Dzīves māksla, Psiholoģija

“Lai arī ilgus gadus biju dejojusi, nespēju pieņemt savu sievišķīgo ķermeni”. Evitas Eglītes ceļš uz sievišķību

Foto - Matīss Markovskis

“Ķermeniskas sajūtas un kustība ir mans galvenais prieka avots, tas ļauj baudīt dzīvi,” saka mandalu dejas pasniedzēja Evita Eglīte. Viņa vada vingrošanas prakses, māca sievietēm just un pieņemt sevi. Vingrošana un dejošana palīdzējusi viņai izkļūt no depresijas bedrēm. Evita stāsta par ceļu, kas ved uz uzticēšanos sev.

Evita vienmēr visam meklē saknes un dziļāku jēgu. Tāpēc no fitnesa vingrošanas un akadēmiskajām sporta pedagoģijas zinībām pamazām nonāca pie hatha un kundalini jogas, apguva arī tantru. Bet vēlāk, meklējot savu sievišķīgo daļu, atrada sievietes ķermenim īpaši piemērotu kustību veidu – mandalu deju.

 

Vingrot par prieku sev

Kārtīgi izkustēties man paticis kopš bērnības. Sports un komandu spēles gan ne, bet biju sajūsmā skolas sporta stundās, kad lika pildīt iesildošos vingrojumus, to darīju kā izcilniece.

Pusaudzes gados sāku apmeklēt aerobikas nodarbības. Tur sievietes nāca cīnīties ar lieko svaru, bet es – meklēt prieku vingrojot.

Iestājos Sporta pedagoģijas akadēmijā, jo vēlējos kļūt par aerobikas treneri. Biju vīlusies, ka aerobikas vietā bija jālēkā zvejnieciņi, jāmetas pār buku un jāvingro uz batuta. Pārgāju uz aktīvā tūrisma un brīvā laika novirziena studijām, tas man patika vairāk, jo varēju organizēt bērnu nometnes un radoši rosīties.

Līdzko sāku dzīvot Rīgā, sameklēju klubu, kur vingrot. Jau pavisam drīz man piedāvāja vadīt aerobikas nodarbības. Samulsu, jo biju iesācēja, studente. Nezināju, kā nodot citiem to, ko pati pratu. Tad paralēli studijām akadēmijā apmeklēju aerobikas treneru kursus.

Man ļoti patīk vingrot. To darot, mana dvēsele saslēdzas ar ķermeni, tā sajūta ir ļoti liela, dziļa. Pirmos 20 dzīves gadus es nepavisam nedzīvoju ķermenī, nejutu sevi. Pamazām to mācījos.

Mans vīrs ilgi neizprata, kāpēc man vajag tik daudz vingrot. Ir periodi, kad to daru katru rītu. Izpildu vingrojumus un jūtu, kā ieeju ķermenī, pilnībā saslēdzos, esmu saskaņā ar to. Sajūtu ķermeni kā vissvarīgāko instrumentu.

 

Klausīt savai sirdij

Ar laiku sapratu, ka vingrošanai var būt dziļāka jēga. Tieši tolaik parādījās joga. Gribēju tai pievērsties, taču to neļāva baznīca, teica, ka joga ir melnais spēka. Par savu draudzi biju izvēlējusies Jauno paaudzi, pēc tam Prieka vēsti – man vajadzēja kaut ko radikālu, lai es garīgi pamostos.

Reiz aizbraucu uz aerobikas festivālu, tur varēja apgūt arī fitnesa jogu. Es sevi visādi mānīju, teicu – tas taču ir aerobikas festivāls, šeit cilvēki tikai vingro… Devu sev atļauju pagaršot un ieraudzīju jogu kā brīnišķīgāko vingrošanas veidu. Klausījos, ko teica mana sirds, devos uz jogas skolu Dipika. Atvadījos no baznīcas.

Mācījos vispirms hatha jogu, pēc tam gadu apguvu kundalini jogu, mūs skoloja pasniedzējas no visas pasaules. Pabeidzu pirmo līmeni, tomēr jutu – lai gan virziens ir pareizs, vajadzētu iet citu ceļu.

