Dzīves māksla, Psiholoģija

Veselais grib nopelnīt, neirotiķis – izpelnīties

Foto - Shutterstock

Savā darbā man patīk tēma par naudu: attieksme pret naudu kalpo kā lielisks cilvēka brieduma pakāpes kritērijs, raksta analītiskā psiholoģe, rakstniece Aleksandra Sergejeva. Psiholoģiski nobriedis cilvēks runā par naudu viegli, jo šī tēma viņam ir ne vairāk emocionāli piesātināta kā, piemēram, laika apstākļi vai olu kultenis brokastīs. Neirotiķim saruna par naudu ir lielāks tabu nekā saruna par seksu. Kāpēc tā notiek? Mēģināsim izanalizēt.

Saruna jāsāk ar jautājumu, kas no pirmā acu uzmetiena uz naudu neattiecas. Lai saprastu “finanšu problēmu”, mums jānoskaidro, kas ir “neirotiķis” un kā viņš atšķiras no psiholoģiski vesela cilvēka.

Sarunāsim tā: no vārda neirotiķis nevajag baidīties un kaunēties. Tas nav lamu vārds, nav zīmogs un pat ne diagnoze, jo mūsdienu dzīvē neiroze diemžēl ir norma. Katram no mums ir neirotiskās zonas – zonas, kurās mēs nevaram adekvāti attiekties pret sevi, pret citiem, pret realitāti, kurās laiku pa laikam piedzīvojam fiasko. Visbiežāk mūsu apziņai tās nav zināmas, bet tas, ko mēs redzam uz āru, ir tikai simptoms, ārēja izpausme. Neirozes simptomi ir ļoti daudzveidīgi: bailes, neizlēmība, psihosomatiski traucējumi (migrēna, hipertensija, astma), liekais svars, stabila neapmierinātība ar savu darbu, ģimeni, attiecībām, valsti, sevi.

Psiholoģiskā veselība/slimība (nejaukt ar psihisko) – tā ir dzīves kvalitātes kategorija. Neirotiķim šajā dzīvē vienmēr ir slikti. Nobriedušam cilvēkam šajā pasaulē dzīvojas pārsvarā neslikti.

Protams, arī neirotiķiem ir laimes uzplūdi, no kuriem viņi baidās, jo, pēc viņu domām, dzīve ir melnbalta, un jo labāk tagad, jo sliktāk būs pēc tam. Nobriedušām personībām arī gadās problēmas un nepatikšanas, tās viņus sarūgtina kā visus normālus cilvēkus. Taču tā vietā, lai kristu depresijā un izmisumā, viņi sāk intensīvi darboties – izskaitļo “vājo posmu”, novērš to un atkal ir apmierināti ar dzīvi vai arī samierinās ar jauno realitāti un pielāgojas apstākļiem (ir iestājusies krīze, bizness sabrucis – meklē algotu darbu u. tml.).

Tagad nedaudz detalizētāk:

• Neirotiķa pašsajūta ir saistīta ar ārējiem faktoriem, tā lielā mērā atkarīga no citu vērtējuma. Nobriedis cilvēks attiecas pret sevi stabili labi, lai gan tajā pašā laikā saprot, ka nav ideāls. Viņam ir tiesības kļūdīties, viņš nevar patikt visiem un tas nemaz nav vajadzīgs. Citiem vārdiem sakot, nobrieduša cilvēka attieksme pret sevi ir viņa paša rokās, neirotiķim – citu cilvēku rokās.
• Neirotiķis dzīvo, pieņem lēmumus, rīkojas pēc “pienākuma apziņas”, no pozīcijas “tā vajag, tā ir pareizi”. Nobriedis cilvēks rīkojas atbilstoši savām vēlmēm un vajadzībām. Nobriedis cilvēks var rūpēties par citiem un pieņemt lēmumu palīdzēt nevis lai izvairītos no kauna un vainas apziņas, saņemtu uzslavu kā neirotiķis, bet patiesas vēlmes vadīts.
• Neirotiķis visiem spēkiem cenšas nopelnīt mīlestību. Ja tas neizdodas – cenšas valdīt pār tuvajiem cilvēkiem un tos kontrolēt. Nobriedusi personība gūst prieku no pašas iespējas mīlēt un tādi, kas iemīlēs viņu, noteikti atradīsies.
• Neirotiķim ir ļoti zems diskomforta paciešanas līmenis. Tas, kas nobriedušam cilvēkam sīka ķibele, neirotiķim ir katastrofa, vai tā būtu saaukstēšanās, slikts laiks brīvdienās, tuva cilvēka neizpildīts solījums utt.
• Neirotiķim šķiet, ka visa pasaule viņam ir parādā. Vecāki bērnībā ne tā audzināja, valdība, priekšnieki, draugi, figūra arī nav īstie. Nobriedis cilvēks vienkārši cenšas optimāli realizēt savas iespējas, spējas un vēlmes objektīvi pastāvošajos apstākļos.

