ūdeni dzeram nevārītu, es tajā nesaskatu risku. Agrāk krāna ūdens tika hlorēts, varbūt tāpēc daļa sabiedrības vēl aizvien uzskata, ka tas nav dzerams. Daudzi mājās tur Venden, Zaķumuižas vai citas firmas bunduļus, jo gaumes ir dažādas. Tomēr uzskatu, ka vislabākais ir svaigs un tekošs ūdens. Ūdens ir dzīvs, tam ir jākustas! Arī Skandināvijā netērē naudu ūdenim pudelēs, jo no krāna tekošais ir gana labs. Traukos nopērkamais dzeramais ūdens nereti ir tas pats krāna ūdens, kas iepildīts no sākotnējās izplūšanas vietas. Vienīgā atšķirība – tas nav tecējis pa cauruļvadu sistēmu. Toties cik mēs pārmaksājam, pērkot ūdeni veikalā!”

Seklie avoti – nedrošāki

Nav viegli panākt, lai ūdens vienlaikus būtu gan vērtīgs, gan nekaitīgs. Piemēram, Jūrmalas un Jelgavas apkārtnē dzeramajā ūdenī novērots paaugstināts sulfātu līmenis. Patlaban abās pilsētās ir ierīkotas attīrīšanas iekārtas, kas šo problēmu novērš. Ilgstoši lietojot ūdeni ar pārmērīgu sulfātu daudzumu, var kaitēt veselībai.

“Nedrošāk ir uzturā lietot seklo urbumu ūdeni no akām vai tā sauktajām spicēm mazdārziņos vai vasarnīcu teritorijās. Virsējie ūdens slāņi nav pietiekami pasargāti no piesārņojuma. Pavasaros pēc paliem, ziemā kūstot sniegam, seklo urbumu ūdens kvalitāte var pasliktināties,” stāsta Solvita Muceniece. Latvijā aptuveni 20% iedzīvotāju ir individuāla ūdensapgāde, dziļurbums, aka vai spice.

“Ja vizuāli ūdens ir dzidrs, bezkrāsains, bez smakas, papildus vajadzētu pārbaudīt šādus rādītājus: pH, EVS, amoniju, oksidējamību, koliformas un E. coli. Tie var atklāt slēptas problēmas, kas ar aci nav redzamas,” rekomendē Māris Bērtiņš.

* pH – vispārējs rādītājs, kam jābūt 6,5–9,5 robežās.

* EVS – rāda kopējo ūdenī izšķīdušo neorganisko vielu daudzumu (norma – 2500 uS/cm).

* Amonijs – varētu liecināt par ūdens piesārņojumu ar minerālmēslojumu vai augu un dzīvnieku sadalīšanās procesiem (norma – 0,5 mg/L).

* Oksidējamība – atklāj kopējo ūdenī izšķīdušo organisko un oksidēties spējīgo vielu daudzumu (norma – 5 mgO/L).

* Koliformas un E. coli – liecina par mikrobioloģisko piesārņojumu (norma – 0 KVV/100mL), kas liecina par to, vai ūdens ir lietojams bez termiskās apstrādes (vārīšanas).

Solvita Muceniece saka: vislabāk dzert tīru avota ūdeni, kas atrodas koptā, aprūpētā vidē. Latvijā dzeramo ūdeni pārsvarā iegūst no pazemes, un tas pielīdzināms avota ūdenim. Pusei Rīgas iedzīvotāju ūdens mājsaimniecībā ieplūst no Daugavas. Tas tiek ozonēts, atbrīvojot no mikrobiem un vīrusiem, vienlaikus noārdot ūdenī izšķīdušās organiskās vielas.

Shutterstock ilustrācija
Shutterstock ilustrācija

Uzmanām caurules!

