Psiholoģija

“Novilkt bikses bija liels pazemojums, un bija bail no sāpēm.” Pieauguši cilvēki atceras bērnības pērienu

Foto: shutterstock.com

“Dakteris Bērziņš” nestrādā nevienā doktorātā. Tas ir draudu tēls, ko izmantoja senākos laikos, lai disciplinētu bērnus. Ja neklausīsi, atnāks dakteris Bērziņš un sados pa dibenu! Ar to bija jāsaprot – vecāki paķers žagarus un uzšaus par nepaklausību. Diemžēl pēriens vai cita fiziska sodīšana joprojām nav retums. Kā bērnības sods ietekmē cilvēku pieaugot, ko tas nes sev līdzi?

…Es biju tik priecīga, ka lielie puikas mani paņēma līdzi uz klajumu. Tur bija tik lieliski bradāt pa pārplūdušiem grāvīšiem un putināt vējā vilkvālītes! Mājās pārnācu jau pustumsā. Nebiju pateikusi, kurp eju, jo baidījos, ka nelaidīs, turklāt nedomāju, ka slepenais gājiens tā ievilksies. Mamma sagaidīja pie durvīm un sāpīgi uzšāva ar lecamauklu. Un viss. Tas ir mans vienīgais pēriens. Teiksiet – pelnīts. Varbūt. Taču kāpēc to atceros tik spilgti? Kāpēc atmiņā izbālējuši mammas daudzie glāsti un mīļumi, bet kā iemiets tur stāv šis viņas izmisuma cirtiens pa maniem sīkajiem stilbiem…

Mūsdienu jaunie vecāki, kuriem ir interese par bērnu audzināšanas niansēm, zina, ka fiziska sodīšana nav pieļaujama. Tomēr daļa sabiedrības joprojām uzskata, ka bērnu dažkārt drīkst disciplinēt ar sišanu. Sak’, mani bērnībā pamatīgi mizoja un nekas, izaugu par kārtīgu cilvēku… Lai labāk saprastu, vai tiešām bērnības pēriens neiespaido dzīvi, vaicājām dažādu vecumu cilvēkiem: – Vai bērnībā esat fiziski sodīts, un kādas pārdomas šobrīd rada pārciestais? Daļu atbilžu publicējam, ļaujot stāstītājiem palikt anonīmiem. Katrs no jums var domās pielikt klāt savu stāstu.

Gunārs, 45 gadi: – Vecāki pēra ar pionieru siksnu, pēc tam uz laiciņu kļuvu mīļš un jauks. Reizēm pamanu, ka arī tagad dzīvē rīkojos līdzīgi – sagaidu nepatikšanas un tad tik visu sāku vērst par labu.

Ilvija, 41 gads: – Mamma bērnībā mani bieži pēra. Par visādiem sīkumiem, taču sitieni bija visai nežēlīgi. Nekad šis pēriens nelika man rīkoties citādi, tikai samilza aizvainojums. Pieaugusi es sapratu, ka mammas personīgā dzīve bija neizdevusies, un sāpi viņa izgāza pār mani, bet es nevaru to attaisnot. Es palīdzu mammai, cik varu, bet manī “sēž” tāda kā tukšuma sajūta.

Es nekad neperu savus bērnus! Ja arī sanāk sakliegt, vienmēr palūdzu piedošanu, izstāstu, kāpēc tā darīju, kā jutos. Mūsu attiecības ir siltas un mīļas. Tagad es zinu, ka bērns ir kā spogulis, kurā varam ieraudzīt sevi.

Sarmīte, 58 gadi: – Mani sodīja, ja saņēmu kādu sliktāku atzīmi mācībās, vienmēr mani salīdzināja ir citiem bērniem. Tādēļ jau pieaugušā vecumā man nācās daudz strādāt ar savu mazvērtības sajūtu, lai to mazinātu. Tikai nopietnos gados sapratu, ka man ir savi talanti, ka man nemaz viss nav jāzina un jāprot, jo dzīve atkal un atkal liek priekšā jaunus pārbaudījumus.

