Bērni, Veselība

Pulciņi bērnam… Cik ir par daudz un kā atpazīt izdegšanu

Foto - Shutterstock

Vai kādreiz esat jutušies apjukuši un bezpalīdzīgi, jo jāpagūst izdarīt tik daudz, bet visu paveikt vai nu nav iespējams, vai spriedze ir tāda, ka nespējat vairs neko? Tā mēdz justies arī bērni, kuri apkrauti ar pienākumiem gan mājās, gan skolā, gan dažādās papildnodarbībās. Atšķirībā no mums viņi nezina, ka tikai jāpārdzīvo šis grūtais posms un nāks atelpa. Turklāt atelpas mazajiem varbūt nemaz nebūs, kamēr vien vecāki organizēs viņu dzīvi.

Mācības ne tikai parastajā, bet arī mākslas, mūzikas, sporta skolās. Kori, ansambļi un deju kolektīvi. Atkal ir rosība tehniskās jaunrades, šaha un citos pulciņos. Protams, ir skaisti, ka mazie dejo un dzied, aizrautīgi triec bumbu vai glezno pārsteidzošas ainavas. Turklāt, ja alternatīva ir sēdēt mājās pie televizora vai planšetes vai sastrādāt kādas blēņas, vajadzība sūtīt bērnus uz papildnodarbībām šķiet vēl nepieciešamāka.

Par to, ka tētiem un mammām tīk noslogot savas atvases, liecināja sašutums, ko daļa vecāku pauda sociālajos tīklos par valdības lēmumu no šā gada katram bērnam no valsts budžeta apmaksāt ne vairāk kā vienu profesionālās ievirzes skolu. Tātad vecākiem bija jāizvēlas, vai bērns par valsts naudu apmeklēs sporta, mūzikas vai mākslas skolu, nevis visas trīs. Neraugoties uz to, ka šajās skolās, jo sevišķi vecākajās klasēs, ir gana liela slodze, daļa vecāku uzskatīja, ka bērni tās var apvienot. Taču kad bērnam uzkrautā slodze ir tik liela, ka kļūst kaitīga?

Katram sava pieļaujamā slodze

Bērnu attīstības speciālisti uzsver: liela slodze nenāk par labu ne fiziskajai, ne psihiskajai attīstībai. Taču, kā stāsta bērnu psihiatrs un Rīgas Stradiņa universitātes mācībspēks Ņikita Bezborodovs, nav iespējams pateikt, cik liela slodze ir vēlama un kurā brīdī tā sāk kaitēt. Tas tāpēc, ka bērni ir dažādi. Vienu var un pat vajag krietni nodarbināt, kamēr citam jāļauj dienas vadīt brīvāk. Jautājums par piemērotāko slodzi nebūt nav vienkārši atbildams. “Zinātniski pamatotas atbildes par optimālu slodzi bērnam nemaz nav,” apgalvo Ņikita Bezborodovs. “Arī pieaugušo spēja uzņemties lielu slodzi ir dažāda. Tāpat ir bērni, kuri spēj izturēt gana lielu slodzi. Taču ir jūtīgāki, neirotiskāki, emocionālāki bērni, kuriem daudz ātrāk rodas pārslodze. Vēl jāņem vērā tas, ka viņu organisms attīstās.”

Līdzīgi spriež psiholoģe, divu bērnu māmiņa Jolanta Segliņa-Gluškova: “Bērnam ir nepieciešams savs laiks. Nav kategorisku rāmju, cik daudz ir pietiekami, kas ir par daudz vai maz, jo mēs esam dažādi. Tāpat kā pieaugušajiem, arī bērniem ir vajadzīgs brīvbrīdis, kad vari atļauties vienkārši būt. Nedarīt neko un darīt to no sirds. Kaut ko vai neko. Kaut vai vienkārši pačammāties.” Enerģijas līmenis mazajiem ir atšķirīgs, tāpēc katram vajadzība pēc miera un iespējas pabūt ar sevi ir atšķirīga.

