Ārstēšana, Veselības politika

Rēvalds: “Naudai jāseko pacientiem”. Par absurdām un veiksmīgām idejām veselības aprūpes finansēšanā

Foto - Ieva Čīka/LETA

Iecere izstumt no valsts apmaksāto pakalpojumu sniedzēju loka privātās medicīnas iestādes aizvadītajā nedēļā cieta neveiksmi – kā “LA” rakstīja 23. novembra publikācijā – “Privātajiem mediķiem valsts naudu neatņems”, Veselības aprūpes finansēšanas likumprojektā bija iekļauts priekšlikums, ka valsts budžeta naudu medicīnai prioritāri novirza uz valsts un pašvaldību ārstniecības iestādēm, taču pagājušonedēļ tas Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēdē tika atcelts. Citstarp arī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera bija iebildusi pret šādu ieceri, norādot, ka patlaban valsts no privātajām medicīnas iestādēm pērk aptuveni trešdaļu pakalpojumu, un tas nozīmējot, ka valsts pilnībā nespēj nodrošināt nepieciešamo medicīnisko aprūpi. Saeimas komisijā tika nolemts veidot darba grupu valdības līmenī, kurā diskutēs par valsts un privātās medicīnas proporcionālu finansiālo sadalījumu. Tāpat deputāti pieņēma lēmumu iekļaut likumprojekta pārejas noteikumos pantu, ka Ministru kabinetam līdz 2018. gada 1. jūlijam jāiesniedz Saeimai ziņojums par valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanu valsts, pašvaldības un privātajās ārstniecības iestādēs. Tomēr privāto medicīnas iestāžu pārstāvji bažījas, ka ar priekšlikuma atsaukšanu viss vēl nav beidzies, ideja vēl esot tepat gaisā. Viens no tiem, kurš iebilda pret politiķu rosināto izmaiņu, bija Veselības aprūpes un darba devēju asociācijas vadītājs “Veselības centra 4” valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds.

 

Kā vērtējat Saeimas komisijā iepriekš virzīto priekšlikumu valsts budžeta naudu prioritāri novirzīt valsts un pašvaldību medicīnas iestādēm?

M. Rēvalds: Nacionālais veselības dienests regulāri rīko veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju atlases. Tā mēs tiekam pie līgumiem. Tā nav mūsu, bet gan valsts iniciatīva. Pēdējās divas atlases procedūras beidzās šī gada novembrī. Viena no tām bija uz ļoti svarīgiem pakalpojumiem – ambulatoro mamogrāfiju, medicīnisko apaugļošanu un stacionāro plānveida onkoloģisko pakalpojumu sniegšanu. Tas parāda situācijas absurdumu. No vienas puses valsts aicina privātās medicīnas iestādes – nāciet, ārstējiet, tajā pašā laikā paziņojot, ka viņu pakalpojumi, iekārtas un investīcijas nav vajadzīgas. Tā, manuprāt, nav pārāk gudra rīcība.

Ja šī ideja tiktu atbalstīta, valstij tas beigtos ar tiesvedību, jo juristi tajā konstatēja vairākas neatbilstības gan Latvijas Republikas Satversmes prasībām, gan Latvijas un Eiropas Savienības konkurences regulējumam. Vēl gaidām Konkurences padomes atzinumu par šo situāciju.

 

Kāda ir galvenā atšķirība starp privāto un publisko sektoru medicīnā?

Mēs, uzņēmēji, domājam par investīciju aizsardzību, godīgu konkurenci, ekonomisku plānošanu, izdevīgumu. Privātai medicīnas iestādei valsts pasūta pakalpojumus un par tiem vienreiz samaksā. Ar valsts un pašvaldības medicīnas iestādēm ir citādi. Tā vietā, lai rūpētos par naudas pelnīšanu un racionālu izmantošanu, tās ik gadu prasa no valsts budžeta papildu līdzekļus, jo viņiem ar šo naudu nepietiek. Kā balva par sliktu darbu valsts un pašvaldības slimnīcām tiek dzēsti valsts garantētie kredīti, bet klīniskajām universitātes slimnīcām – arī parādi, tiek piešķirti līdzekļi darbinieku algu paaugstināšanai, turklāt šīs iestādes nemaksā arī par telpu nomu vai tā ir noteikta zemāka par tirgus vērtību. Viena sistēma visu laiku tiek subsidēta, lai gan darbojas kā salūzis “Žigulis”, kamēr otra ir pašpietiekama un funkcionāla kā labi ieeļļots Šveices pulksteņa mehānisms.

