Atkarības, Psiholoģija

Mēs aizmirstam, ka otrs ir cilvēks, nevis “tas maita, kurš atkal pielicies!”

Foto - Fotolia/Svyatoslav Lypynskyy

“Galvā ir tikai viena domā – kā viņu “izlabot”, uzcelt no dīvāna, izārstēt, piespiest strādāt – viņu, viņu, viņu”. Tomēr kāpēc sava dzīve jāpārveido visai atkarīgā ģimenei, stāsta Ivans Aleksjuks, kurš vada baznīcas atturības klubu ģimenei.

Daudzas ģimenes mūsdienās cieš no dažādām atkarībām  – alkoholisma, narkomānijas, spēļu vai datoratkarības, kā arī no tā, ka pusaudži un pat pieauguši vīrieši vienkārši guļ uz dīvāna un neko nedara. Kāpēc es saku – “ģimenes”? Kāpēc neteicu: “Viņš dzerstās diendienā un turpina to daudzus gadus” vai “Viņa lieto narkotikas un naktīm nav mājās!”, vai kādēļ ne: “Viņš guļ uz dīvāna un neko nedara”? Jo cieš un slimo nevis cilvēks viens pats, bet visa ģimene kopumā.

To nākas atzīt, ja uz problēmu skatās vērīgāk un aizdomājoties. Un ir jāsaprot – ja nemainās visa ģimene, bet par visām varītēm izmaiņas pieprasa tikai no viena ģimenes locekļa, – problēma it kā pārplūst no vienas formas citā. Viņš dzēra, atmeta, bet tagad aizrāvies ar spēļu automātiem. Dienām dirn televizorā. Narkotikas nelieto, bet strīdi un spriedze mājās tā arī nav pazuduši. Pārstāja visu laiku spēlēt spēlītes internetā, strādā, taču – septiņas dienas nedēļā, – it kā viss varētu likties neslikti, bet kur tad ir siltums, mīlestība, vienotība, prieks? To nav, vienkārši viss ir normāli.

Tagad par to daudz runā un raksta. Taču maz aizdomājas par ģimeni kā vienotu, dzīvu organismu un tām kļūdām, kuras pieļauj tuvinieki attiecībās ar atkarīgo, attieksmē pret viņa uzvedību un viņu pašu. Visa uzmanība ir fokusēta uz to, kurš uzvedas nepareizi, vienalga, vai viņš aizraujas ar spēlēm vai dzer –  tātad tikai viņš ir vainīgs, tātad viņam nav taisnība un viņā ir visu problēmu sakne.

Taču veselīgā ģimenē, kas ir dzīvīga un mīlestības pilna, kur cilvēki viens otram uzticas un iejūtīgi attiecas pret otra sāpēm, nekas tāds nenotiktu, vai piekritīsiet? Un pat ja notiktu, tad attīstītos citādāk, ne tik biedējoši un iznīcinoši visiem.

Kādēļ dialogs kļuvis neiespējams

Lai skaidrāk saprastu, kādēļ jāskata visa ģimene kopainā, nevis tikai “viņš”, aplūkosim piemēru. Dēls sēž dienām mājās, uzlicis austiņas un spēlē datorspēles. Dzīvoklī ienāk nogurusi un aizkaitināta māte. Nomet uz zemes nesamos ar produktiem un sāk staigāt pa mājokli, sist durvis, šķindināt traukus un dauzīt skapīšu durvis. It visā, ko viņa dara, kā viņa kustas un iet, burtiski gaisā virmo aizkaitinātība un vilšanās, viņai pa pēdām visu laiku seko trauksme, uztraukums un bailes.

Dēls to visu dzird un pamazām ieraujas sevī kā ezis kamolā, vēl vairāk ielien datorspēlē. Bet viņa visu dara, it kā izaicinātu, ar sāpēm un iekšēju smagumu. Klaudzinās un skaļi uzvedas riņķī un apkārt. Beidzot māte apstājas pie dēla un it kā viņam, tajā pašā laikā it kā uz citu pusi, it kā nedzīvam priekšmetam, nolaidusi plecus un kratot galvu, izdveš: “Nu ko tu sēdi!?” Un turpina staigāt riņķī apkārt. Dēls iekrīt krēslā vēl dziļāk, vēl ātrāk kustina datorpeli. Beidzot māte neiztur un skaļi bļauj: “Nē, tas ir neiespējami!!! Paskaties, līdz kam esi sevi novedis!!! Tu tikai paskaties!!!”