Jo mazāks bērns, jo īsāku laiku viņu var pakļaut slodzei. Protams, arī bērnudārzniekus var vest uz papildnodarbībām, taču, tāpat kā bērnudārzā rotaļnodarbības nepārsniedz pusstundu, arī interešu izglītības nodarbībā nepieciešamas biežas pauzes. Psihiatra ieskatā tām jābūt ik pēc 15 vai 20 minūtēm, vai arī nodarbībām jābūt īsākām nekā skolas vecuma bērniem. Pirmsskolas vecumā ir grūti ilgu laiku pildīt kāda prasības un bremzēt savus impulsus. Tā tas ir, pat ja nodarbība ļoti patīk. Bērna smadzenes vēl nav pietiekami nobriedušas, lai izturētu ilgstošus treniņus vai nodarbības. Savukārt, ja ir pietiekami daudz atslodzes brīžu, slodzi izturēt ir vieglāk.

Pieaugot attīstās bērna spēja paveikt arvien vairāk, tomēr arī skolas vecuma bērnus var viegli pārslogot.

Kad mūzikas vietā labāk sportot

Bērnu psihiatrs atklāj: viņa mazie pacienti visbiežāk cietuši tieši pārmērīgas emocionālās un garīgās slodzes dēļ, bet fiziskās slodzes pietrūcis.

Ārsts uzsver, ka bērnam vajag daudzveidīgu slodzi, lai nav ilgstoši jādara viens un tas pats. “Ja visu laiku jāraksta vai jālasa, bērns ļoti nogurs, turklāt darbība kļūst neefektīva,” saka Ņikita Bezborodovs. Piemēram, vecākiem, kuru bērns gan apmeklē mūzikas skolu, gan dzied ansamblī, ārsts ieteiktu daļēji attiekties no muzikālajiem pasākumiem un to vietā piedāvāt fizisku slodzi.

Fiziskās aktivitātes sevišķi nepieciešamas tiem, kuriem konstatēts uzmanības deficīta sindroms. Šiem bērniem pieres daiva nobriest nedaudz lēnāk kā vienaudžiem, tāpēc ir grūtāk koncentrēties, sēdēt stundās, bremzēt emocijas. Viņi visu uzmanību nevelta mācībām, tāpēc sekmes nav labas. Vecāki cer uzlabot situāciju, piedāvājot papildu intelektuālās nodarbes, piemēram, matemātikas privātstundas un šaha pulciņu. Tādējādi bērns visu dienu tiek nodarbināts ar to, kas viņam ir grūts un sarežģīts, bet daudz piemērotāka būtu pamatīga fiziskā slodze. Ja būs fiziski noguris, varēs vieglāk koncentrēties mācībām. Turklāt tieši sportā šāds bērns varēs sevi pierādīt, būt starp labākajiem, kas savukārt nāks par labu pašvērtējumam.

Foto - Shutterstock
Foto – Shutterstock

Kad daudz ir par daudz

Bērna veselīgai attīstībai par sliktu nāk ne tikai pati slodze, bet arī vecāku gaidas. Ja viņi cer, ka atvase vienlaikus būs gan labākais skolēns, gan iznesīgākais dancotājs, gan tālredzīgākais šahists, bērnam tiek uzlikta milzīga fiziskā, garīgā un emocionālā slodze.

