Bērni, Veselība

“Attieksmi remontēt nevar!” Māmiņas salīdzina pieredzi bērnu slimnīcās Latvijā un Eiropā

Foto-Fotolia

Nesen portālā publicējām rakstu par sievietes sašutumu, kad Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā (BKUS) viņa sastapās ar neadekvātu personāla attieksmi. BKUS Neatliekamās medicīniskās palīdzības un observācijas nodaļā viņai paziņoja, ka slimajam bērnam jāsēž blakus 24 stundas, gulēt nedrīkst, bērnu barot nedrīkst. To izdzirdot, māmiņa apraudājās, par ko saņēma nosodījumu no personāla.

Tas gan esot bijis pārpratums. Māmiņa uzņemšanas palātā diennakts vietā nosēdēja vien septiņas stundas. Uzkodas (maizīte, jogurts, tēja) gan pienāktos tikai tad, ja slimnīcā pavadītu ilgāk par 10 stundām. Guļvietas vecākiem netiek nodrošinātas. Slimnīcas pārstāve Vita Šteina norādīja, ka BKUS seko tādai pašai sistēmai, kas ir Skandināvijas valstīs un citur Eiropā. Helsinkos vispār esot tikai plastmasas krēsli, apgalvoja speciāliste.

Latvijā, ja bērns slimnīcā paliek ilgāku laiku, pie viņa var nakšņot viens no vecākiem. Nakšņošanas izdevumus sedz valsts tad, ja bērnam ir mazāk par pieciem gadiem.

Aicināju mammas ārzemēs dalīties savā pieredzē pastāstot, kādi tad īsti ir apstākļi bērnu slimnīcās citur Eiropā.

Unda Rohwedder, dzīvo Vejen, Dānija

Telpas var remontēt, bet ne attieksmi

Meitai divas diennaktis bija augsta temperatūra un vēdersāpes. Devos uz akūto stundu pie ģimenes ārsta. Ārsts sazvanīja slimnīcu, lūdza, lai bērnu izmeklē un uzstāda diagnozi. Uzņemšanas nodaļā mūs sagaidīja un ievietoja standarta palātā ar vienu gultu, galdiņu un diviem krēsliem, kā arī medicīnisko aprīkojumu. Bija arī sava tualete un duša. Ik pēc desmit minūtēm kāds ienāca mūs apraudzīt. Dzirdēju, ka šī Kolding slimnīca ir nesen atjaunota, tamdēļ visas telpas ir perfektā stāvoklī. Bet attieksmi jau gan nevar remontēt!

20 minūšu laikā bija klāt māsiņa un paņēma analīzes. Pēc pusstundas ieradās ķirurgs un izmeklēja meitu. Kamēr gaidījām vēl vienu ārstu, atnāca māsiņa un atnesa mums abām pusdienas. Rezultātā noskaidroja, ka meitai ir angīna. Izrakstīja recepti un devāmies mājās. Kopumā pavadījām tur trīs stundas.
Esam baudījušas arī tā saucamo bezmaksas medicīnu Latvijā, kur jāgaida 3-6 mēneši, lai tiktu pie speciālista. Šeit bijis jāgaida maksimums divas nedēļas. Attieksme laikam atkarīga no tā, kur slimnieks nonāk un kādi cilvēki tobrīd strādā maiņā. Esmu dzirdējusi, ka arī Dānijā nav tā laipnākā attieksme.

Atceros piedzīvojumus Vienības gatves terapijas nodaļā, kur ar meitu biju spiesta gulēt uz “raskladenes”, jo meita atteicās pat iekāpt tajā dzels būrī, ko dēvē par bērna gultu. Logi bija jādrapē ar segām un spilveniem, jo pa šķirbām pūta vējš (bija ziema). Ceru, ka pienāks tāda diena, kad arī Rīgā bērni varēs baudīt normālu attieksmi un ērtības.