Krāna ūdens netiek attīrīts no visām minerālvielām un piemaisījumiem, citādi būtu nevērtīgs. Nereti iedzīvotājus neapmierina tā sliktā piegarša, bet arī tad ūdens var atbilst visām prasībām. Protams, jāņem vērā ēkas iekšējās ūdensapgādes sistēmas stāvoklis – nereti tieši tas ir sliktās garšas cēlonis. Cauruļvadi atkarībā no to kvalitātes ir izmantojami aptuveni 30 gadu. Kvalitāti uzrauga nama apsaimniekotājs. Dzīvokļu māja ir kopīpašums, tādēļ tā ir arī katra dzīvokļa īpašnieka atbildība. Nevienas valsts iestādes kompetencē nav šo problēmu risināt, skaidro Solvita Muceniece.

Cilvēkus bieži neapmierina tas, ka uz virsmām vannas istabā un citur veidojas dzeltenas nogulsnes, kuras ir grūti notīrīt. “Jāapsver filtra iegāde, ja ūdens ir vizuāli nepieņemams, tam ir savāda krāsa, ir redzamas nogulsnes. Tā nav normāla situācija, un jāmeklē pro-blēmas iemesls. Nereti vainojams iekšējais ūdensvads, remontdarbi vai uzduļķojums centralizētajā ūdensvadā. Veļas mašīnām un tamlīdzīgām ierīcēm der ierīkot parastos virves filtrus, lai pasargātu no nogulšņu iekļūšanas, piemēram, remontdarbu vai avāriju gadījumā,” iesaka Māris Bērtiņš.

Ūdens kvalitāte pakāpeniski uzlabojas, jo ir ieguldīti līdzekļi ūdens sagatavošanas un attīrīšanas iekārtās. Lai gan Veselības inspekcijas publicētajos datos 2016. gadā ūdens paraugu neatbilstība pēc ķīmiskajiem kontrolrādītājiem, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, ir palielinājusies, tas izskaidrojams ar dzelzs un mangāna rādītāju stingrākas normas piemērošanu nacionālajā līmenī. Visbiežāk ir pārsniegti tieši dzelzs, mangāna un sulfātu rādītāji. “Ik pēc laika beidzas pārejas perioda vērtēšanas normas. Apstākļiem uzlabojoties, standarti kļūst augstāki. Visām Eiropas dalībvalstīm dzeramā ūdens kritēriji ir vienādi, bet Latvijā problēma ir augstā dzelzs koncentrācija dzeramajā ūdenī. Dzelzs ietekmē ūdens garšu un bojā santehniku, bet būtiski neiespaido cilvēku veselību,” informē Solvita Muceniece.

Foto - Shutterstock
Foto – Shutterstock

Kad vajadzīgs filtrs

Mikrobus un bioloģisko piesārņojumu ieraudzīt un sagaršot nevar. Tomēr netipiska krāsa, smarža vai garša liek apšaubīt ūdens kvalitāti. Cilvēks pats var pārbaudīt ūdens kvalitāti kādā no laboratorijām. “Vēlams izvēlēties akreditētu jeb trešās puses atzītu laboratoriju, piemēram, SIA Rīgas ūdens Apvienoto ūdens kvalitātes kontroles laboratoriju, LVĢMC laboratoriju, BIOR un SIA Vides audits laboratoriju,” rekomendē Māris Bērtiņš. “Nevajadzētu uzticēties bezmaksas ūdens pārbaudēm, kas bieži tiek veiktas ar apšaubāmām testēšanas metodēm. Tad parasti secina: jūsu ūdens nav dzerams, tāpēc jāpērk mūsu dārgie filtri!”

Nopietnāk filtru nepieciešamība jāapsver, ja ir:

* dzeltenas nokrāsas ūdens – problēmu rada palielināts organisko vielu vai dzelzs daudzums pazemes ūdenī. Ir pieejami speciāli filtri, bet to efektivitāte atkarīga no dzelzs daudzuma;

* ciets ūdens – uz iekārtu sildelementiem veidojas baltas nogulsnes jeb kaļķis. Tas neatstāj negatīvu iespaidu uz veselību, bet bojā iekārtas. Šajā gadījumā ir pieejami speciāli ūdens mīkstināšanas filtri;

* nepatīkama smaka – situāciju var uzlabot filtri, kuru sastāvā ir aktīvā ogle.