“Ja šāds bērns skolā saņem septiņas balles, vecāki uztraucas un vēl nolīgst privātskolotāju, slodzi vēl vairāk palielinot. Ir gan skola, gan privātstundas, gan pulciņi, gan mājasdarbi vakarā. Mēdz runāt par izdegšanas sindromu pieaugušajiem, bet šādā situācijā izdegšana rodas arī bērniem,” novērojis dakteris. Sekas ir paaugstināts trauksmes līmenis, kas savukārt rada emocionālas grūtības. Pārslogotiem bērniem var rasties dažādi tiki – acu, plecu vai cita rauste. Tā gan mēdz pāriet pati no sevis, taču, ja novērojama ilgāku laiku, jāmeklē ārsta palīdzība. Paaugstinātas trauksmes līmenis var izraisīt arī somatiskus traucējumus. “Pirmsskolas un jaunāko klašu bērni vēl nespēj verbalizēt savas izjūtas, nemāk pastāstīt, kā jūtas, tāpēc paaugstinātā trauksmes sajūta mēdz izpausties caur ķermeni – sāk sāpēt galva, vēders,” paskaidro Ņikita Bezborodovs.

Ja bērnam sāk sāpēt kāja, tiklīdz jāiet uz dejas nodarbībām, vecāki varbūt domā, ka tie ir meli. Patiesībā viņam tik ļoti negribas dejot, ka kāja tiešām sāp. Un beidz sāpēt, kad briesmas garām.

Dažkārt deju kolektīvos vai sporta komandās ikdiena ir diezgan skarba. Pedagogi un treneri augstus rezultātus cenšas sasniegt, uz bērniem kliedzot, kniebjot un viņus stumdot un raustot. Tādos gadījumos nodarbībās ir ne tikai liela fiziskā, bet arī emocionālā slodze. Tomēr daļa vecāku šādu izturēšanos pieļauj un uzskata, ka citādi jau augstu līmeni nevar sasniegt. Ārsts brīdina: tādējādi bērns tiek pakļauts vardarbībai, kas var negatīvi ietekmēt viņa veselīgu attīstību.

Vecāku vēlmes nav bērna vēlmes

Slodze drīkst būt samērā liela, ja bērnam papildnodarbības tiešām patīk, ja pats tās ir izvēlējies. Savukārt, ja uz mūzikas skolu, pulciņu vai treniņu iet tikai vecākiem par prieku, no šīs slodzes nogurst krietni vairāk. Bērni lielākoties grib būt labi, vēlas izpatikt vecākiem un nespēj pateikt, ka nodarbības nepatīk un ir par grūtu. Tādējādi viņi turpina ciest. Visbiežāk gan šādas problēmas ir meitenēm, puikas tomēr biežāk spēj mammai un tētim pateikt nē.

“Vecākiem jāspēj savas vēlmes un vajadzības atšķirt no bērna vēlmēm un vajadzībām. Ieklausīties, adekvāti un jūtīgi reaģēt, lai saprastu, kāds slodzes līmenis ir piemērots tieši manam bērnam,” uzsver ārsts.

Arī psiholoģe iesaka iedziļināties bērnu vajadzībās, būtībā un padomāt, vai pārslogotais režīms nav radies manu untumu un nepiepildīto ilgu dēļ. Bieži vien vecāki vienkārši atkārto to modeli, kas bijis viņu bērnībā. Citreiz ir pretēji: viņi, labāko nodomu vadīti, vēlas nodrošināt saviem bērniem iespējas, kādu nebija pašiem. Citi ir pārliecināti, ka tādējādi uzlabos bērnu konkurētspēju. Taču jāņem vērā, ka pārslogoti bērni mēdz justies apspiesti un tas veicina citas, tostarp uzvedības un emocionālas, problēmas. Turklāt cilvēks, kurš nav atpūties, nevar pilnvērtīgi strādāt.

Vecākiem nevajadzētu aizmirst, ka arī skolā audzēkņi tiek diezgan noslogoti, turklāt Latvijā uzdod daudz mājasdarbu. Nonākot pie ārsta, uz jautājumu, kāds ir bērna dienas režīms, ļoti bieži dzirdama atbilde, ka visa diena paiet skolā, bet vakars tiek veltīts mājasdarbu pildīšanai. “Tātad bērnam visu laiku jākoncentrējas, jānoslogo smadzeņu pieres daiva. Tas ir ļoti nogurdinoši,” atzīst ārsts. “Pieaugušajiem lielākoties ir astoņu stundu darba diena, bet bērniem dažkārt jāstrādā daudz intensīvāk un vairāk.”