Ilze, dzīvo Hedehusene, Dānijā

Var palikt arī otrs no vecākiem

Uz Hvidovre slimnīcu devāmies, jo mūsu piecus mēnešus vecajam dēliņam strauji cēlās temperatūra, bija liela raudāšana un vemšana. Vispirms zvanījām konsultāciju tālrunim. Ņemot vērā mazuļa vecumu un simptomus, ieteica nekavējoties doties uz slimnīcu. Bija apmēram astoņi vakarā. Zinājām, ka būs jāgaida, jo pieteiktais vizītes laiks ir tikai formāls. Zīdaiņus un bērnus līdz 11 gadiem pieņem divi ārsti. Gaidījām aptuveni divas stundas. Uzgaidāmajā telpā ir atsevišķa istaba bērniem, var iegādāties uzkodas, bez maksas ir tēja, kafija, ūdens un cepumi. Ir tualete un pietiekami plaša vieta zīdaiņu pārtīšanai. Gultu nav, bet esmu redzējusi lielākus bērnus un pieaugušos apgulstamies uz garajiem, polsterētajiem soliem ar atzveltni. Tā nav gulta, bet vajadzības gadījumā var pacelt kājas (ko neviens nenosoda). Arī bērnu skraidīšana tiek uztverta ar izpratni.

Mūs ievietoja plašā palātā, kur bija gulta vienam no vecākiem un, protams, atsevišķa gulta zīdainim. Ar personālu var sarunāt, ka paliek arī otrs no vecākiem. Palātā ir sava tualete un duša. Ēdināšana pacientiem un vecākam ir bez maksas. Jāpiezvana uz konkrētu numuru un jāizvēlas no piedāvātās ēdienkartes. Visu diennakti ir pieejamas jogurts un sula no ledusskapja, kā arī tēja un kafija. Zīdaiņiem tiek nodrošinātas autiņbiksītes. Piena maisījums gan jāgādā pašiem.
Personāls bija laipns, bez kurnēšanas pārgāja uz angļu valodu un atbildēja uz visiem jautājumiem. Pediatrs, medmāsas un citi ārsti pamatoja katru veicamo soli. Godīgi pateica, ka precīzi nav zināms, kas bērnam par vainu, bet simptomi liecina par to un to. Lai noskaidrotu precīzāk, darīs to un to. Ārsti vecākus iedrošina uzdot jautājumus.

Evija Kranāte, dzīvo Odense, Dānija

Gultas abiem vecākiem, ēdināšana, nav valodas barjeru

Bērnam bija paaugstināta temperatūra, tādēļ izsaucām ātro palīdzību. Tā ieradās piecu minūšu laikā, palīdzēja sapakot mantas un nogādāja mūs Svenborgas slimnīcā. Tur veica tūlītēju izmeklēšanu. Kamēr gaidīju, man piedāvāja brokastis. Aprūpe slimnīcā bija pārsteidzoši augstā līmenī. Tika nodrošinātas pat higiēnas preces un ēdināšana kā bistro. Personāls apraudzīja ik pusstundu, bērnam piedāvāja rotaļlietas, vaicāja, vai kaut kas nav vajadzīgs.

Kad uzturējāmies slimnīcā ilgstoši, pirmās divas nedēļas bija iespēja nakšņot abiem vecākiem (palāta ar divām gultām un gultu bērnam). Ēdināšana bija trīs reizes dienā. Brokastīs pasniedza putras ar augļiem vai omleti ar dārzeņiem. Pusdienās un vakariņās varēja izvēlēties gaļas, zivs vai veģetāro porciju, kā arī desertus. Visu diennakti pieejama tēja, kafija, kā arī ledusskapis, kur ir augļi, maizītes, kūkas, jogurts.

Neskatoties uz to, ka nerunāju dāņu valodā, personāla attieksme vienmēr bija laipna, iejūtīga. Viss vienmēr tika izskaidrots. Tā ir pilnīgi cita attieksme, ja salīdzina ar Latviju (kur rodas sajūta, ka medmāsām riebjas atrasties slimnīcā). Tas noteikti ir atkarīgs no samaksas un noslogojuma. Dānijā slimnīcas sienās nav caurumu un nav jāēd klīsteris. Kukuli arī neviens neprasa. Latvijā esmu bijusi gan dzemdību namā, gan bērnu slimnīcā, kur saskāros ar neprofesionālu un nievājošu attieksmi.

Nadīna Alisona, dzīvo Koldingā, Dānijā

Laborante ar velosipēdu

Kad meitai bija desmit gadi, devāmies pie ģimenes ārsta dēļ vairogdziedzera problēmām. Ārsts sazvanīja bērnu slimnīcas personālu, lai precizētu, vai un cikos varam ierasties. Uzņemšanā varējām būt jau pēc 20 minūtēm. Bija darbadienas pusdienlaiks. Uzgaidāmajā telpā bija vēl kādi 3-4 bērni. Telpa iekārtota mīkstiem auduma krēsliem un nelieliem dīvāniem, televizoru, kumodi (uz kuras ir dzērieni), spēļu stūrīti, galdiem ar krēsliem.

