Ārstēšana, Vēzis

“Vajag izpētīt visas iespējas”. Mīlestības dziesminieka Harija Zariņa cīņa ar vēzi

Foto - Matīss Markovskis

Ģitārista, komponista un dziesmu tekstu autora Harija Zariņa vārds nav svešs nevienam roka fanam. Viņš ir grupu Opus Pro un Colt izveidotājs, spēlējis arī Eolikā, Opus un citos kolektīvos. Harijs ir ražīgs mūziķis un lēš, ka kopā ar tekstiem sacerējis ap 170 dziesmu. To vidū ir arī tik populārie hiti Tu un es, Šonakt, Pēdējā pietura, Kā neviens un Rozā lietus. Šis gads Harijam paiet 60 gadu jubilejas zīmē, bet viņa tagadējā grupa Colt pamazām gatavojas ceturtā diska izdošanai. Taču jubilāram ir arī dziļa sāpe – mediķi pirms četriem gadiem viņam konstatēja vēzi, tāpēc nācās mainīt visus ikdienas ieradumus. Par to, par mūziku un dzīvi mūsu saruna.

 

Pirmā dziesma – simpātijai pirmajā klasē

“Esmu dzimis Ogrē – kā piedzimu, tā arī visu mūžu tur dzīvoju. Tā ir mana sirds pilsēta. Super! Esmu ļoti apmierināts,” sarunu iesāk Harijs un pastāsta, ka viņš bijis vienīgais dēls ģimenē. Tiesa, Harijam vēl ir pusmāsa un no tēva puses pusbrāļi un pusmāsas, tātad kopā kupla saime. Mūzikas ceļu dzīvē tomēr izvēlējās tikai viņš, un ģimene to neietekmēja. “Kaimiņam bija ģitāra, kaut ko viņš strinkšķināja, un man iepatikās. Bet tas vēl nebija īstais grūdiens. Reiz uz Ogri atbrauca ģitārists Soso Bakaradze no Gruzijas. Dzirdot viņa spēli, āķis bija lūpā! No turienes ir tas sākums,” atceras Harijs un piebilst: “Tajā laikā jaunietim nekādas lielās naudas nebija. Salasīju tukšās pudeles, nodevu un par iegūto naudu komisijas veikalā nopirku akustisko ģitāru. Tā maksāja septiņus astoņus rubļus. Tiem laikiem tas bija diezgan daudz, jo mammas alga sociālās nodrošināšanas nodaļā bija 60–70 rubļu.”

Sākumā puisis no ģitāras neko daudz nav sapratis. Tomēr, sākot mācīties nopietni, viss padevies ātri, un Harijs šodien domā, ka tas laikam bija likteņa pirksts. “Kad sāku spēlēt ģitāru,visai drīz radās arī pirmās dziesmas. Tas bija 1971., 1972. gads. Atceros, ka savai simpātijai uzrakstīju dziesmu, jau mācoties pirmajā klasītē. Vēl nēsāju viņai portfelīti uz skolu. Dziesmu saucu Baiba, jo viņai vārds sākās ar burtu B. Vēlāk šī dziesma Ogrē kļuva par diezgan lielu hitu. Arī vārdi bija paša sacerēti. Kurš gan cits savai meitenei dziesmas vārdus uzrakstīs?” par pirmo tapušo skaņdarbu stāsta Harijs. Tolaik pat dziļākajā zemapziņā nav bijis domas, ka pats reiz varētu būt tik daudzu dziesmu tekstu autors. Par tādu viņš kļuva vēlāk, jo dzejnieku pakalpojumi maksāja diezgan dārgi, bet puisim tās nebija. Ķērās klāt pats, un izdevās! Dažkārt ienākot prātā kādas frāzes, daudz lasīti arī dzejnieku sacerējumi, un tad arī pašam rodas pa kādai jaunai vīzijai, ko ietērpt dzejas valodā. Konkrētas formulas nav – ir tikai tēma, par kuru gribas uzrakstīt.