Tādas pazīmes varētu uzskaitīt vēl ilgi, es tikai gribēju parādīt, uz ko vajadzētu tiekties. Godīgi sakot, absolūti nobriedušu cilvēku nav, katram no mums ir kādas nepilnības, trūkumi. Kognitīvo psihologu vidē gan klejo mīts par kādiem 3% “pilnīgi veselo”, bet man šķiet, dzīvē tādus neviens nav saticis. Jungs jokoja: “Ak, viņam ir neiroze, tas ir brīnišķīgi,” jo neiroze – tā nav galīgā diagnoze, bet gan signāls, pateicoties kuram cilvēks (parasti, protams, ar psihologa palīdzību) var kļūt pats, iemācīties gūt no dzīves prieku. Ja būsim godīgi, jāatzīst, ka materiālā labklājība vajadzīga, lai justos apmierināts ar dzīvi. Tāpēc pāriesim pie raksta galvenās tēmas.

Par ko cilvēki kautrējas runāt – protams, par to, ka ir pārāk personisks, kas atklāj patieso būtību ar visām bailēm – kompleksiem, vājām vietām. Neirotiķis ir atkarīgs no citu viedokļa, pārņemts ar tiekšanos uz “panākumiem” vai drīzāk ar to, lai šķistu “veiksmīgs”, nevis ar patiesu esības prieku. Finanšu labklājība šajā gadsimtā ir gandrīz sinonīms bēdīgi slavenajiem “panākumiem, veiksmei”. Tādēļ nauda neirotiķim ir vienāda ar panākumiem. Panākumi nozīmē atzīšanu, labvēlību, tiesības uz cieņu, mīlestību, tiesībām uz pašu dzīvi! Jā, ne vairāk, ne mazāk…

Tādējādi nauda, ko pielīdzina panākumiem, neirotiķim ir elks, īpašas pielūgsmes objekts. Apzinātā līmenī neirotiķis to pilnīgi noliedz! Bet reālā attieksme izpaudīsies viņa indīgajās piezīmēs par nesen turīgu kļuvušo draugu, pirkumos, kas patiesībā viņam nav pa kabatai, bet demonstrē noteiktu “statusu”, mūžīgajā līdzekļu trūkumā. Nepielīdzini naudu atzīšanai, atzīšanu – panākumiem, panākumus – dzīves jēgai, citādi nāksies ciest. Tā arī ir visa “zinātne”.

Veseliem cilvēkiem nauda nav pašmērķis, nav savu panākumu kritērijs, nav sociālās vai citas nozīmības marķieris. Nauda viņiem ir nauda, tas ir, resurss, kas ļauj izvēlēties. Piemēram, ja man makā ir nulle, es varu atļauties izbaudīt pastaigu tuvākajā parkā. Ja ir kāds eiro – varu nopirkt saldējumu, ja vairāk – aiziet uz kino utt.. Tajā pašā laikā nobriedis cilvēks saprot, ka, ja viņam pašlaik ir maz naudas kabatā, tas nenozīmē, ka viņš nekad nelidos uz Grieķiju. Viņš vienkārši nevar lidot tur tūlīt.