Līdz izmeklējumam nācās gaidīt 20 minūtes. Personāla attieksme bija iejūtīga, jauka. Laborante atbrauca ar īpašu velosipēdu, kam priekšā ir liela piekabe ar analīzēm. Viņa pacietīgi izturējās pret bērnu, nemitīgi runāja, mierināja (meitai pirmo reizi ņēma asinis no vēnas).

Ja slimnīca ir tālāk par 50 km, pacientiem tiek apmaksāts transports vai arī tiek atsūtīts taksis.

Ir nācies būt Latvijā gan uzņemšanas nodaļā, kad mūs atveda ar ātro palīdzību, gan uz deguna mandeļu operāciju Vienības gatvē. Gaidīšanas laiks uzņemšanas nodaļā bija neliels, jo nebija neviena cita bērna. Apstākļi nodaļā gan bija briesmīgi, tā vispār nebija paredzēta vecākiem. Blakus gultai bija tikai viena taburete, kas man pēc mugurkaula traumas bija ļoti mokoši. Vēlāk gaidīšana bija gara un grūta tieši taburetes dēļ. Personāls bija atsaucīgs, bet ne tik iejūtīgs kā dāņu medmāsas. Šķiet, ka Dānijā medmāsas ir daudz mīļākas un vairāk komunicē ar bērnu, runā neformāli un pat jokojas.

Māmiņa no Stavangeras, Norvēģijā

Sajūta kā privātklīnikā

Bērnu slimnīcā Norvēģijā esmu bijusi divas reizes. Pirmajā reizē man zvanīja no skolas, paziņoja, ka bērnu ved uz traumpunktu. Kad es ierados, mani jau tur gaidīja bērns, kuram nācās šūt kāju. Attieksme bija izcila gan uzņemšanā, gan šūšanas laikā. Personāls bija ļoti laipns un uzmanīgs. Bija sajūta, ka esam privātklīnikā.

Pirms mēneša nācās atkal doties uz bērnu slimnīcu, jo bērns (11 gadi) pamanīja, ka viņam ir piesūkusies ērce. Tas bija neilgi pirms pusnakts. Neskatoties uz to, ka uzņemšanā gaidīja vēl kādi 7 cilvēki, mūs uzņēma bez rindas. Ārsti bija “iebraucēji” (serbs un indietis) – ļoti laipni. Uzreiz aizveda uz kabinetu un izvilka ērci. Nav nācies ilgi gaidīt uzņemšanā.

Latvijā pieredze negatīva

Esam bijuši arī bērnu slimnīcā Rīgā Vienības gatvē (gan uzņemšanā, gan stacionārā). Negribas kritizēt, jo tā tomēr ir mana dzimtene, bet pieredze Latvijā bija negatīva. Bērns gulēja stacionārā blakus citam bērnam, kuram bija bronhiālā astma. Pēc divām dienām teju visiem sākās rotavīruss. Mums nācās izņemt bērnu no slimnīcas, lai tas nepieliptu. Medpersonāla attieksme bija negatīva. Es neesmu mediķis un man nav tiesību kritizēt ārstēšanu, bet cilvēciskā attieksme tur bija nožēlojama. Ja slimnīcā nokļūst vecāki ar maziem bērniem, kuri izjūt bailes un pat paniku, būtu jauki, ja vismaz personāla attieksme būtu laipna.

Atmaksā ceļa izdevumus

Norvēģijā visās lielajās slimnīcās ir bērnu nodaļas, bet atsevišķas bērnu slimnīcas nav. Pastāv iespēja iepriekš piezvanīt uzņemšanai, kur personāls norāda laiku, kad ierasties. Dažkārt iesaka vērsties pie ģimenes ārsta.

Laura, kas Norvēģijā strādā valsts sektorā saistībā ar ceļa atmaksām, norāda, ka valsts atmaksā ceļa izdevumus (sākot no 13 km), dodoties pie ģimenes ārsta, fizioterapeita vai citiem veselības aprūpes speciālistiem. Tajā skaitā tiek apmaksāts ceļš uz slimnīcu, pacientam tikai jāiesniedz iesniegums. Ja bērns tiek ievietots slimnīcā, tad ceļu atmaksā abiem vecākiem. Ja dodas uz vizīti pie speciālista, tad vienam no vecākiem.

Pievienot komentāru