Man negribas visu saīsināt līdz kādam šablonam, uzstādīt diagnozes, runāt, ka tā ir līdzatkarība u.t.t., es vienkārši cenšos ielūkoties cilvēkā, un tādēļ uzdošu jums jautājumus: kādā stāvoklī šajā situācijā bija dēls? Vai viņš bija gatavs sadzirdēt savu māti šādā veidā? Un vispār – kādā stāvoklī bija pati māte? Vai viņas stāvokli un uzvedību var vērtēt kā veselīgu un dabisku?

Nu kā gan tā – viņa taču ir nogurusi, viņai sāp, viņai ir slikti, kā gan tā, kas gan viņai bija jādara? Noskaidrosim. Bet iesākumā ir vērts atzīt – dialogs starp māti un dēlu šajā situācijā nebija iespējams. Un līdz dabiskai rīcībai te vēl tālu.

Jo ir tikai viens jautājums – kā izlabot viņu

Labāk godīgi pateiksim skaidri un gaiši. Radinieki šajā situācijā arī nav nevainīgi jēriņi. Lai arī visiem spēkiem cenšas tādi būt. “Viņš ir sliņķis, viņš mani apvaino, pazemo, neklausa, ienīst, ir vienaldzīgs.” Visur tikai viņš un viņš. Un domās tikai viens jautājums: “Kā!? Kā viņu izlabot? Viņu, viņu viņu.” It kā hipnozes iespaidā: “Izārstēt, piecelt no dīvāna, apprecināt, piespiest strādāt.” Katru dienu viens un tas pats, viens un tas pats vienveidīgo domu ritenis.

Tātad ne jēriņi. Kas tad viņi ir – vai vilki? Maitas, neļauj viņam spēlēt un dzert? Nē, protams. Te jāpalūkojas uz situāciju nedaudz citādi. Visi ir apmaldījušies. Visa ģimene. Nelaimīgi ļautiņi, nokļuvuši tīklā, mētājas visiem spēkiem uz visām pusēm. Un, nevēloties atzīt kopīgo, tieši kopīgo, atbildību, ģimeni kā vienotu un dzīvu sistēmu, kurā katrs kaut ko no sevis ienes un var gan kaitēt, gan palīdzēt un, jā, tādās situācijās, kad mājās ir atkarīgais, neviens nav pasargāts no kļūdām.

Arī es te runāju gudrības, rakstu, bet es arī varu šādas kļūdas pieļaut. Mums nezin kāpēc tā ir vieglāk. Mēs to visu darām gandrīz neapzināti, kā roboti. Automātiski. Ieraduma pēc. Un vēl tādēļ, ka tas “atvars” ievelk visu ģimeni ļoti ātri un mērķtiecīgi, bet izmaiņām vajadzīga cīņa un apdomība. Jāizpeld. Bet kuram gan ir vēlme mainīties, laboties? Jo īpaši, ja “viņš ir slaists, viņš ir dzērājs, viņš iznīcinājis manu dzīvi!”

Bet – kādu dzīvi? Kā likums, diezgan prozaisku – māja – darbs – māja. Pelēku un nīkulīgu pēc būtības. Bezjēdzīgu. Tad varbūt ir labi, ka tā noticis? Nākas domāt, meklēt, runāt un skriet, rīkoties, nevis slēpties miglainā, miegainā ikdienībā.

