Ārstēšana, Sāpes

Fragmenti no grāmatas, kas ļauj migrēnas pacientam justies saprastam

Foto - Shutterstock.com

(…) Atplēšot krekeru iepakojumu, tas saplīst un uz galda izbirst sīkas drupačas, bet es nespēju līdzēt un vienkārši skatos uz tām. Ja tā labi padomā, vai es vispār spētu izskaitīt visas tās sāļo krekeru paciņas, ko pa šiem gadiem esmu apēdusi? Droši vien nespētu. Tie ir perfekti sabiedrotie, kad uznāk nelabums, un vienmēr viegli paņemami līdzi, kad nepieciešams sakombinēt medikamentus un pārtiku. Esmu eksperte šajā ziņā, jo agri iemācījos runāt un acīmredzot tūlīt arī iemācījos sūdzēties. Piecu gadu vecumā man diagnosticēja migrēnu, bet, sasniedzot astoņus gadus, jau biju ledus maisiņu lietpratēja. Es izaugu ar mūžīgiem ierobežojumiem visās dzīves jomās: miegs (ne pārāk daudz, ne pārāk maz, brīvdienās gulēt ilgāk aizliegts – pat ne dzimšanas dienā), ēdiens (ne šokolādes, ne siera, ne jautrības), kurp devos (rutīna ir migrēnas slimnieku labākais draugs), viss bija aizliegts, izņemot sāļos krekerus. Bet tad kļuva ļaunāk – dažus gadus pēc tam, kad biju izvākusies no vecāku mājām, Martins mani pierunāja vērsties sāpju klīnikā pilsētas centra rajonā, iestādē, kurā valdīja tāds kā sāpju ārstēšanas speciālistu kults. Viņi iebaroja man cerības, tad zondēja un sazāļoja ar injekcijām, padarot mani nespējīgu dzīvot savu dzīvi un spīdzinot divu gadu garumā, līdz es nokavēju vizīti un nekad vairs tur neatgriezos. Tagad par savu migrēnu ar cilvēkiem – tai skaitā arī ar Eliotu – es runāju vien ļoti pieklusināti, kas savukārt nozīmē, ka esmu jau pieradusi dzīvot ar sāpēm un kaut kā arī tieku galā, bet paldies par rūpēm. (…)

(…) Nervozi sakustos savā krēslā. Šīs galvassāpes taču nav hroniskas, vai ne? Cenšos atminēties dienu, kurā nebūtu izjutusi sāpes, bet nespēju. Varbūt galvassāpes vienkārši ir kļuvušas par daļu no manas ikdienas rutīnas – velkošas sāpes pierē, spiediens aiz ausīm un mūžīgā migrēna trīs cēlienos. Gluži kā sena paziņa, kura solīja vien uz dažām nedēļām pārnakšņot uz dīvāna, bet tā arī nekad neizvācās. Dīvaini, pie kā iespējams pierast. Tomēr nevar būt taču tik slikti, vai ne? (…)

(…) Es lūkojos uz Džeidinu un viņa māti, tad uz Ašu un tad vēlreiz atpakaļ. Cenšoties atrast pareizos vārdus, es saprotu, ka man nav gandrīz nekādas pieredzes, stāstot cilvēkiem, cik slikti man ir. Esmu izkopusi mākslu mazināt ne tikai savu migrēnas galvassāpju, bet arī zaudēto dienu un toksisko blakņu nozīmi. Es uzaugu ģimenē, kur nevienam citam nav bijusi migrēna un kur visi man centās palīdzēt, bet līdz galam nesaprotot, ko tieši es pārdzīvoju. Pirmo reizi savā mūžā atrodos telpā, kurā visi ir tādi paši kā es, un uz mirkli pārsteigti vēroju, kas sekos tālāk – varbūt pienācis laiks pārtraukt izlikšanos, ka viss ir kārtībā? (…)

(…) Esmu tehnoloģiju nodaļas vecākā menedžere vidēja lieluma start-up uzņēmumā Toronto; šķiet, man vienmēr ir bijusi migrēna; patiesībā tādas ir arī manas pirmās atmiņas. Ļoti agri iemācījos runāt, vienlaicīgi arī par visu sūdzēties, un tādā veidā man noteica diagnozi. Lai vai kā, bērnībā galvassāpes vēl nebija tik izteiktas, tomēr, sākoties pusaudžu gadiem, kļuva sliktāk.” Uz mirkli pārtraucu runāt un iemalkoju no savas ūdens pudeles. “Bet pēc divdesmit gadu sasniegšanas parādījās jaunas galvassāpes, saspringuma tipa, – kaitinošas, bet ne tādā pašā sāpju skalā kā migrēna. Tagad, apmēram pēdējos divus gadus, vērojamas abas galvassāpes… vismaz tā šķiet. Labi nav.” (…)

(…) “Es atrodos nepielūdzamā apburtajā lokā, kur lielākoties nedēļas nogalēs cīnos ar migrēnu, bet, kad kļūst labāk, es skraidu apkārt, mēģinot pagūt izdarīt visu, ko nepaguvu, kamēr pārcietu migrēnu. Bet galu galā mēs vienkārši pasūtām uz mājām ēdienu, kas izmaksā kaudzi naudas, un māju es neesmu iztīrījusi jau kopš deviņdesmitajiem, jo vienmēr jūtos pārgurusi, vīram par mani jārūpējas, tāpēc tā arī neizdodas paveikt visus mājas darbus. Turklāt darbā nupat man lika paņemt divas nedēļas garu atvaļinājumu, jo viņiem šķita… Labi, patiesībā man nav ne jausmas, ko viņi domāja, tomēr tas nebija nekas labs. Lai nu kā, jebkas var izsist mani no līdzsvara – hormoni, trokšņi, neēšana, laikapstākļi, saules gaisma. Saprotiet… dzīve. Nožēlojami. Es esmu nožēlojama. Nekad nespēju migrēnu iepriekš paredzēt, tāpēc dzīvoju nepārtrauktās bailēs, gaidot nākamās galvassāpes, nākamo dienu, kad nespēšu kaut ko paveikt, nākamo neveiksmi. Palūkojoties uz dažiem pēdējiem gadiem, tas arī ir viss, ko redzu. Savu vīru pat nepieminēšu, viņš ir svētais.” Sažņaugusi rokas dūrēs, palūkojos apkārt – ne uz Pauliju, ne arī Ašu; es vienkārši meklēju, uz ko koncentrēties. “Zinu, ka šo baiļu dēļ droši vien izklausos pārlieku emocionāla.” Esmu gluži vai bez elpas, ausīs dun sirdspuksti, un man cauri plūst baiļu straume, no kuras nespēju izrauties. It kā to nebūtu iespējams kontrolēt. Jūtos dzīva un nobijusies, un apmaldījusies. (…)

Publicitātes foto
Publicitātes foto

1 komentārs

Pievienot komentāru