Ar īpašām vajadzībām, Bērni

Kirilam ir vājdzirdība un vājredzība, bet viņš izcili spēlē ģitāru; pasauli patstāvīgāku pavērs suns-pavadonis

Personiskā arhīva foto

Kirils ir sirsnīgs pusaudzis, kas kopā ar saviem vecākiem mīt nelielā dzīvoklī Karostā. Viņš mācās Liepājas 3. pamatskolas 8. klasē un apmeklē Liepājas 2. mūzikas skolu. Nieka trīs gadu laikā puisim ar pārsteidzošām sekmēm izdevies apgūt ģitārspēles smalkumus. Patlaban viņš mācās spēlēt arī klavieres. Šīs lietas, iespējams, nepārsteigtu, ja vien nezinātu, ka Kirilam ir 4. pakāpes vājdzirdība – saklausīt apkārtējo pasauli viņš spēj tikai ar dzirdes aparāta palīdzību.

Agrā bērnībā ārsti Kirilam diagnosticēja Alstroma sindromu – retu ģenētisku saslimšanu, ar ko sirgst tikai aptuveni 800 cilvēki visā pasaulē. Šī sindroma ietekmē Kirilam attīstījušās arī citas veselības problēmas, to vidū sirds mazspēja. Jaunietis ir arī vājredzīgs, – lai ikdienā pārvietotos ārpus savām mājām, viņam nepieciešams pavadonis. Līdz šim šo lomu uzņēmušies Kirila vecāki, taču tagad daudzas cerības tiek saistītas ar melno labradora kucīti Jomi, kas ģimenē ienāca vasaras sākumā, pateicoties labdarības fonda „BlueOrange Charity” finansētajam projektam „Draugs īpašam bērnam”.

Draudzība, kas vajadzīga abiem

Pieredzējušās kinoloģes Māras Semjonovas uzraudzībā Jomi mācās, lai kļūtu par Kirila suni-pavadoni. Pirmie apmācību mēneši bijuši ļoti sekmīgi: Kirils intervijas dienā klātesošajiem lepni demonstrē dažas no Jomi iemaņām. Blakus, apkārt, astoņnieks, tik-tak ir tikai dažas no komandām, kas izskan un jau ir apgūto sarakstā. „Pats galvenais, ko tagad joprojām mācāmies, ir paklausība. Jomi vēl ir ļoti maziņš. Iemācījušies esam daudz, un vislielākā daļa ir tieši Kirila nopelni, jo viņš ar suni mājās strādā ļoti daudz. Man par viņa apņēmību atliek tikai priecāties,” stāsta Māra Semjonova.

Kinoloģe Māra spriež, ka savulaik no vairākiem potenciālajiem kandidātiem Kirilam izvēlēts īstais sunītis. Jomi ir tendēta uz kontaktu ar cilvēku, labprāt pilda saimnieka dotos uzdevumus un mācās, taču pāri visam svarīga ir emocionālā saite, kas izveidojusies Kirila un Jomi starpā. „Kirils ir Jomi saimnieks visās jomās. Viņš suni baro, trenē, kā viņš pats saka: Jomi ir viņa princese. Kad sešos no rīta ceļamies, lai gatavotos pavadīt Kirilu uz skolu, Jomi skriešus metas Kirilu modināt un mīļoties. Viņam tagad ir pulkstenis, kur, uzspiežot pogu, balsī tiek paziņots laiks, tāpēc nav pat jāatgādina, ka laiks Jomi barot. Man prieks, ka Kirils kļūst arvien patstāvīgāks,” stāsta mamma Svetlana.

Piepildījuma prieks atrasts mūzikā

Patieso draudzību, kas izveidojusies abu starpā, labi var redzēt arī brīžos, kad Kirils nododas ģitārspēlei. Jomi šādās reizēs noguļas saimniekam turpat pie kājām un mierīgi guļ. Neskatoties uz mājasdarbiem, ārpusskolas nodarbībām mūzikas skolā, kā arī Jomi apmācību, ik dienu pusaudzis ģitārspēlē trenējas vismaz trīs stundas. Skaņdarbus puisis iemācās lielākoties pēc dzirdes, klausoties vietnē „Youtube” atrodamo mūziku. Viņa repertuārā ir daudz roka klasikas, arī „Metallica” un „Scorpions” dziesmas. Īpaši puisis iemīļojis karstasinīgās spāņu melodijas. Tā kā redzes un dzirdes maņa Kirilam ir ierobežota, šķiet, ka viņš savu lielāko piepildījumu un prieku radis tieši mūzikā.

Kirils šogad izcīnījis godpilno 2. vietu konkursā „Latvijas gada ģitārists 2017”, taču šīs sekmes bijušas smaga darba rezultāts. Ģimene ļoti lepojas, ka Kirilam bijusi iespēja uzstāties arī ļoti lielai auditorijai – šī gada sākumā arēnā „Rīga” ar ģitārspēli viņš iepriecināja skatītājus Rīgas „Dinamo” un Sanktpēterburgas „SKA” hokeja spēles starplaikā. Atbildīgajam priekšnesumam puisis izvēlējies straujo spāņu pasadobli. Pirms uzstāšanās vairāk par Kirilu uztraukušies bijuši tieši vecāki un zēna ģitāras skolotāja Dace, taču pusaudzis ticis galā lieliski un piedzīvoto vēl tagad atceras ar lielu prieku.