Mēs aizmirstam, ka mūsu priekšā ir cilvēks

Mēs aizmirstam, ka arī viņi ir cilvēki. Dzīvi un īsti. Mūsu priekšā ir personība, cilvēks, nevis “maita, kurš atkal pielicies”, nevis “Tu vēl spēlē? Bet es strādāju!” un arī ne: “Atkal tu te ar saviem drauģeļiem…”, un ne “Ko tu esi sadarījis, paskaties!”. Labi, ja šajos vārdos jūs atpazināt sevi un tie aizķēra. Kaut kas te nav tā, vai ne? Nu labi, mēs kļuvām gudrāki, palasījām grāmateles par līdzatkarību, sākām runāt klusāk, mierīgāk, gudrākām frāzēm, cenšamies pārliecināt, reizēm tomēr “noraujamies” un no jauna piedzīvojam uzvaru pēc shēmas un zinātniski.

Taču viņš, nē, – protams, viņš vairs nav maita, bet – ka tevi! – nedzird mani atkal! Nu kā gan šajā muļķīgajā galviņā iedzīt pareizus priekšstatus un veselīgas vērtības – viss tieši tā, kā teica psihologs! Es taču visu daru pareizi, bet viņš, viņš, viņš – jūs dzirdat, vai ne? “Viņš nav mainījies!”

Sāpīgi, patiesi sāpīgi ir apzināties, taču viss notiek ne tā. Kad mēs runājam ar saviem atkarīgajiem, lietā tiek likts viss – jebkuri līdzekļi, argumenti, fakti, pareizi un ne tik pareizi, gudri un spontāni, tiek izmantotas atklātas un viltīgas pieejas.

Mēs darām visu, taču aizmirstam, kā nebeidzamā tukšumā aizsūtam vārdus: “Es tevi mīlu, man par tevi sāp, dēliņ, es par tevi ļoti pārdzīvoju.” Mēs nekad to nesakām. Taču tas ir pats dabiskākais, ko cilvēks var teikt saslimušam cilvēkam.

Un viņš negrib dzīvot mūsu dzīvi, kas ir tukša un neinteresanta

Tādēļ viņš negrib dzīvot mūsu dzīvi. Un dzīvo vēl sliktāk. Bet mums ir “darbs – māja”. It kā nekas tāds, bet citādi arī tu aizdzertos, ja tā godīgi. Es arī gribu neko nedarīt. Viņš, protams, nav vainīgs, un arī es ne, visu sapratu – tāda vienkārši ir dzīve. Un atkal tukšuma aplis…

Patiesībā tā ir traģēdija, kad cilvēks tev nejautā: “Ko es, tieši es un neviens cits, daru ne tā?”, “Kur ir mana kļūda?”, “Kāpēc es nemainos?”, “Kāpēc no manis nestaro siltums, prieks, mīlestība?”, visbeidzot – “Kāpēc ar mani ir tik neinteresanti?”

Varbūt tāpēc, ka man nav interešu? Vispār nekādu, izņemot televīzijas šovu? Nē taču – vienkārši viņš atkal ir piedzēries, tādēļ man ir slikti. Kādas gan tur… intereses. Atraduši nu gan.

Un arī šie jautājumi izgaist tukšumā… Kāpēc? Lūk, kāpēc tā ir? Ir grūti ieraudzīt sevi no malas. Kā mēs uzstājīgi elpojam viņam līdzās, saspringti lūkojamies, apsūdzošu sejas izteiksmi, atstutējušies pret galdu, un neticam, ka viņš labosies. Es arī sevi neredzu no malas. Rakstu, bet varbūt to daru greizi?… Ne velti taču saka: “Lūdziet Dievam, lai varat ieraudzīt savus grēkus!”

Cik baisi un sāpīgi tas ir. Man ir vēl bailīgāk nekā jums. Es arī no tā ļoti kaunos un man nepatīk savas kļūdas, lepnība u.tml. Bet es zinu, ka jebkurā gadījumā – ja jūs sāksiet mainīties, jūs palīdzēsiet viņam – jūsu piedzērušam, spēļatkarīgajam un dīvānkaislīgajam ģimenes loceklim. Tieši tādā veidā. Meklējot iemeslus, ieskatoties sevī. Ja sāksim ar sevi, izmaiņas būs – nemēdz būt tā, ka tad nenotiek nu absolūti nekas. Izmaiņas būs. Palīdzība arī būs. Ja pēc tās iesiet.

 

Avots: pravmir.ru

 

Pievienot komentāru