Dažādām tehnoloģijām ir dažādas attīrīšanas pakāpes, tāpēc vispirms jākonsultējas ar zinošu speciālistu, kurš izvērtēs ūdens kvalitāti. Piemēram, osmozes filtri ļoti smalki attīra ūdeni, kas ikdienā varbūt nemaz nav nepieciešams. Ir iekārtas, kas samazina organiskos savienojumus, attīra no baktērijām, mehāniskiem piemaisījumiem, vienlaikus atstājot vērtīgās minerālvielas un ūdeni mīkstinot. Veikalos var nopirkt krūzes ar filtru, kas ūdeni attīra virspusēji. Šāds variants var būt piemērots, ja ūdens kvalitāte ir laba, bet neapmierina tā garša.

Foto - Shutterstock
Foto – Shutterstock

Citas attīrīšanas metodes

Daži ūdeni nostādina, sasaldē un atsaldē, liek tajā pīlādža vai ievas zarus, sudraba monētas vai karotes. “Tā ir vairāk vai mazāk ezoterika,” uzskata Solvita Muceniece. “Sudrabam teorētiski piemīt antibakteriālas īpašības, tāpēc cilvēks tic, ka tādējādi ūdens būs drošs un veselībai labvēlīgs. Ir zinātne par ūdens atmiņu, kristāliņiem, to, kā ūdens atceras labos un sliktos vārdus. Ļaudis stāv garās rindās, lai tiktu pie avota ūdens un tādējādi it kā nodrošinātu sev mūžīgo dzīvi. Man to ir grūti komentēt. Tas ir gaumes jautājums. Piekrītu, ka pārliecībā ir liels spēks, tāpēc neko sliktu tajā nesaskatu.”

 

Mūsu eksperti

SOLVITA MUCENIECE, Veselības inspekcijas Sabiedrības veselības uzraudzības nodaļas vadītāja

MĀRIS BĒRTIŅŠ, SIA Rīgas ūdens Apvienotās ūdens kvalitātes kontroles laboratorijas vadītājs

 

logo-36

4 Komentāri

  1. LV lielākā problēma ir dzelzs un kaļķis. Man bija problēmas ar cietu ūdeni un mazliet ar dzelzi- vispirms piekrāmēju pieliekamo ar filtru bunduļiem, kas ar sāli kaut kā darbojas, tad pagāja 6 gadi un iestājās pilnīgs zb sāli vadāt (vai arī dzīvoju bez sāls kādu laiku aiz slinkuma un tad vienalga viss auga ciet). Īsāk sakot, atradu ka ir tādi verķi Dropson, ko iebūvē caurules sistēmā pirms boilera un man ir brīvs būcenis, nav sāls jāvadā un galvenais- kaļķa apaugumu nav vairāk nekādu, ir tikai mikro balti kaļķa graudiņi, kas nekur neķerās. Vienīgi no dzelzs paliek plankums podā, bet tas arī mierīgi nomazgājas un garšai man tas netraucē. Ja nu kādam ir arī dzelzs daudz, tad nezinu, bet es esmu laimīgs tagad.

  2. Lētie jaucējkrāni (korpuss no cinka) arī pasliktina ūdens garšu. Jo īpaši to var novērot, ja pirms jaucējkrāna nomaiņas ūdens ir bijis dzerams, bet pēc tam vairs nē. Tāpēc labāk nedaudz piemaksāt un izvēlēties jaucējkrānus, kuriem korpuss ir no misiņa.

  3. Es arī varu par to dropsonu pateikt, man vīrs uzlika m’jās tikai tāpēc, ka negribējām tik daudz vietas tiem sāls kannām likt. Un cena, ja salīdzina ar sāls sistēmu sanāk pat lētāka un veļenē man balta plēve uz bunduļa vairs neveidojas. Ko vēl var gribēt, jo mums šuasmīgi ciets ūdens ir. Bet dārgs ir, tam es piekrītu, varēja vismaz izkata pēc to kastīti lielāku sataisīt 🙂

Pievienot komentāru