Vaicāju savai tābrīža skolotājai, jo viņa spēj redzēt vairāk. Skolotāja teica: tev vajag dejot ar visu ķermeni, izdejot apļus un astoņniekus.

Kur lai to iemācos? Mēģināju izdomāt ar prātu, bet neizdevās. Reiz bērnudārza teritorijā kopā ar citām mammām ravēju dobi, un kāda no viņām pastāstīja, ka ir mandalu deja un tajā ar kustībām veido astoņniekus un apļus. Tieši tas, ko man vajag!

 

Atrast mandalu dejas

Aizskrēju mājās un meklēju internetā visu iespējamo informāciju. Atradu videoklipus, skatījos tos katru dienu un dejoju līdzi. Sajutu – neraugoties uz to, ka ilgus gadus esmu vingrojusi un dejojusi, nespēju pieņemt savu sievišķīgo ķermeni. Nepieņēmu, ka manas rokas var būt maigas. Dejojot tās negribējās ne redzēt, ne just. Taču rokas ir sirds turpinājums, caur tām plūst mīlestības enerģija. Visam, kam pieskaries, nodod savu mīlestību. Man šis kanāls bija nobloķēts. Arī saules pinums bija ļoti stingrs, netiku tam klāt. Dejoju un raudāju. Lauzu sevi, vedu tajā telpā, kur grūti. Pamazām sāku sevi pieņemt un ar to lēnām dziedinājos. Kļuvu brīvāka, robežas paplašinājās.

Reiz radās iespēja piedalīties mandalu deju nodarbībā, ko vadīja kāda sieviete no Krievijas. Izrādījās, viņas skolotāja ir Maija (Maya), kura izveidojusi mandalu deju, pirms tam skolojusies gan pie sūfiju un jogas meistariem, gan dažādos dejošanas stilos visā pasaulē. Maija spēj redzēt ārpus realitātes, mandalu deju viņa atrada ar meditācijas starpniecību. Šādi senatnē dejojušas priesterienes, deja bijusi kā lūgšana. Devos uz Maskavu mācīties. Tas bija pirms četriem gadiem.

 

Slīpēt kā dimantiņu

Mandala palīdz atvērt un pieņemt savu sievišķīgo daļu. Tā nav deja skatuvei, bet prakse, caur ko transformē enerģiju, dziedinās. Kustības ir ļoti precīzas. Deju veido sakrālās ģeometrijas elementi – astoņnieki, kas apvieno pretējos polus, spirāles, kas virza enerģiju noteiktos virzienos, un apļi, kas visu noapaļo veselumā. Dejojot ar gurniem, tajos akumulējas sievišķīgā enerģija. Ar rokām to virzām cauri visiem galvenajiem enerģijas centriem. Līdzsvarojam enerģiju, dziedinot fizisko, mentālo un arī dvēselisko līmeni. Mūsu sievietēm gurni ir visai stīvi, neesam radušas tos kustināt, bet pamazām izdodas.

Pēc nodarbības ir pieklusis prāts, iestājies iekšējs miers. Emocijas ir pārtapušas ķermeniskā jutīgumā. Templis ir iztīrīts, sakārtots un enerģētiski līdzsvarots. Dvēsele kā dieviete iekārtojas tā tronī.

Sieviete, sekojot savai īstenajai dabai, izbauda dejas procesu kā rotaļu. Mācās pieņemt un cienīt sevi un savu ķermeni, sajūtas, izdzīvoto pieredzi un dzīves procesus, kādi tie ir konkrētajā brīdī. Tieši ar šādu pieeju notiek dziedināšana. Ja dejo mandalu, jābūt gatavam, ka dzīve var krasi mainīties, jo enerģija tiek ļoti spēcīgi iegriezta.

 

Mācīties lūgt palīdzību

Mūsu ģimenē ir trīs bērni. Meitiņai bija pusotra gads, kad piedzima dvīņi. Visu laiku veltīju tikai mazajiem, biju mamma par visiem simt procentiem. Izbaudīju tīro mīlestību, ko dod bērni, taču vienlaikus izsmēlu sevi, izdzinu līdz pilnīgam tukšumam.

Es kā mamma un sieva visu gribēju paveikt perfekti. Arī agrāk dzīvoju tā, lai tikai citiem ir labi, nedomāju, kā pati jūtos. Mans ķermenis bija kā cietums man pašai.

