Ārstēšana, Sirds un asinsvadi

Kardiologs Andrejs Ērglis atklāj, kāpēc ārsti izliekas

Foto: Matīss Markovskis
Stils: Lolita Graudiņa

“Ķirurga skarbums un cinisms nereti slēpj viņa patieso būtību. Ārstam jābūt pietiekami labam aktierim un jāliek noprast, ka viņš zina īsto atbildi,” saka Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Kardioloģijas centra vadītājs, medicīnas doktors, profesors Andrejs Ērglis. Atbildīgais darbs nogurdina, un regulāri nepieciešama attīrīšanās, galvas izvēdināšana. Andrejam Ērglim pārslēgties palīdz sports, grāmatas, kultūras pasākumi, mežs un mūzika.

Kad tiekamies, kardiologs nupat ir atgriezies no darba vizītes Krievijā un pēc rīta sanāksmes velta laiku intervijai. Runājam viņa darba kabinetā. Telpa ir piekrauta ar dokumentiem un grāmatām, bet ejot slimnīcas gaitenī viņu aptur teju katrs kolēģis vai pacients, uzdodot kādu jautājumu. Noprotu, ka darbu ir daudz.

Runājot par izdedzinošajām profesijām, ārsti ir šā saraksta augšgalā. Kas tieši jūs dedzina visvairāk?

Tad jārunā par to, kā mēs iegūstam un zaudējam enerģiju. Skaidrs, ka stress mūsu dzīvē ir vajadzīgs, jo tas mobilizē organismu. Daudzi autori izšķir pozitīvo un negatīvo stresu. Kad stresa ir par daudz, tad notiek dažādi bioķīmiski procesi. Īstenībā jau esam tādas kā ķīmijas kolbas, kā filmā Baiga vasara teic Artūra Skrastiņa varonis. Ķīmiskās vielas, kas rodas pārmērīga stresa rezultātā, nelabvēlīgi ietekmē visu organismu un lielā mērā nogurdina arī smadzenes. Smadzenes savukārt dod signālu organismam un nogurdina to.

Tomēr nav tā, ka darbs dod tikai negatīvo. Pozitīvie faktori ietver to, ka izdodas veiksmīgas procedūras. Spēju izārstēt pacientu, redzu, ka cilvēki grib konsultēties ar mani. Protams, ja pacientu ir pārāk daudz, tas atkal ir negatīvais, jo nākas nervozēt, visiem nav iespējas palīdzēt. Seko nemitīga vainas apziņa vai nepadarīta darba izjūta, kas uzkrājoties arī veicina izdegšanu.

Visvairāk nogurdina sistēmas problēmas. Nemitīgi ir jātaisnojas, ka kaut ko ārstēju, atbilstoši tērēju līdzekļus, jāsatraucas, vai rīt atkal neieradīsies kāda inspekcija.

Ārstam ir ļoti ilgi jāmācās, salīdzinot ar citiem. Kāds kungs dusmās man aizrādīja: “Tas, ka esat mazliet ilgāk mācījušies, nenozīmē, ka jums ir jāsaņem milzīgas algas!” Tā gluži nav. Mācīšanās ir daudz intensīvāka un ilgāka nekā jebkuras citas profesijas pārstāvim. Turklāt ārstam mācības nekad nebeidzas. Medicīna strauji mainās, un ārsts nevar to ignorēt, jo atbild par citu cilvēku dzīvību. Tas uzliek lielu atbildību.

Ir profesijas, piemēram, reanimatologi, anasteziologi, kuri visu laiku saskaras ar ciešanām,traumām un nāvi. Slimība nav nekāds prieks, ārstam darbā nemitīgi jāsaskaras ar citu bēdām. Ja vēl seko problēmas mājās… Skaidrs, ka viņi izdeg ātrāk. Pēc būtības ārstiem vajadzētu ilgāku laiku darīt ko citu. Bet tad atkal rodas jautājums: kā tas maina viņu dzīvesstilu un stereotipus? Ja esi pieradis tā dzīvot, tad izmaiņas var nedot neko labu. Stereotipa maiņas salauž likteņus un rada slimības. Pavērojiet, kas notiek formācijas periodā, piemēram, beidzoties okupācijai un rodoties jaunai valstij, pieauga mirstība. Cilvēkiem bija jāpierod dzīvot citā vidē, un tas bija ļoti sarežģīti.

Jauniem cilvēkiem ir liela atbildība par bērniem, ģimeni, komunālajiem maksājumiem. Tas nevairo prieku, tomēr nevar nākt uz darbu ar savām problēmām, savā ziņā jāizliekas. Ārsti, tāpat kā skolotāji, aktieri un citu profesiju pārstāvji, ir saistīti ar cilvēkiem. Viņiem jābūt labā omā, kaut gan īstenībā tā varbūt nemaz nejūtas. Arī tas veicina izdegšanu.

Kādā intervijā esat teicis, ja pacients jūt ārsta slikto noskaņojumu, tas apgrūtina ārstēšanas procesu.