Anita, 33 gadi: – Mamma dažas reizes mani sita ar tēta lielo siksnu pa pliku dibenu. Sāpēja šausmīgi, bet vēl briesmīgāk, ka mums ar brāli bija bikses pašiem jāvelk nost un jāapguļas uz gultas malas un tad viņa klapēja ar to siksnu. Toreiz jau teiciens – dabūsi pa dibenu – bija normāls. Taču tas manī iedzina jautājumu, kāpēc mamma tā dara, arī necieņu pret mammu. Kaktā mums lika stāvēt daudzas reizes, bieži viņa uz mums kliedza, kas arī ir tāds kā pazemojuma sods. Vēl atceros, kā lika izēst ēdienu, kur bija sēnes. To darīja publiski viesībās pie galda, kur bija daudz cilvēku. Brālis izvēmās. Kopš tā laika mēs abi neēdam sēnes nekādā veidā.

Tagad dzīvoju Norvēģijā, un te par tādu izturēšanos pienāktos sods, jo stingri aizliegta bērnu fiziska sodīšana un nav pieņemamas bērnu pašcieņu pazeminošas audzināšana metodes.

Ilze, 35 gadi: – Vecāki pārsvarā ar plaukstu uzšāva pa dibenu vai pusaudzes gados deva pļaukas un tamlīdzīgi. Nedomāju, ka tas ietekmēja mani kā personību. Taču aizvainojums un netaisnīga pāridarījuma sajūta gan saglabājusies, jo, manuprāt, daudzos gadījumos sods bija nepamatots. Domāju, ka mani daudz efektīvāk ietekmēja nopietna saruna, situācijas izskaidrošana un kādu privilēģiju zaudēšana.

Elita, 40 gadi: – Tēvs mani lika kaktā, reizēm dabūju pa pakaļu ar siksnu. Bija nepatīkami un sāpīgi. Tik tagad nojaušu, ka vecāki domāja: viņa ir mazs bērns, neko nesaprot. Bet bērna atmiņā tas paliek. Toreiz es domāju, ka tas nav godīgi, ka vecāki mani nesaprot, likās, ka esmu slikta. Reizēm es ienīdu tēti, citreiz mammu, jo viņa mani neaizstāvēja. Esmu par to runājusi ar mammu. Viņa teica, ka arī pati bija tā audzināta, un briesmīgi viņi jau mani nav situši. Bet es to atceros!

Jūlija, 30 gadi: – Mamma bieži rādīja siksnu un ļoti stipri rājās, un vēl teica: tev vairs nav mātes! Tas man likās tik šausmīgi. Vienreiz viņa tiešām mani nopēra. Tajā brīdī domāju: tas nu gan ir pilnīgi bezjēdzīgi. Un vēl biju pārliecināta, ka savus bērnus nu gan nekad nepēršu. Taču arī man tā ir gadījies divas reizes… Secinājums tāds pats – tas bija galīgi garām! Bērniem atvainojos par stulbo rīcību.

Andrejs, 25 gadi: – Jā, mani sodīja. Sita ar siksnu un uzšāva pa pakausi. Biju neapmierināts, reizēm dusmīgs. Pēc tam pārdomāju, ka reāli es pats biju vainīgs, izdarīju tās muļķības un par to mani sodīja. Tagad uzskatu tā: ja soda, tad jāpamato, kāpēc un par ko.

Kristīne, 33 gadi: – Mani tēvs pēra ar siksnu. Tāpēc tēvu pārāk nemīlēju, bieži vien vēlējos kaut pēc iespējas ātrāk tiktu prom no mājām. Tas drusku iesita pa manu pašapziņu un radīja sajūtu no sērijas “klusē, kad runā pieaugušie”. Bet ir arī pozitīvā ziņa – audzinot savus bērnus, konfliktus un pārmācīšanu risinu ar pārrunām un vairāk psiholoģiski, nevis fiziski.