Prasme atlikt baudas un prieka gūšanu ir svarīgs psiholoģiskās veselības princips, jo bez mūsu “gribu” ir arī objektīva realitāte. Šī realitāte nav fatālisms, nav ļaunais liktenis vai spriedums, bet tomēr tā ir diezgan mānīga. Mānīga tāpēc, ka pieaugušais bieži pieturās pie ilūzijām, kuras raksturīgas bērniem – ka viņa realitāte ir atkarīga no Visvarenā Cita – valdības, priekšniekiem, tirgus apstākļiem u.t.t. Un tikai no šī Cita gribas ir atkarīga vēlmju piepildīšanās iespēja. Šī ilūzija neirotiķim ir neticami vērtīga, jo ļauj izvairīties no personīgas atbildības.

Vesels cilvēks saprot, ka tagad nevar doties uz Grieķiju (iegādāties automašīnu, jahtu, jaunu tualetes podu utt.), jo par maz pelna. Tas nozīmē, ka realitāte ir jāmaina (ar nosacījumu, ka ceļojums nav īslaicīga kaprīze, bet patiešām nopietna vēlme). Tāpēc, ja es esmu labs speciālists un konkrētajā vietā maksā par maz, jāatrod jauns darbs. Ja es jau saņemu tik, cik esmu pelnījis, jāmaina sevi – jāmācās, jāuzlabo savas prasmes vai jāapgūst jaunas (ieskaitot prasmi pārdot savas profesionālās iemaņas).

Realitātes maiņa prasa upurus, neatkarīgi no tā, vai attiecas uz naudu, veselību, laulību, slaidu figūru utt. Tāpēc ir vērts uzdot sev jautājumu: ko esmu gatavs upurēt “ceļojuma uz Grieķiju” dēļ? Lai mainītu finansiālo situāciju vai esmu gatavs upurēt iecienītāko televīzijas seriālu skatīšanos, attieksmi pret dzīvi? Ir ļoti svarīgi atzīmēt, ka visiem cilvēkiem nav kopīgas pareizas atbildes uz šo jautājumu! Tev ir visas tiesības vairāk vēlēties gulēt uz dīvāna un skatīties seriālu, ēst pīrādziņus, nevis ceļot, iegūt slaidu figūru, braukt ar labu auto. Vienkārši jāapzinās sava izvēle un jāciena!

Gribu atgādināt brīnišķīgu sen zināmu anekdoti par šo tēmu:
“Guļ melnais zem palmas un gaida, kad viņam uzkritīs banāns. Iet garām baltais un saka:
– Klausies, ko tu te guli un gaidi? Paņem nūju, notrauc dažus banānus, dodies uz tirgu un pārdod tos…
– Kāpēc? – melnais ir pārsteigts.
– Kā, kāpēc? Saņemsi naudu, pieņemsi darbā vēl trīs melnos, kuri tikai pienesīs tev banānus un tu tirgosi…
– Kāpēc?
– Pilnīgi stulbs esi!?!?! Tev būs vēl vairāk naudas – pieņemsi darbā simts strādniekus, iestādīsi tūkstošiem koku un būs tev milzīga banānu plantācija.
– Kāpēc?
– Tiešām idiots! Tev būs tik daudz naudas, ka pašam vispār nevajadzēs strādāt – guli un ēd banānus!
– Nu, tu pats esi muļķis! Ko tad es, tavuprāt, pašlaik daru?”

Psiholoģiski nobriedis cilvēks (anekdotē acīmredzot melnais) izprot savas izvēles nozīmi un to, ko apstākļu maiņa prasīs no viņa. Pamatojoties uz savām vajadzībām, viņš izlemj, vai tas ir tā vērts. Kad patiesās (nevis modes, sociālās vides iedvestās, visa veida “vajag”, “tā ir pieņemts”, “tas ir prestiži”) vajadzības tiek apzinātas, vēlamais notiek, tikai jāpieliek atbilstošas pūles un nedaudz jāpagaida.