 

Nekad nesaki nekad

“Pamatā rakstu par mīlestību, bet ir arī citas tēmas. Kādreiz gadās pasūtījuma dziesmas, bet tie ir atsevišķi gadījumi. Kopā ar tekstiem sarakstīju aptuveni 170 dziesmu.” Vaicāju, vai Harijs grib izdot savu dzejas krājumu. Viņš atklāj, ka vēl nav tam nobriedis. “Bet nekad nesaki nekad,” saka mūziķis. Kad klajā nāca kompaktdisks ar Harija mīlas balādēm, viņš par to iepriekš nebija nopietni domājis, to izdot ieteica fani.

“Tagad ar savu grupu Colt domājam par jaunu kompaktdisku, bet šogad galvenā ir mana sešdesmitgades koncertprogramma Tu un es, ar kuru mēs viesosimies Latvijas lielākajās pilsētās, bet noslēgums būs novembrī Ogrē,” atklāj jubilārs.

Ja dzīve būtu jāsāk no jauna, Harijs Zariņš darītu to pašu, ko tagad. Vienīgi žēl, ka muzicēšanas sākumā nebija skolas, kur apgūt ģitārspēli. “Tolaik, jaunībā, mani skolotāji bija magnetofons un radio. Dabūt maģi jau vien kaut ko nozīmēja. Dabūju un tad ņēmos pats. Arī pie instrumentiem bija grūti tikt. Par to ir atsevišķs stāsts: vienu ģitāru uztaisīju pats, bet kāds nu es meistars… Ar laiku viss šķobījās, neštimmēja, un es instrumentu izmetu pa ceturtā stāva logu. Vēlāk radās iespēja dabūt profesionālu instrumentu, bet, lai to iegādātos, pa kluso pārdevu ģimenes sekciju, kura maksāja lielu naudu. Mamma, par brīnumu, neko neteica. Laikam saprata, ka mūzikas mīlestība ir ļoti liela.”

 

Opus Pro un Colt

Armijā Harijam vispirms nācās būt par šoferi, bet tad pārgāja uz desanta triecienbrigādi, jo tur bija ansamblis. “Pēc dienesta pirmā nopietnā grupa man bija Meloss, ar kuru izbraukājām visu Latviju. Tad nāca piedāvājums spēlēt Eolikā. Tā bija mana pirmā pieredze uz profesionālās skatuves. Pēc dažiem gadiem aizgāju, jo sirds aicinājums bija spēlēt hārdroku. Pēc kāda laika Zigmars Liepiņš uzaicināja uz grupu Opus, neiebilstot paralēlai roka programmai. Kopā ar domubiedriem tapa grupa Opus Pro. Lielāko daļu savu populāro dziesmu un tekstu sarakstīju tieši šīs grupas laikos, dažas kopā ar Alex (solistu Oļegu Andrejevu – red.). Pēc vairāk nekā 20 gadu muzikālajiem zigzagiem grupā Opus Pro iestājās radošā krīze, bet man bija sakrājušās idejas, ko gribēju īstenot. Sapratu, ka jāveido jauns kolektīvs ar muzikāli līdzīgi domājošiem, un 2010. gadā radās grupa Colt. Opus Pro un tagad Colt man dod visu to, ko gribēju un sapņoju mūzikā. Paldies Dievam, visu mūžu esmu spēlējis gandrīz to, ko vēlos!”

 

Nomaina dzīvesveidu

Nupat izskanējusi Harija jaunākā dziesma Man ir viss grupas Colt un Aijas Andrejevas izpildījumā. “Dziesma ir par sajūtām cilvēkiem, kad viņi ir iemīlējušies. Novēlu visiem to, par ko dziedam, un pēc iespējas ilgi!”