Ineta, 38 gadi: – Mani dažreiz iepēra par neklausīšanu un pretī runāšanu. Taču uzskatu, ka tas mani ietekmēja labi, radās cieņa pret vecākiem. Arī es pieprasu no sava bērna paklausību un sapratni par lietām, ko drīkst un ko nedrīkst.

Anna, 24 gadi: – Man liekas, ka nav bērnu, kurus nesoda. Mani sodīja diezgan bieži, arī fiziski. Kā jutos? Bija bail, jutos vainīga, centos noslēpties, lai vecāki neatrod… Bet vislabāk atceros vienu reizi, kad dabūju ar žagaru pilnīgi nepelnīti! Tas bija ļoti aizvainojoši. Kopumā jau esmu izaugusi par normālu cilvēku. Tomēr savus bērnus cenšos fiziski neiespaidot, tādu mācību esmu guvusi.

Tatjana, 27 gadi: – Pirmo reizi mani centās iepērt, kad man bija kādi trīs gadi, bet nekas nesanāca, jo tikko kā mamma pacēla siksnu, es kliedzu, ka man sāp. Tad viņa vairs neko nedarīja. Tā atkārtojās vēl kādas reizes. Kad paaugos, es mammai pateicu: “Nekad mani vairs nesit, bet labāk parunā ar mani”.

Jana, 48 gadi: – Tētis nopēra ar siksnu pa pliku dibenu par to, ka abi ar brāli šļūcām pa trepēm tā, kā nedrīkst. Novilkt bikses man bija liels kauns un pazemojums, kā arī bija bail no sāpēm. Tas bija nepatīkams notikums, ko atceros joprojām. Bet, pateicoties tam, mani trīs bērni nekad nav dabūjuši pērienu.

Rita, 56 gadi: – Mani sodīja reti, reizēm uzšāva ar siksnu vai nelaida uz ballīti. Ja jutos vainīga un pelnījusi sodu, pieņēmu to. Ja uzskatīju, ka sods nepelnīts, kļuvu spītīga un dusmīga. Kad pieaugu, vienmēr metos aizstāvēt tos, kurus, manuprāt, nepatiesi apvainoja un sodīja.

Uldis, 36 gadi: – Sodi bija dažādi, atkarībā no pārkāpuma, sākot ar darba terapiju, finanšu korekcijām manām vajadzībām, līdz pat miesas sodiem. Miesas sodu varēju izpelnīties tikai par necieņas izrādīšanu pret vecākiem vai citiem pieaugušajiem. Man bija skaidri zināmi noteikumi, bet daži no tiem likās netaisnīgi, tad nu centos atrast veidus, kā tos apiet. Tāpat arī meklēju vieglākus ceļus soda izciešanai. Šajos jautājumos varu vilkt paralēles ar šodienas dzīvi – nodarbojos ar uzņēmējdarbību…

Līga, 20 gadi: –Tās dažas reizes, kad mani pēra, atceros spilgti. Man bija kādi pieci gadi. Neatceros, kāpēc, bet atceros to kauna sajūtu un fiziskās sāpes. Laikam ar tām dažām reizēm pietika, lai man būtu bail runāt pretī. Esmu stāvējusi arī stūrī, tas bija pirmsskolas vecumā. Iemesli manai sodīšanai sen aizmirsušies, bet garīgi sāp, jo man vienmēr bijis svarīgs vecāku viedoklis. Brīžos, kad mamma uzkliedz, lai taču beidzot daru kaut ko normālu, nevis iesaistos nevalstiskās organizācijās vai veicu brīvprātīgo darbu, šie vārdi iespiežas atmiņā tikpat stipri kā pēriens. Es gribu dzīvot tā, lai saviem bērniem nekad neko tādu neteiktu, jo tas nogalina sapņus!