Veselības aprūpes pakalpojumu pasūtītāji taču ir iedzīvotāji, kas maksā nodokļus, tajā skaitā arī privātie uzņēmēji. Piemēram, “Veselības centrs 4” nodokļos ik gadu samaksā krietni vairāk par valsts pasūtījumu. Arī mums ir tiesības sekot līdzi, kur paliek valsts nauda, kā tā tiek izlietota. Valstī vajadzīga taisnīga sistēma, lai nauda sekotu pacientiem, kuriem būtu izvēle, kur ārstēties – valsts, pašvaldības vai privātajā medicīnas iestādē.

 

Tātad, jūsuprāt, valsts un pašvaldību slimnīcās trūkst kārtīgu saimnieku?

Daļa patiešām stūrē no viena grāvja otrā, bet publiskajā sektorā ir arī labi vadītāji. Piemēram, mazā Siguldas slimnīca piesaista pacientus no visas pasaules, veiksmīgi darbojas arī Jūrmalas un Madonas slimnīcas, kuras nekad nav grimušas parādos.

 

Trešdaļu no valsts apmaksāto ambulatoro pakalpojumu klāsta un 80% no visiem laboratoriskajiem izmeklējumiem šobrīd nodrošina privātās medicīnas iestādes un laboratorijas.

Mēs veicam sistēmiski svarīgu darbu. Piemēram, privāto laboratoriju pieņemšanas punkti izvietoti visā Latvijas teritorijā. Tie spēj savākt analīžu materiālu no katras ģimenes ārstu prakses gan Zilupē, gan Rīgas centrā. Tiek nodrošināta teritoriālā pieejamība, turklāt ļoti augstā kvalitātē. Vai tas ir jālikvidē? Kāpēc pacientam būtu jākāpj autobusā, lai brauktu kaut kur nodot analīzes? Privātie hemodialīzes centri izvietoti visos valsts rajonos. Vai gribam, lai pacienti mirst no nieru mazspējas? Latvijas valsts tajos nav ieguldījusi ne centa, turklāt ietaupījusi arī Eiropas Savienības naudu, kuru iespējams izlietot citiem ļoti svarīgiem mērķiem – reto slimību ārstēšanai, zāļu iegādes kompensācijas sistēmas pilnveidošanai, transplantoloģijas attīstībai. Ja privāto sektoru izraida no spēles, viss nepieciešamais šo pakalpojumu nodrošināšanai jārada no jauna.

Saprotu tos “biedrus”, kuri pieraduši piepelnīties, ceļot jaunas ēkas, pērkot dārgas medicīniskās iekārtas. Tāda veidā tiks izšķērdēti milzīgi līdzekļi. Turpretī 14 lielāko privāto medicīnas iestāžu ieguldījums valsts apmaksātās veselības aprūpes sistēmā pēdējo desmit gadu laikā sasniedza 94 miljonus eiro. Šo summu veido izdevumi par ēku rekonstrukciju, iekārtu, aprīkojuma iegādi, informācijas tehnoloģiju risinājumu nodrošināšanu.

 

Gadu no gada dzirdam, ka veselības aprūpes budžetā katastrofāli trūkst naudas.

Ja prasmīgi to izlieto – ambulatorajā aprūpē naudas pietiek. Daudzas lielās slimnīcas un veselības centri pat neizpilda tiem piešķirtās valsts kvotas. Tas notiek tādēļ, ka trūkst ārstu, bet esošie zemā atalgojuma dēļ spiesti strādāt vairākās darba vietās vienlaikus. Lai gan izstrādāts plāns par atalgojuma palielinājumu ārstniecības personām no 2018. gada, manuprāt, tas ir nepietiekams, it īpaši ambulatorajā veselības aprūpē. Starpība starp reālo atalgojumu privātajā un plānoto valsts sektorā joprojām būs ievērojama.

 

Kāda attieksme pret privāto sektoru medicīnā ir citās Eiropas valstīs?

Pirms gadiem pieciem ideja par privāto ārstniecības iestāžu izslēgšanu no valsts apmaksāto pakalpojumu sniedzēju loka bija radusies arī Lietuvā. Tā nepiepildījās, jo arī šajā valstī tika atzīta par absurdu. Somijā notiek pilnīgi pretējais – veselības aprūpes tirgus atvēršana privātajiem, ievērojot principu, ka nauda seko pacientiem. Tas veicina godīgu konkurenci, pakalpojumu kvalitātes celšanos, rada iespēju, labi strādājot, nopelnīt vairāk, nevis “sēdēt” uz kvotām. Godīgi sakot, Eiropā sociālisms ir tikai divās ļoti bagātās valstīs – Norvēģijā un Zviedrijā, kur medicīnas pakalpojumus iedzīvotājiem pamatā sniedz valsts sektors. Piemēram, Vācijā un Nīderlandē, tāpat kā vairumā Centrāl-eiropas valstu, liela daļa medicīnas iestāžu ir privātās rokās.

