Dzīves māksla, Psiholoģija

Ģimeņu draudzība – kā to iemācīties? Pieci praktizējoša psihologa padomi

Foto - Fotolia/seventyfour

“Mūsu ģimenes draudzējas: mēs bieži viesojamies viens pie otra, braucam atpūsties pie jūras vai citādi kopā pavadām brīvo laiku” – vai pazīsti šādas ģimenes? Vai esi dzirdējis par tādām? Varbūt šie vārdi ir par tevi un taviem ģimenes locekļiem, kuri draudzējas ar citu ģimeni? Psihologs Iļja Šabšins stāsta par šādu attiecību psiholoģiskajām īpatnībām. Par to, kādas grūtības var rasties, kā tās apiet un nostiprināt draudzību.

Ar ko sākt

Diezgan bieži ģimeņu draudzība rodas, pateicoties bērniem. Bērni var mācīties vienā klasē, darboties vienā interešu pulciņā vai sporta veidā utt. Vispirms iepazīstas bērni un pēc tam mammas vai tēti “pievienojas”. Ja vecāki redz, ka bērnam ir labas attiecības ar citu zēnu vai meiteni, viņi parasti atbalsta šo draudzību, piesaistot pieaugušo resursus – atvases apmeklē viens otru, kopā svin dzimšanas dienas un citus svētkus. Un, ja vecākiem ir kopīgas intereses, rodas visi priekšnoteikumi ģimeņu draudzībai.

Pēc cita scenārija ģimeņu draudzībai startu dod pieaugušo attiecības. Bieži vien viņi ir darba kolēģi vai biznesa partneri. Gadās, ka viņi kļuva par draugiem jau tad, kad paši bija bērni, piemēram, gāja vienā skolā vai dzīvoja vienā mājā.

Plusi un ieguvumi

Aplūkojot ģimeņu ilgtermiņa draudzīgu attiecību piemērus, mēs redzēsim dažus vispārīgus “veiksmes nosacījumus”.

1. Ģimenēm jāatbilst vienai otrai pēc sastāva, piemēram, katrā draudzīgajā ģimenē ir tēvs, māte un divi bērni. Tādas atbilstības nozīme ir skaidra: citādi kāds paliks bez “pāra”.

2. Svarīgi, lai draudzīgas attiecības būtu pārī “vecāks-vecāks” un “bērns-bērns”.

3. Ir ļoti vēlams, lai starp visiem ģimenes locekļiem būtu simpātijas – bez tām kopīga laika pavadīšana, jo īpaši ilgtermiņa, visticamāk nenesīs prieku.

Ģimeņu draudzībai ir daudz pozitīvu aspektu, kas padara to stipru un ilgstošu.

Pateicoties tai, viegli tiek apmierinātas tādas mūsu vajadzības kā sociālais kontakts un laika strukturēšana. Pirmā vajadzība demonstrē to, cik svarīga mums ir mijiedarbība ar citiem cilvēkiem, komunikācija, kopīgas darbības vai pat vienkārša klātbūtne grupā, kurā pret mums labi izturas. Otrā nozīmē vajadzību aizpildīt laiku, vēlams – ar noderīgām, interesantām nodarbēm. Ģimeņu draudzība rada brīnišķīgus apstākļus gan vienai, gan otrai. Turklāt šādas attiecības ir psiholoģiski ļoti komfortablas: visi tajās jūtas mierīgi, mājīgi un bauda komunikāciju, kopīgās izklaides vai darbus.

Tāpat kā divu cilvēku draudzībā, pieaug drošības sajūta: ja rodas sarežģīta situācija, mēs varam paļauties uz ģimenes draugu palīdzību.

Draudzības noteikumi

Tiem, kuriem paveicies draudzēties ar ģimenēm, psiholoģiskie ieteikumi palīdzēs stiprināt un paildzināt draudzību.

Atturieties kritizēt (pat ja motīvi ir vislabākie) un aizskart otras ģimenes locekļus.

Pirmais padoms. Uzziniet, kas patīk katram otrās ģimenes loceklim: kādi ēdieni garšo tēvam, kāda stila apģērbu mīl mamma, kādas grāmatas lasa dēls, kādu mūziku klausās meita utt. Ņemiet vērā šīs intereses jūsu kopīgajās nodarbēs.

Otrais padoms. Neaprobežojieties ar satikšanos tikai “pilnā sastāvā”: lai bērni biežāk satiekas viens ar otru, un lai vecākiem ir savas sarunu tēmas un iemesli satikties.

Trešais padoms. Ja jūs mēģina iesaistīt ģimenes iekšējā konfliktā, piedāvājiet kļūt par tiesnesi strīdā, atsakieties un neveidojiet koalīciju ar kādu: pāris salabs, bet jūsu iejaukšanās netiks aizmirsta.

Ceturtais padoms. Neesiet greizsirdīgs. Piedāvātais attiecību formāts ietver brīvu izvēli, ar kuru sazināties, satikties, pavadīt laiku, nevis ierobežojošus pienākumus.

Piektais padoms. Ja draudzīgas attiecības ar citu ģimeni palikušas pagātnē, neizpaudiet informāciju, kas kļuva zināma draudzības laikā.

Izmantoti psihologa Iljas Šabšina grāmatas “Jūsu personīgais psihologs. 44 praktiski padomi visiem dzīves gadījumiem” materiāli.

 

Avots: psyh.ru

Pievienot komentāru