Palīdzēt sabiedrībai izprast suņa-asistenta īpašo statusu

Kirila ģimene dzīvo daudzdzīvokļu namā Karostā – pavisam tuvu mežam un jūrai. Tā kā veselības problēmu dēļu Kirilam ir palielināts liekā svara risks, svarīgas ir regulāras fiziskās nodarbības, un ģimene bieži dodas garās pastaigās pa mežu un gar jūru, kam tagad pievienojas arī Jomi. Vecāki ļoti cer, ka ar laiku, Jomi uzņemoties suņa-pavadoņa funkcijas, Kirils ikdienas gaitās kļūs patstāvīgāks un ārpus mājas, iespējams, varēs doties arī vienatnē. Šāda patstāvība īpaši aktuāla kļūst tagad, kad Kirils sasniedzis pusaudža vecumu un labprāt vairāk laika pavadītu kopā ar saviem vienaudžiem.

Kirila mamma Svetlana atklāj, ka atsevišķos gadījumos sarūgtina fakts, ka daudzi cilvēki vēl nesaprot, kas īsti ir suns–pavadonis. Ir saņemti gan aizrādījumi vietējā veikalā un neizpratnes pilni komentāri tepat Liepājas maršruta autobusā.

“Sabiedrībai ir jāpalīdz izprast suņa-pavadoņa īpašais statuss un tiesības atrasties tādās vietās, kurās parasti suņiem atrasties nav atļauts vai nav vēlams,” sarunā iesaistās labdarības fonda BlueOrange Charity Valdes locekle Ingrīda Šmite. “Tāpēc Kirila topošajam palīgam un visiem pārējiem projekta “Draugs īpašam bērnam” četriem dalībniekiem ir uzšūtas īpašas atstarojošas vestītes, uz kurām uzraksts norāda uz sunīša īpašo uzdevumu un lomu. Esmu pārliecināta, ka ar laiku liepājnieki pamanīs šīs norādes, un abiem draugiem arvien plašāk tiks atvērtas durvis daudzās sabiedriskās vietās Liepājā,” piebilst Ingrīda Šmite.

Neredzīgam vai vājredzīgam cilvēkam suns-pavadonis ir acu vietā. Tieši suns ir tas, kas vēro apkārt notiekošo, pamana šķēršļus saimnieka ceļā un arī analizē potenciālos draudus, piemēram, neļaujot neredzīgajam šķērsot ceļu pie sarkanās gaismas. Suns, kurš pilda šo specifisko funkciju, pavada savu saimnieku visur, īpaši, ja neredzīgā persona ārpus mājas devusies viena pati.

Visus šos svarīgos uzdevumus drīzumā pilsētas vidē sāks apgūt arī Jomi. „Esam sākuši mācīties maršrutus, kurus Kirils ikdienā iet visbiežāk. Jomi jāiemācās neapjukt, svarīgi, lai viņa apstājas pie krustojuma pat tad, ja saimnieks neapstājas, vai kāds cits viņu vedina doties pāri ielai. Vēlāk apgūsim arī citas situācijas pilsētā: Jomi būs jāmācās braukt autobusā, jāprot Kirilu aizvest līdz brīvai vietai, kur apsēsties, atrast gājēju pāreju, apvest saimnieku apkārt šķēršļiem, paaugstinājumiem. Tas ir ļoti sarežģīti, jo vietas un situācijas ir dažādas. Mums priekšā vēl ir liels darbs un desmitiem nodarbību stundu,” skaidro kinoloģe.

Bērnu sapņiem jāpalīdz piepildīties!

Sarunas laikā Kirila vecāki stāsta arī par dēla aizraušanos ar dažādu figūru veidošanu. Kirils tās rada tikai pēc savas iekšējās izjūtas un taustes. Apskatot darbus, pārsteigti konstatējam, ka viena pirms aptuveni septiņiem gadiem tapusī suņa figūriņa pārsteidzoši līdzinās Jomi. „Tā jau laikam ir, ka sapņi materializējas,” saka Kirila mamma.

Pirmā vieta, kurp Kirils sapņo doties bez mammas pavadības, ir mūzikas skola. Tāpat puisis sapņo par iespēju vairāk laika pavadīt kopā ar draugiem jau bez vecāku klātbūtnes. Sapņo par iespējami biežākām peldēšanas stundām baseinā. Par savu uzcītību un lielo darbu puisis ir pelnījis, lai viņa sapņi piepildītos. Un tieši četrkājainais draugs Jomi ir viens no tiem, kas Kirilam varētu kļūt par lielāko atbalstu sapņu piepildījumam. Savukārt mums visiem ir iespēja palīdzēt, lai sapņi piepildītos visiem bērniem, jo īpaši tiem, kam vajadzīga mūsu palīdzība.
“Suņi-pavadoņi gan Latvijā, gan citviet pasaulē diemžēl ir ļoti dārgs ieguvums, ko atļauties var vien retais. Arī Latvijā šo tik nepieciešamo četrkājaino draugu atbalstu saņemt par valsts līdzekļiem nav iespējams. „BlueOrange Charity” finansētā projekta „Draugs īpašam bērnam” ietvaros pieciem bērniem ar īpašām vajadzībām tiek audzināti suņi-pavadoņi un suņi-asistenti,” stāsta Ingrīda Šmite. “Atšķirībā no citām līdzīgām programmām projektā „Draugs īpašam bērnam” suns sava nākotnes saimnieka ģimenē nonāk jau no mazotnes un svarīgajam uzdevumam tiek skolots pamazām. Līdzīgi Kirilam Liepājā šobrīd topošie draugi un palīgi profesionālu kinologu vadībā un ar lielu ģimenes līdzdalību tiek audzināti rīdzinieku Katrīnas un Everta, valmierieša Roberta un liepupietes Elīnas ģimenēs,” piebilst Ingrīda Šmite.

Pievienot komentāru