Labas pārvaldes stūrakmens – valstij nav jādara tas, ko var paveikt privātais sektors. Tikai tad, ja tas nespēj nodrošināt kādu pakalpojumu, var notikt valsts intervence. Eiropas Savienības politika vērsta uz konkurences veicināšanu visās jomās, jo ekonomikai tas ir vitāli nepieciešams. Viss, kas ierobežo konkurenci, nāk par sliktu iedzīvotājiem.

 

Pēdējā laikā uzsākta privāto daudzprofilu slimnīcu būvniecība. Vai privātais sektors varētu pretendēt uz valsts pasūtījumu arī sekundārajā un terciārajā veselības aprūpē?

Pieļauju, ka komersanti, kas šīs slimnīcas būvē, par to varētu iedomāties. Terciārās veselības aprūpes jomā varbūt būtu jādomā par tirgus aizsardzību.

Augsti specializētas medicīnas jomas, piemēram, reto slimību ārstēšana, orgānu transplantācija, neatliekamā neiroķirurģija, kardioķirurģija, onkoķirurģija, infektoloģija drīzāk būtu jānodrošina valsts slimnīcām. Taču tādēļ nav jāpieņem jauni likumi, jo aizsardzības mehānismi jau iestrādāti Ministru kabineta noteikumos un šis tirgus tiek pietiekami stingri regulēts. Taču ir arī vairāki gadījumi, kad privātie uzņēmēji veikuši nozīmīgas investīcijas ļoti specifiskās medicīnas jomās, piemēram, pozitronu emisijas tomogrāfijā, kas ir ļoti nozīmīga vēža agrīnai diagnostikai un gudrai ārstēšanai. Savukārt Siguldas Stereotaktiskās radioķirurģijas centrā vēža pacientu ārstēšanai izmanto robotizētu ierīci – kibernazi, ar kura palīdzību audzēju var apstarot ļoti precīzi, saudzējot apkārtējos audus. Varbūt valstij būtu izdevīgāk apsvērt šo pakalpojumu pirkšanu no privātajiem, nevis izdot naudu par analogu iekārtu iegādi.

 

Kā vērtējat nākamā gada veselības aprūpes budžetu? Pirmo reizi nozarei kopumā piešķirts vairāk nekā miljards eiro.

Tas nenoliedzami ir solis uz priekšu, lai gan šo kustību kavē tas, ka ārstniecības personas vairs negrib un nevar strādāt par tik zemu samaksu. Laukos trūkst speciālistu. Mēs saviem ārstiem maksājam paaugstinātas algas, piedāvājam transportu, apmaksājam viesnīcu, lai tikai viņi sniegtu pakalpojumus reģionos.

Tā kā daļa no budžeta tiks novirzīta ārstniecības personu algu paaugstināšanai, ceru, ka tas mazinās medicīnas māsu deficītu un aizplūšanu uz valstīm, kur viņu darbs tiek pienācīgi novērtēts. Jādomā arī par jauno ārstu sagatavošanu, lai neveidotos situācija, ka daļa medicīnas augstskolu absolventu Latvijā nevar iegūt ārsta specialitāti, jo nav vietu rezidentūrā.

Ceru, ka līgumi par valsts apmaksātu pakalpojumu sniegšanu ar ārstniecības iestādēm tiks slēgti vismaz uz trim gadiem, nevis uz gadu kā līdz šim. Latvijai vairāk jādomā par saviem nodokļu maksātājiem, par vietējiem uzņēmējiem, kas savu naudu iegulda attīstībā, rada jaunas darba vietas, sniedz augsta līmeņa pakalpojumus. Mēs tikai gribam godīgi konkurēt un plānot savu darbību ilgtermiņā.

5 Komentāri

  1. Esmu pārliecināta, ka lai neizškērdētu lieki līdzekļus un risinātu veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību, valstij būtu izdevīgi par 100% noslogot par valsts naudu iepirktās iekārtas, tās izmantojot no rīta līdz vakaram. Nevis kā tagad – kvotas pietiek pāris stundām dienā un atlikušā laikā miljonu vērtā iekārta netiek noslogota.

    1. Kvotas spietiek pāris stundām…naivums, pēc tam valsts kabinets nestāv tukšs, tiek pieņemti maksas pacienti EUR30 par 15 min.konsultāciju, visi laipni aicināti….valsts iekārtas, kabinets, bet “privāta” prakse…..nauda nāk, ārsti apmierināti, valsts izrādās arī! Valsts nozagšanas shēmas medicīnā!

  2. Ja privātiem nebūtu izdevīgi valsts pakalpojumi, viņi tos nesniegtu. Par vienādu samaksu šobrīd sniedz sarežģītos (izmaksu ziņā dārgākus) pakalpojumus valsts iestādēs un vienkāršos privātās. To uzsāka Veselības ministrs Eglītis, kuram tagad ir milzīga privātā iestāde. Tātad izdevīgi.

Pievienot komentāru