Ir teiciens, ka katram uzliek tikai tik daudz, cik var panest. Manuprāt, tam, kurš nemāk pateikt nē, krauj vēl un vēl. Pārbauda tik ilgi, kamēr cilvēks pārvar lepnumu un lūdz palīdzību. Es to izdarīju tikai galēja izsīkuma brīdī. Lūgt palīdzību bija ļoti grūti.

Agrāk man šķita, ka noteikti jāizdara, ja esmu apsolījusi. Vīrs un vārds! Bet runa taču ir par vīru, vīrišķīgo pieeju dzīvei. Sievietei ir dota cita dabas dāvana – māka intuitīvi just. Ja jūtu, ka pašlaik to nevajag, atsaku, pārceļu, neeju, lai cik neērti būtu. Ja centīšos izdarīt par spīti visam, tam tāpat nebūs rezultāta. Manā dzīvē tas pierādījies ne reizi vien.

Tikt tuvāk, uzticēties sev ir palīdzējusi mandalu deja. Dzīvot, sākot ar sevi, nevis lūkojoties, ko vajag citiem. Dejoju, ieeju mierā, saslēdzos ar savu dievišķo daļu, ar dievišķo ārpus manis, ar piecām stihijām un rodu līdzsvaru. Ar katru mandalu deju mans ķermenis tiek pulēts kā dimantiņš, šis instruments kļūst arvien jutīgāks. Esmu pieņēmusi savu ķermeni kā sievišķīgu un maigu.

 

Dot bērnam viņa tiesu

Mammas loma man ir ļoti svarīga. Tā dod piepildījumu, gandarījumu. Tagad visi ir skolēni, meita mācās 4. klasē, dvīņu puikas – 2. klasē. Cenšos katram atvēlēt savu laiku. Dienā atrast mirkli, lai būtu kopā tikai ar šo vienu bērnu, kaut vai nedaudz parunātos, veltītu nedalītu uzmanību. Man tas ne vienmēr izdodas, bet es mācos, cenšos. Mana bērnības pieredze rāda, ka tas ir vitāli nepieciešams.

 

Atjaunot līdzsvaru

Tikai tad, kad esmu līdzsvarā, dvēseles un fiziskā ķermeņa sadraudzībā, spēju pilnvērtīgi dzīvot.

Ja dzīvē sāk zust līdzsvars, vairs nejūtos labi. Mēdz būt ļoti intensīvas nedēļas – agri ceļos, vēlu eju gulēt, par maz miega, visu dienu skrienu kā ritenī. Ja viss mēnesis tāds būs, jāplāno, kad varēšu atļauties ilgāk pagulēt, lai izlīdzinātu zaudēto. Man tas jādara, jo tikai tā varu saglabāt veselību. Līdzsvara atgūšana palīdz saudzēt sevi. Ja nedodu ķermenim atpūtu, vienā brīdī to sāk pieprasīt, un slimība drīz ir klāt.

To redzu arī bērnos. Meita klausās popmūziku, ļoti skaļi. Jūtu, ka visi pamazām uzvelkas, arī sevī to jūtu. Kādā brīdī saku: labi, mēs klausījāmies tavu mūziku, tagad lai skan manējā. Uzlieku mierpilnu klasisko mūziku. Tādējādi sakāpums līdzsvarojas.

 

Dziedināties klusumā

Man ļoti patīk būt cilvēkos, bet vajag arī laiku klusumam un mieram. Ja esmu bijusi publiskā pasākumā, kas prasa daudz enerģijas, pēc tam obligāti nepieciešams mierpilns brīdis. Jo lielāks pūlis, jo vairāk gribu būt pilnīgi viena.

Saku bērniem, lai mani netraucē, palūdzu šo pusstundu būt pēc iespējas klusiem. Viņi to respektē.

Atrodos viena istabā vai vasarā paguļu saulītē uz balkona. Nereti aizbraucu uz jūru vai staigāju pa Bieriņiem, kas ir netālu no mūsu mājām. Kad vienatnē esmu klusumā, pieslēdzos elpai. Ļoti apzināti kādu brīdi elpoju.