Pēdējā laikā Harijs muzicēšanu bija pārtraucis, bet tagad viņš ir atgriezies, un viss notiek. “Pirms četriem gadiem man noteica diagnozi – vēzis. Esmu gandrīz pilnīgi mainījis dzīvesveidu, galvenokārt ēšanas paradumus Atteicos no sarkanās gaļas, ēdu tikai putnu gaļu, ļoti ierobežoju balto miltu izstrādājumus, nelietoju cukuru. Kamēr gatavoju brokastis un vārās olas, vingroju. Peldu, šad tad paskrienu. Šī vasara bija tāda aizdomīga, bet skriet var arī dzīvoklī. Skrienu uz vietas – nevajag nekādas ierīces, tikai jābūt svaigam gaisam. Ja var paskriet laukā, tas patiešām ir forši. Ogre vispār ir viens zaļš parks,” priecājas ogrēnietis.

“Divarpus gadus ārstējos ar viroterapiju, visas analīzes rāda, ka slimība neprogresē. Jā, varbūt kādam neder, bet, ja der kaut vai vienam, ir labi. Esmu pateicīgs Ainai Muceniecei, ka viņa ir radījusi šīs zāles.”

Mūziķis ir labs pavārs, bet vislabāk viņam garšojot olas visādos veidos. “Tagad ēdu arī to, kas negaršo. Piemēram, kā lietot brokoli? Sablendē kopā ar ābolu un kefīru un smūtiju izdzer kā zāles. No baltmaizes esmu atteicies, cukuru lietoju daudz mazāk. Taču man ļoti garšo saldumi! Reizēm Aija Andrejeva uzcep torti Napoleons, no kuras atteikties vispār nav iespējams.” Viņaprāt, svarīgs ir ēdiena daudzums – organisms pats pasaka, kad un cik vajadzīgs.

Harijs iecienījis Aglonas avota ūdeni. Netālu no turienes atrodas viņa ģimenes īpašums ar četriem hektāriem zemes, ir arī dārziņš, tomēr tā vairāk ir atpūtas vieta. Latgale Harijam ir ļoti mīļa. Kādreiz šajā Latvijas pusē dzīvojuši viņa senči, par kuriem mūziķis tikai nesen uzzinājis. “Man patīk tā vieta un cilvēki. Diemžēl nav laika bieži turp aizbraukt. Man patīk klusumā pamakšķerēt un izbaudīt dabu. Vairāk to daru atpūtas, nevis zivju dēļ, paņemu tikai tik daudz, cik nepieciešams ēdienreizei, pārējās laižu atpakaļ. Es izbaudu klusumu,” stāsta Harijs.

 

Izmēģina visu iespējamo

“Iesaku visiem pārbaudīties. Es arī jutos labi, viss it kā bija kārtībā. Ja nebūtu gājis pie dakteriem, kas to lai zina, kā būtu. Tagad mani novēro. Biju uz izmeklēšanu arī Vācijā un ieguvu daudz informācijas par savu slimību un tās ārstēšanas metodēm. Protams, tas maksā dārgi, bet informācijai jābūt,” uzskata mūziķis.

“Ne vienmēr ir tūlīt jāgriež. Griešana ir pats pēdējais. Protams, ja citas izejas nav, tas jādara. Bet vajag izpētīt visas iespējas. Tas gan nav viegli, bet cilvēkiem pašiem jādomā, jādara. Protams, kad uzzināju savu diagnozi tieši pirms jubilejas koncerta pirms četriem gadiem, nodomāju – zeme, atveries! Nezinu, kādā mākonī toreiz koncertu nospēlēju,” par savām izjūtām stāsta mūziķis. Tagad viņam šķiet, ka daļēji ar visu ticis galā. “Man ir 60 gadu, bet es jūtos normāli. Mani izbrīnīja tas, ko uzzināju: ar vēzi saslimst arvien vairāk jaunu cilvēku. Pārbaudīties vajag jau tad, kad vēl nav 50,” sarunas beigās iesaka mūziķis un piebilst, ka atveseļošanās procesā daudz kas atkarīgs no cilvēkiem, kuri ir blakus. Lai viņi būtu mierīgi, nosvērti, labestīgi.

 

logo-36

1 komentārs

Pievienot komentāru