Bet neirotiķim līdzīgi kā maziem bērniem, ir svarīgi saņemt savu vēlmju piepildījumu “šeit un tagad”, un, ja tā nenotiek, seko “tā es nespēlējos”, apvainošanās uz likteni un pasauli par netaisnību un nežēlību, karmas piesaukšana utt. Neirotiķis nevēlas nopelnīt labumu, viņš grib to izpelnīties, tas ir – saņemt no otra (dzīves, likteņa, laulātā, draugiem, priekšniecības) kā savas vērtības, vajadzīguma, lietderības apstiprinājumu! Viņš nevēlas vairāk strādāt, censties, nopelnīt, mainīties, viņš grib saņemt pierādījumus, ka jau tā ir tik labs. Ja vēlēšanās netiek uzreiz izpildīta, viņš izjūt Cita atraidījumu.

Šī attieksme pret pasauli – cerība uz panākumiem, kad visas problēmas maģiski pēkšņi atrisināsies, ir mātes kompleksa izpausme. Komplekss šajā kontekstā skan: ja esmu labs, māte man dos visu iespējamo, bet, ja viņa to nedarīs, viņa mani vienkārši nemīl, tādēļ paša pūlēm tāpat nav jēgas. Vai man jāsaka, ka “mamma” tiek projicēta uz jebkuru varas nesēju – vadītājs, valdība, kā arī liktenis, karma, Dievs.

Tāpēc naudas tēma neirotiķim ir tabu, tas ir, vienlaicīgi kas vēlams un biedējošs. Tā rada veselu jūtu gammu: kauns un lepnums, bailes un kaislība, skaudība, greizsirdība un alkas to iegūt. Ārēji neirotiķis var izturēties vienaldzīgi vai pat nievājoši.

Kā vajadzētu sākt darbu ar sevi, lai mainītu situāciju?

• Pirmkārt, jāpārtrauc dievināt un dēmonizēt naudu. Jāsaprot, ka naudai tiek piešķirta pēc būtības tai sveša nozīme: pieņemšana un cieņa, cilvēka vērtība.
• Otrkārt, nauda ir tikai resurss, papildināms resurss. Nav profesiju, kurās nav iespējama pāreja uz finansiāli izdevīgāku līmeni. Tāpēc vienkārši meklē jaunas investīciju iespējas savām zināšanām un prasmēm. Varbūt kaut ko vajadzēs iemācīties no jauna.
• Treškārt, naudu nevar izpelnīties, lai cik labs cilvēks tu nebūtu, to var tikai nopelnīt. Neirotiķis sapņo par maģisku ceļu pie bagātības. Tomēr nav cita ceļa pie naudas kā grūts, pašaizliedzīgs, nepārtraukts darbs (neatkarīgi no tā, vai esi finanšu magnāts, slavens mākslinieks vai labs manikīrs). Izņēmumi tikai apstiprina likumu. Iespējams, esat lasījuši par to cilvēku likteni, kuri pēkšņi tika pie lielas naudas un vienkārši sajuka prātā.
• Ceturtkārt, uzņemies atbildību par savu situāciju. Starp citu, tas attiecas ne tikai uz naudu, bet arī uz veselību, ģimenes labklājību vai, gluži pretēji, to neesamību. Maini pasīvo uzstādījumu uz aktīvo: nevis “man maksā nepietiekami”, bet – “es nopelnu par maz”.
• Piektkārt, noskaidro savas slēptās bailes, kas saistītas ar naudu, godīgi atbildot uz jautājumu: “Kas slikts varētu notikt, ja es kļūtu bagāts?” Jautājums ir vienkāršs, bet aiz tā bieži tiek slēpta reālā problēma, kura piesedzas ar naudas trūkumu.

 

Avots: ceazaria.livejournal.com

Pievienot komentāru