Bērni, Veselība

Insulīns kā dzīvības un nāves robežlīnija. Pacientes mammas stāsts

Foto - 123rf.com

Tāpat kā ikvienam no mums nepieciešams gaiss un ūdens, tā pirmā tipa cukura diabēta pacientiem vajadzīgs insulīns. Lai arī ārsti nepaguruši atgādina, ka tā ievadīšana šiem slimniekiem ir dzīvības un nāves jautājums, turklāt nepietiekamas devas var izraisīt virkni veselības sarežģījumu, joprojām ir ne mazums neapzinīgo, kuri pret to izturas nenopietni. Iznākums var būt ļoti bēdīgs, bet kā disciplinēt pacientu, it īpaši, ja tas nav pieaugušais, bet gan bērns? Ieklausāmies Annijas mammas pieredzē:

– Manai meitai patlaban ir trīspadsmit. Pirmā tipa cukura diabēts viņai tika atklāts pirms gada. Kādas bija pazīmes? Uzreiz nedevāmies pie ārsta, vienkārši viņa ļoti daudz ēda un dzēra, bet kļuva arvien tievāka un tievāka. Es par to nemaz neskumu. Domāju – redz, bērns aktīvi dejo un ļoti labi izskatās! Pārspīlēto dzeršanu gan mēs ievērojām. Pēdējā laikā viņai arī bija slikta dūša, bija tā kā nogurusi.

Tad, kad viss notika, es biju devusies komandējumā. Meita palika mājās ar slikto dūšu – kopā ar tēti. Vienā brīdī man intuīcija saslēdzās, un tad jau bija analīžu nodošana. Cukurs bija 24 mmol/l (normāls skaitās līdz 5–6 mmol/l). Vīrs meitu aizveda uz slimnīcu, viņai uzreiz tika sākta insulīna terapija.

Tā kā es to uzzināju, būdama komandējumā, man bija laiks līdz atgriešanās brīdim visu salikt pa plauktiņiem. Sapratu: viena lieta ir tā, ka meitai pašai tagad jāsadzīvo ar šo diagnozi, bet viņa nesaprot, kādēļ nokļuvusi slimnīcā. Viņa vien zina, ka ir slima. Otra lieta ir man saprast, ka šī diagnoze ir uz visu mūžu un ka man jābūt meitai par atbalstu. Ja es nebūšu kārtībā, kādu atbalstu es viņai varu dot!? Raudāt līdzi, parādīt, ka par to vien jāraud?

Annijai no pirmās dienas bija jālieto insulīns. Vai un kā viņa to dara, man kontrolēt grūti. Rādītāji, kad nodevām uz glikēto hemoglobīnu (jeb HbA1c – specifisko hemoglobīna eritrocītu un glikozes savienojums, kura koncentrācija norāda uz vidējo glikozes daudzumu asinīs trīs mēnešu laikā – red.), mums nebija sevišķi labi. Lai ko arī meita teiktu, ka viņa vienmēr visu mēra un dara pareizi, tā vai citādi šīs analīzes apliecina stāvokļa nopietnību.

Meita ir gana patstāvīga, un to brīvību esmu viņai devusi. Arī konstatējusi, ka diena pagājusi, bet viņa vispār nav izmērījusi cukuru. Viņa zina, ka ir jāšpricē insulīns un cik, bet nav izmērījusi un pārliecinājusies par rādījumiem. Tādā ziņā mēs bijām nekārtīgi pacienti. Bet es uz viņu paļāvos. Sākumā biju vairāk klāt, bet tad viņa aizgāja uz skolu, es jau tur nevaru būt klāt. Gribi vai negribi ir jāpaļaujas. Skolasbiedri ir saprotoši. Viņa ir drosmīga meitene, tādā ziņā mēs esam labs paraugs. Es nezināju, kā viņa to uzņems, vai viņa slēpsies, kā to darīs. Viņa to dara klasē. Man šķiet, ka slimnīcā mums bija ļoti labi padomdevēji, kas teica: klasesbiedriem būs interesanti pirmo nedēļu – Annijai, lūk, parādījies kaut kāds peidžeris, ko nu viņa dara, ahā, špricē, parādi man arī! Bet pēc tam vairs nav interesanti, tas vienkārši atkārtojas.

 

Visu rakstu par to, ar ko riskē diabēta pacienti, nelietojot insulīnu, kā arī par citu cilvēku pieredzi lasiet žurnāla “36,6ºC” novembra numurā vai tā elektroniskajā versijā!

 

logo-36

Pievienot komentāru