Personība, Psiholoģija

Jolanta Baranovska-Kaša: “Izbaudu dzīvi ar donora nieri”

Jolanta ar savu nieres donori – krustmāti Zinaīdu Catlakšu. Foto no Jolantas Baranovskas-Kašas albuma

Jolanta Baranovska-Kaša, Latvijas Nieru slimnieku asociācijas vadītāja, 27 gadu vecumā saslima ar nieru slimību, kādu laiku palīdzēja nieru hemodialīze, taču pēc 13 gadiem atteicās strādāt abas nieres: – Kad saslimu, man bija 27 gadi. Tas bija pilnīgi negaidīti, jo līdz tam biju vesela. Vēl vienu šoku piedzīvoju, kad ārsts pateica, ka man būs vajadzīga nieru hemodialīze. Par to neko nezināju, tāpēc domāju, ka mēnesi izmantošu un tad viss būs labi. Taču uz hemodialīzi jāiet katru otro dienu, vienalga, vai tajā dienā iekrīt 1. janvāris, 23. jūnijs vai kādi citi svētki, vai ir paaugstināta ķermeņa temperatūra vai nav, jo bez dialīzes cilvēks vienkārši mirst nost.

Sākumā, kad vēl darbojās pašas niere, procedūra bija samērā viegla. Taču ar laiku nieres kļuva arvien slinkākas, urīns vairs neizdalījās. Tas nozīmē, ka visu lieko šķidrumu no organisma iespējams izvadīt tikai ar dialīzes starpniecību. Turklāt, kad organisms saindējas ar sārņvielām, ļoti gribas dzert. Dažreiz šķita, ka varu izdzert spaini ūdens. Pēc tam atnāku uz dialīzi, un izrādās, ka ir lieki četri vai pieci kilogrami, kas procedūras laikā jānoņem. Tā ir milzīga slodze organismam, it īpaši sirdij. Pēc sestdienas un svētdienas, kad dialīze nenotiek, reizēm gandrīz nespēju piecelties no gultas. Tolaik dzīvoju daudzdzīvokļu nama devītajā stāvā. Kad lifts nedarbojās, pēc hemodialīzes dažreiz raudādama vilkos pa kāpnēm augšup, ik pa brīdim apstājoties un atpūšoties.

Nepatīkami bija tas, ka fistulas rajonā uz rokas izveidojās lieli bumbuļi. Lai nepiesaistītu uzmanību, šo kosmētisko defektu ziemā nomaskēju ar garām piedurknēm, bet vasarā ar mežģīņu uzrocīšiem. Turpināju arī strādāt. Par laimi, mans darba devējs bija saprotošs un ļāva neierasties darbā tajās dienās, kad veicu hemodialīzi.

Tad radās iespēja nieri pārstādīt. Lai gan sākumā viss liecināja, ka būs labi, diemžēl pirmā operācija izrādījās neveiksmīga. Pēc tam pašsajūta bija vēl sliktāka. Otru transplantācijas operāciju man veica pēc nepilna gada. Tā bija veiksmīga, jaunā niere sāka darboties jau uz operācijas galda, un es drīz vien varēju ne tikai atgriezties aktīvajā dzīvē, bet arī dzemdēju dēlu, kuram tagad ir sešpadsmit gadu. Viņš ir gudrs, vesels, dzied un labi mācās, vārdu sakot, mūsu ģimenes prieks, lepnums un laime!

Pēc trīspadsmit gadiem arī šī niere atteicās strādāt. Pēc vairākām operācijām un dzemdībām manā organismā bija radies daudz antivielu. Tas nozīmē, ka piemeklēt miruša donora nieri gandrīz nav iespējams. Lai es varētu pilnvērtīgi dzīvot, uz orgānu saderības pārbaudi pieteicās mani tuvinieki – vecāki un abas mammas māsas. Vislabākā saderība bija ar manu mīļo krustmāti Zinaīdu Catlakšu. Tagad pēc trešās operācijas mana pašsajūta un analīzes ir ļoti labas, arī asinsspiediens normalizējies. Strādāju savā profesijā un dzīvoju pilnvērtīgu dzīvi.

 

logo-36

Pievienot komentāru