Pārslogotus bērnus savā praksē satikusi arī Jolanta Segliņa-Gluškova: “Vecāki, kuri savus bērnus iesaista visos iespējamos pulciņos, vēlāk ir spiesti vērsties pie speciālista, jo bērns ir trauksmains un nervozs. Izrādās, sava laika viņam vispār nav – no rīta uz skolu, pēc skolas un treniņu, pēc treniņa uz dejām vai mūzikas skolu, pulksten 21 mājās. Vajadzētu ātri paēst, nomazgāties un gulēt, taču vēl jāpilda mājasdarbi. Vēlu vakaros to izdarīt ir ļoti grūti, pareizāk sakot, tas nepavisam neizdodas, ir asaras un pārgurums. Tā ir pārslodze. Tomēr ir bērni, kas to var izturēt.”

Tas, kāds dienas režīms ir piemērotāks, jājūt katram vecākam pašam. Taču vai vērts gādāt, lai bērniem būtu gana daudz laika atpūtai, ja zinām, ka mūsdienās atpūšoties dominē televizors, telefons, planšete un dators? Ņikita Bezborodovs saka: tas jau atkal ir vecāku uzdevums – organizēt bērniem pilnvērtīgu atpūtu. Ekrānierīces pilnībā nevajag liegt, taču nevajadzētu ļaut ar tām aizpildīt visu brīvo laiku, jo pilnvērtīgu atpūtu tās nenodrošina.

Der zināt

Kas liecina par pārslodzi

* Uzvedības maiņa, piemēram, bērns bieži ir kašķīgs vai noguris, pastāvīgi sūdzas par garlaicību.

* Bērnam nav prieka un enerģijas.

* Bērns bieži grib gulēt vai vienkārši valstīties pa gultu.

* Regulāri sāp galva vai vēders.

* Ja mācību gada laikā bērnam ir kāda no minētajām problēmām, bet vasaras brīvlaikā tās izzūd, visticamāk, skolēns tiešām bijis pārslogots.

Pieredzes stāsts

Mana meita tiešām ir ļoti nodarbināta. Pirmdienās un trešdienās pēc stundām viņai bija instrumenta spēle un solfedžo stunda mūzikas skolā, otrdien un ceturtdien uzreiz pēc stundām skolā – folkloras nodarbība un deju studija. Pagājušā mācību gada sākumā piektdienās bija skolas kora mēģinājumi, tomēr vēlāk ļāvu meitai no tiem atteikties. Tādējādi piektdienas bija vienīgās darba dienas bez papildnodarbībām. Zinu, ka slodze meitai bija gana liela, taču viņa pati atteiktos vienīgi no mūzikas skolas. Viņa gribētu to nomainīt pret vingrošanas nodarbībām, jo deju studijā esot par maz akrobātikas. Tomēr no mūzikas skolas pagaidām neļauju atteikties, jo labi padodas instrumenta spēle, turklāt, mācoties mūziku, arī matemātika skolā veicās labāk.

Anna jau ir tajā vecumā, kad pati dodas gan uz mūzikas skolu, gan dejošanu. Es vakaros mājās nāku diezgan vēlu un jūtos drošāk, ja meita pēc stundām, kas beidzas ļoti agri, ir nodarbināta, nevis viena sēž mājās vai klīst pa ielām. Uzskatu, ka nodarbībās laiks tiek pavadīts vērtīgi. Tiesa, pirms brīvlaikiem vai tad, kad vienā nedēļā iekrīt vairāki koncerti, viņa ir sagurusi. Kad parastajā skolā slodze būs lielāka, no mūzikas skolas vai kādas citas nodarbes droši vien atteiksimies.

Mūsu eksperti

Ņikita Bezborodovs, bērnu psihiatrs

Jolanta Segliņa-Gluškova, psiholoģe

Pievienot komentāru