Skarbi fakti

Centra “Dardedze” šogad veiktajā pētījumā “Bērnu fiziska sodīšana Latvijā” izgaismojās, ka būtiska daļa sabiedrības joprojām attaisno epizodisku fiziska soda pielietošanu pret bērnu.

  • 47% aptaujāto pieļauj, ka dažkārt bērns var tikt disciplinēts ar sišanu.
  • 39% uzskata, ka nevajadzētu/drīzāk nevajadzētu ar likumu aizliegt savu bērnu fizisku sodīšanu.
  • 54% nezina, ka bērna fiziska sodīšana jau ir aizliegta ar likumu.
  • 39% redz bērnu fizisku sodīšanu vismaz dažas reizes gadā (un 76% neiejaucas).
  • 32% vecāku izmanto miesas sodus bērna audzināšanā.

No www.centrsdardedze.lv

Svarīgi!

ANO Konvencija nosaka, ka bērna fiziska sodīšana ir jebkāds sods, kurā tiek izmantots fizisks spēks ar nolūku nodarīt sāpes vai diskomfortu.

  • Sišana (iekaustot, iepļaukājot, perot) ar roku vai priekšmetu – žagaru, pletni, siksnu, kurpi, koka karoti un citiem priekšmetiem;
    purināšana, mešana;
  • speršana, kniebšana, košana
  • matu raušana vai uzsišana pa ausīm
  • bērna piespiešana palikt neērtā pozā
  • dedzināšana, applaucēšana vai vielu piespiedu uzņemšana (piemēram, piespiešana norīt asas garšvielas)

7 Komentāri

  1. cik bieži pēriens bija taisnigi nopelnits un cik bieži nepelnits. un tad izrādisies ka 99,99% gadijumu pēriens bija godigi nopelnits un pats peramais to lieliski apzinājās….

  2. Nav pareizi,fiziski iespaidod,bet šodienas bērni ir izlaisti.Man aizliedza to un to,nu es atriebšos un skolā pateikšu ka mani sit.Un pagātnes pērieni sen ir aizmirsušies,neaizmirst tādi kam ar prātiņu kas nav kārtībā.

    1. Nejau visi beerni ir vienaadi. Ak dievs kas tad notiks ja kko ne taa pateiks?? Nomirsi no taa??!! Takshu nee. Ja nu vieniigi pashiem ar galvu kkas naw kaartiiba! Ja kkas nepatiik atsakieties no viņiem nevis visoa portaalos stāstat kaadi bijaat juus un kaadi tgd ir beerni. Protams buus savaad ir takahu 21.gs. Domaajat ar galvu pashi!

    2. Ak tā?man ar prātiņu viss kārtībā,atmiņa ir lieliska un spriestspēja arī.Tpc drīzāk ar jūsējo kaut kas nav labi.Mani sita,es to labi atceros.Diez,vai jums tgd patiktu,ja darba devējs bikiņ ieklapētu,vīrs,draugs?nē?tad kāpēc būtu pieķaujami sist bērnu?

  3. Pfff….nu gan man liekas, ka tur sarakstītie cilvēku stāstiņi ir sadomājums. Lieliski zināju par ko dabūju pērienus un lielākoties pelnīti. Lai es turētu par to aizvainojumu. Nākošā dienā jau bija aizmirst, vai tajā pašā jau ar brāli par to pasmējāmies. Nu jau cilvēks tiek pataisīts par galīgāko vārguli te…nedod dies, kāds pirkstiņu piedurs. Brīnums kā esam izdzīvojuši līdz šim no akmens laikmenta.
    Nezēļīga izturēšanās protams nav attaisnojama un nav pieļaujama.
    Jā, pēriens nav labākais variants un pie tā nevajadzētu ķerties…labāk izrunāt, bet nu nevajag jau te galējībās tāpēc iet. Šā brīža jaunatnes un bērnu visatļautība ir jau nu otrs grāvis.

Pievienot komentāru