Arī tad, ja esmu stresā vai nav iespējas palikt vienai, paelpoju. Tā – tagad es apstājos un elpoju! Visa pasaule ir tikai elpa.

Sākumā neizdevās panākt vajadzīgo iekšējo noskaņu, bet es trenējos un izdodas arvien labāk. Koncentrējos, elpoju, savienojos ar savu centru un eju tālāk.

 

Elpot caur muti

Mandalu dejā elpojam tikai caur muti. Mutes lūpas un kaunuma lūpas vizuāli ir līdzīgas, arī rīkle, kakla atvērums līdzinās makstij. Ja elpojam ar atslābinātu žokli un pavērtu muti, atslābst arī iegurnis, kas ikdienas stresā parasti ir saspringts. Tādējādi aktivizējas ķermeņa sajūtas, bet domāšanas procesi pieklust. Sāk atraisīties intuīcija, sievišķīgā daba.

Savukārt deguns simbolizē vīrišķīgo dzimumorgānu. Ja elpojam caur degunu, tiek aktivizēts prāts, smadzenes, ir daudz vieglāk koncentrēties mērķim.

Ja jūtu, ka rosībā esmu aizrāvusies, dzenos pakaļ mērķiem, apzināti paelpoju caur muti, lai elpa plūstu cauri ķermenim. Enerģija nepaliek prātam, bet tiek ķermenim.

 

Gatavot pērles

Kad biju pusaudze, daudz adīju. Tētis smējās – kāda jēga, tu uzadi un atkal izārdi. Man prieku sagādā pats process.

Arī man tagad reizēm patīk izdomāt radošus darbiņus. Es gatavoju tā dēvētās papīra pērles (paper pearls). Vispirms ar lineālu nomēru papīru, tad izgriežu garus trīsstūrīšus, ņemu adāmadatu un uz tās cieši uzrullēju sagrieztās papīra strēmelītes, lai veidotos it kā spirāle. Galu aizlīmēju, pēc tam lakoju. No mazām papīra pērlītēm parasti veido krelles vai citas rotas, bet es taisu lielas pērles. Izdomāju, ka man šādas pērles noderēs žalūzijām.

Process ir gauss un piņķerīgs, bet šāda knibināšanās dod mieru. Koncentrējos uz konkrēto mirkli un darāmo, tas nomierina, bet vienlaikus es radu – radīšanas process sievietei ir ļoti svarīgs.

 

Respektēt sievišķīgo ciklu

Es ļoti respektēju sievietes menstruālo ciklu. Vispirms, protams, vēroju sevi, lai zinātu, kā katrā laikā jūtos. Zinu, ka ir īpaši emocionālas dienas un kāpēc tajās jūtos citādi. Ja to ņemu vērā, nevajag vairs mocīties vainas apziņā, šaustīt sevi, kāpēc šodien esmu tik emocionāla vai kāpēc vakar nebija spēka.

Agrāk asiņošana man šķita sievietes sods, tagad to uztveru kā vienreizīgu iespēju. Ļoti cienu mēnešreižu dienas, tās pieņemu kā lielu dāvanu. Šis laiks dots, lai iztīrītos. Pat īpaši piedomāju – ko vēl gribu palaist vaļā, no kā atbrīvoties ķermeniski vai psiholoģiski?

Tās ir dienas, kad savu ķermeni īpaši mīļoju, pievēršu tam uzmanību. Ja vien iespējams, veltu vairāk laika sev. Ķermenis kļūst jutīgāks, pasaka priekšā, vai kāro siltuma vai alkst būt vēsumā. Kustos lēnāk, esmu rāmāka. Jo zinu, ka pēc šā tukšā laika enerģija sāks augt. Tādēļ tagad man jāatvelk elpa, jāiztukšo sevi, pirms saņemt jauno, iet ar jaunu spēku.

Man patīk, ka ovulācijā jeb Pilnmēness laikā sieviete uzplaukst, smaržo, ir īpaši sievišķīga.

Agrāk, kad savu ciklu nevēroju, to visu nesapratu. Ja esi vērīga pret sevi, ņem vērā dabas ielikto, daudz ko uztvert un pārlaist ir vieglāk. Saglabāt tik svarīgo līdzsvaru.

Pievienot komentāru