Ārstēšana, Citas slimības

Nieze un dzelte var būt žultsakmeņu dēļ. Kā ārstē

Shutterstock ilustrācija

Atšķirībā no sālsskābes, kas tiek ražota kuņģī un turpat arī darbojas, žults veidojas aknās, pa izvadkanāliem nonāk kopējā žultsvadā, bet pēc tam divpadsmitpirkstu zarnā. Daļa koncentrētas žults uzkrājas arī žultspūslī – maisveida orgānā, kas pilda žults “noliktavas” funkcijas. Ja žults attece ir traucēta vai bloķēta, var rasties smags iekaisums, kas traucē visai gremošanas sistēmai.

Parādās dzelte un nieze

“Mūsdienās visbiežāk žults atteci traucē žultsakmeņi, kas veidojas žultspūslī, nokļūst žultsvadā un to nosprosto. Tā ir bīstama situācija, jo žultsvadā izdalās ne tikai žults, bet arī aizkuņģa dziedzera sekrēts. Rodas sastrēgums, kas var izraisīt arī aizkuņģa dziedzera iekaisumu,” stāsta P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas galvenā ārsta vietnieks ķirurģijas jautājumos Jānis Vilmanis. Taču žults atteci var traucēt arī ļaundabīgi audzēji žultsvados vai aizkuņģa dziedzerī, retāk – autoimūnas žultsvadu vai aknu slimības, piemēram, primārais sklerotizējošais holangīts vai biliāra aknu ciroze. Šo slimību gaitā rodas iekaisīgas izmaiņas aknu sīkajos žultsvados, kuri pakāpeniski sašaurinās un slēdzas. Lai gan aknas ražo žulti, tā nespēj no tām izdalīties. Slimības vēlīnās stadijās vienīgā ārstēšanas iespēja ir aknu transplantācija.

Žults atteces traucējumus ir grūti ignorēt vai ar tiem sadzīvot, jo tos pavada tādi nepatīkami simptomi kā nieze un dzelte – vispirms iekrāsojas acu baltumi, tad arī āda, jo asinīs paaugstinās bilirubīna līmenis. Pamanot šos simptomus, jādodas pie ģimenes ārsta, lai veiktu analīzes un uzsāktu ārstēšanu: šādam stāvoklim ieilgstot, žultsvadi var tikt pilnībā nosprostoti, bojājas aknas un citi orgāni.

“Žultsakmeņi, it īpaši nelielie, var sagādāt nopietnas veselības problēmas. Pirmkārt, nosprostojot atteci no žultspūšļa, izraisot iekaisumu. Otrkārt, migrējot tie var nokļūt kopējā žultsvadā. Par to, vai žults atteces traucējumus izraisījuši akmeņi, audzējs vai citi iemesli, var pārliecināties, veicot izmeklējumus ar magnētiskās rezonanses aparātu,” norāda ķirurgs.

Pārakmeņojies holesterīns

Žultsakmeņu slimība ir viena no izplatītākajām gremošanas sistēmas kaitēm. Pēc speciālistu aplēsēm, ar to slimo 10 – 20% iedzīvotāju, biežāk sievietes, it īpaši pēc 50 gadu vecuma.

“Lai gan žultsakmeņu slimībai ir zināma saistība ar treknas, dzīvnieku izcelsmes taukiem bagātas pārtikas lietošanu, šādi akmeņi var veidoties arī gados jauniem cilvēkiem, kuri pārsvarā pārtiek no vājpiena produktiem un dārzeņiem. Nevar apgalvot, ka tad, ja ēdīsim veselīgi, žultsakmeņu nebūs,” novērojis ķirurgs. Tomēr paaugstināts holesterīna līmenis asinīs, tāpat kā liekais svars, mazkustība un retas un neregulāras maltītes, hormonālo kontracepcijas līdzekļu lietošana vai biežas grūtniecības pieder pie žultsakmeņu slimības riska faktoriem.

Lielākā daļa žultsakmeņu žultspūslī vai žultsceļos veidojas no holesterīna un žults sāļiem, bet ir arī pigmenta akmeņi, kuru sastāvā ir bilirubīns un kalcija sāļi. Latvijas iedzīvotāji pārsvarā cieš no holesterīna akmeņu veidošanās.

Lielai daļai cilvēku žultsakmeņi nesagādā diskomfortu, reizēm tos atklāj pilnīgi nejauši vēdera dobuma izmeklēšanas laikā. Jānis Vilmanis norāda, ka šādi žultsakmeņi nebūt nav jāoperē, tikai ik pa laikam jāveic atkārtoti izmeklējumi, lai slimību kontrolētu. Tos izoperēt reizēm iesaka gados jauniem cilvēkiem, lai izvairītos no slimības saasinājumiem nākotnē, vai arī gados veciem cukura diabēta pacientiem, kuriem visas slimības mēdz noritēt smagāk, ar sarežģījumiem.

Tomēr ir žultsakmeņu slimības pacienti, kuri regulāri cieš no sāpju lēkmēm, kuras var ilgt no pārdesmit minūtēm līdz vairākām stundām. To parasti provocē sātīga maltīte vai cepts vai žāvēts ēdiens. “Parasti tad ir spēcīgas lēkmjveida sāpes un smaguma sajūta labajā paribē. Var pievienoties slikta dūša, vemšana, dažreiz arī dzelte,” stāsta ķirurgs.

Operēt vai šķīdināt?

Ja žultsakmeņu slimība nav akūta, tos var šķīdināt ar medikamentiem. Lai būtu efekts, zāles jālieto sešus mēnešus, taču nav garantijas, ka pēc kāda laika akmeņi nesāks veidoties no jauna, it īpaši, ja netiek mainīti ēšanas paradumi un dzīvesveids.

Ja pierādīts, ka žults atteces traucējumos vainojami žultsakmeņi, kas bloķē žultsvadus, tiek veikta retrogrādā endoskopiskā holangiopankreatogrāfija. Tas ir endoskopisks izmeklējums, kuru izdara rentgena kontrolē un ar kura starpniecību var ne tikai izmeklēt žultsvadus, bet arī izņemt no tiem žultsakmeņus un likvidēt nosprostojumu.

Ja žultspūslis pilns ar akmeņiem un vairs nedarbojas, par labāko ārstēšanas metodi mūsdienās atzīta laparoskopiskā holicistektomija jeb žultspūšļa izņemšana.

“Ja pacients cieš sāpju lēkmes un ir iekaisums, vienīgais ārstēšanas veids ir operācija. Tas jau ir tikai žults rezervuārs, bez tā var iztikt,” mierina ķirurgs Jānis Vilmanis, piebilstot, ka tā ir viena no biežāk veiktajām operācijām – tikai “Stradiņos” vien gadā veic 7000 – 8000 holicistektomiju. Šo operāciju iesaka arī tad, ja žultspūslī atrasti polipi, jo tie saistāmi ar paaugstinātu žultspūšļa vēža attīstības risku.

Mazinvazīvās operācijas laikā, kas ilgst 30 – 60 minūtes, ar videokameru aprīkotais laparoskops un instrumenti caur nelieliem griezieniem tiek ievadīti pacienta vēdera dobumā un, kad žultspūslis nodalīts no žultsvada, asinsvadiem un aknām, tas tiek izņemts laukā caur vienu no griezieniem. Jau dažas stundas pēc operācijas drīkst celties un staigāt, bet pēc nedēļas – atgriezties pie normālām ikdienas aktivitātēm.

Pievienot komentāru