Man kāds teica, lai es reiz beidzu sprediķot. Vispirms apvainojos, bet tad sapratu, ka tā laikam tomēr ir mazliet sprediķošana. Tas ir saistīts ar ticību. Kāpēc baznīcas ir tik iespaidīgas un milzīgas? Cilvēks tajā ienāk un sajūt, ka saņem palīdzību. Cilvēki grib dzirdēt apliecinājumu savām domām, citādi viņus moka šaubas. Līdzīgi ir medicīnā. Arī ārsts šaubās, un tas ir pavisam normāli, bet tas jādara iekšēji un tikai līdz brīdim, kad sāk runāt ar pacientu. Ja pacients sajūt ārsta šaubas, neizpratni, slikto noskaņojumu, nervozumu, tad viņam vairs neuzticas. Tad drīzāk pacientam rodas vēlme palīdzēt ārstam, pažēlot viņu. Tajā brīdī ārstēšanas process beidzas. Pacientam ir jānotic ārstam, jo viņš ir atnācis saņemt palīdzību. Nevar būt otrādi.

Visi ārsti un arī citu profesiju pārstāvji izjūt šo spiedienu. Ķirurga skarbums un cinisms nereti slēpj viņa patieso būtību. Ārstam ir jābūt pietiekami labam aktierim un jāliek noprast, ka viņš zina īsto atbildi.

Vai uzskatāt sevi par darbaholiķi?

Visticamāk, ka jā. Man tēvs ļoti sen teica: “Tev var būt visideālākā ģimene un brīnišķīgākie draugi, bet, ja tev nebūs darba, kas tev patīk, tad tie būs tikai piecdesmit procenti no tavas dzīves.”

Mani ārzemju kolēģi man iemācīja, ka ārstam jābūt savai mentālajai higiēnai, veidam, kā sevi attīrīt. Agrāk to nesapratu. Dažiem man pazīstamiem ārstiem Nīderlandē bija tradīcija otrdienu vakaros braukt uz klubu Amsterdamā, kur viņi vienkārši sēdēja, runāja. Šo principu nespēja mainīt nekas, kaut vai tā būtu vizīte pie prezidenta. Atslēgšanās no darba ir nepieciešama jebkuram. Man to palīdz veikt sports, grāmatas, kultūras pasākumi. Dažreiz aizbraucu uz mežu, jo tur neviens nerunā. Mūzika arī lielā mērā ir izgudrojums, kas ļauj atslēgties.

Nosēdētās darba stundas ne vienmēr korelē ar padarīto. Būtiskākā ir produktivitāte, ko spēj sasniegt tikai atpūties, izgulējies, mentāli vesels cilvēks. To, protams, pateikt ir vieglāk nekā paveikt.

Vai darbs nenāk līdzi uz mājām?

Nāk, tāpēc cenšos vakarā aiziet uz treniņu. Man patīk hokejs, jo uz ledus viss notiek tik strauji, ka darbu var aizmirst pilnībā. Tenisā pirmā pusstunda paiet ar pilnu galvu, bet pakāpeniski, sitot bumbiņu, domas pazūd. Pēc treniņa, protams, kāds piezvana un atkal jārunā par darbu.

Pēc darba jācenšas atslēgt domāšanu. Visātrāk atslēdz alkohols, bet tas diemžēl ir viltus atslēdzējs. Tikpat labi alkohola vietā palīdz fiziskas aktivitātes, opera, mūzika, kaut kas, kas dominē pār darba domām. Galu galā var arī bučoties!

Nemēdzat atslēgt telefonu?

Varbūt tas būtu pareizi, bet nemēdzu. Es tad nervozēju.

Tas sagādā vēl lielāku stresu?

Jā, precīzi. Tas nozīmē, ka tā ir zināma atkarība, kas, protams, nav pareizi.

Vakar nejauši uzdūros apmēram šādai Oskara Vailda domai: “Darbs ir patvērums tiem, kuri neko citu neprot”.
(Smejas.) Par sevi tā gluži nedomāju. Šad tad daru arī ko citu ārpus darba. Bet vispār tā ir liela patiesība, jo darbs patiesi var būt patvērums. Jo vairāk cilvēks izdeg, jo vairāk meklē patvērumu un vēršas pie sava ienaidnieka jeb tā, kas viņu dedzina. Sāk slēpties darbā, lai neatzītu savas problēmas.

Kristīgā ticība māca, ka nomešanās ceļos ir vajadzīga cilvēkam, nevis Dievam. Atzīšanās par to, ka ir problēma, proti, izdegšana, ir vajadzīga pašam, nevis kādam citam.

Dzīves modeļi ir dažādi. Kāds čalis pirms pāris gadiem teica: “Zini, dakter, es godprātīgi nostrādāju tās trīs dienas, kaut arī tas mani absolūti neinteresē. To es daru, lai pārējās četras dienas varētu būt pie dabas: purvos un mežos.” Es to pilnībā saprotu.

Protams, nedrīkst būt otrādi, ka darba nav vispār. Tas skan banāli, bet darbs un darbošanās ir viens no dzinējspēkiem, kas vispār ļauj izdzīvot.

 

Visu interviju lasi veselības žurnālā “36,6 °C” vai tā elektroniskā versijā.

Izdegšana ir aktuāla tēma, kas kādā brīdī skar teju katru no mums. Žurnālā meklē padomus, kā nepārdegt darbā un ikdienas dzīvē!

logo-36

4 Komentāri

Pievienot komentāru