Psiholoģija, Stress un depresija

Gruzdošo emociju nogurdinātie. Izdegšana un kāpēc visgrūtāk tiem, kuriem vienmēr viss “normāli”

Foto - Shutterstock

No izdegšanas sindroma cieš darbinieki, kuri pakļauti ilgstošai spriedzei, ko rada liela atbildība, pārslodze, zems materiālais atalgojums. Īpaši bieži izdeg skolotāji, ārsti, policisti un citu profesiju pārstāvji, kuru ikdiena saistīta ar konfliktiem un citu cilvēku jūtu izpausmēm: dusmām, skumjām, izmisumu. Tas, ka no rītiem vairs negribas doties uz darbu, lai gan agrāk tas sagādājis prieku, ir tikai viens no signāliem, ka izdegšanas sindroms jau klauvē pie durvīm.

 

Iekšējie un ārējie sērkociņi

Spriedzes līmeni darbavietā paaugstina gan apkārtējā vide un apstākļi, gan paša darbinieka personības iezīmes. Lielāka iespēja izdegt ir tiem darbiniekiem, kuriem piemīt zems pašvērtējums, perfekcionisms, darbaholisms vai tieksme uzupurēties, ignorējot savas vēlmes un vajadzības.

Ārsts psihoterapeits Artūrs Ancāns uzsver, ka izdegšanas sindroma veidošanās cieši saistīta ar emocionālo inteliģenci – spēju atpazīt sevī jūtas, tās nosaukt, runāt par tām un rīkoties saskaņā ar tām gan attiecībā pret sevi, gan citiem. Visgrūtāk klājas tiem, kuri uz jautājumu, kā jūtas, vienmēr atbild: “Normāli.” Daļa nevēlas atklāt savu iekšējo pasauli apkārtējiem, jo tas varētu padarīt viņus ievainojamus. Citi turpretī patiešām nejūt, neapzinās savas emocijas, pat ja tās kļūst acīm redzamas.

Augsts profesionālās izdegšanas risks ir darbiniekiem ar zemu pašvērtējumu. Bieži vien tā saknes meklējamas jau bērnībā. Vecāki brīdina neskriet, nekāpt, neiet nekur tālu no mājām, netiekties pēc lieliem mērķiem, lai nepiedzīvotu vilšanos, tā daļai bērnu jau agrīni nositot pašapziņu, zinātkāri.

Reizēm darbiniekam grūti novilkt robežas, pateikt nē, ja kolēģis, priekšnieks vai klients, piemēram, uzkrauj savus darba pienākumus vai kļūst pārāk familiārs.

“Var būt tā, ka man nepatīk kolēģis un es nevēlos ar viņu draudzēties, taču tas nenozīmē, ka viņš jāignorē vai jāapvaino. Saskarsme drīkst aprobežoties tikai ar profesionālo jomu, nenonākot ciešākā kontaktā. Tas pats attiecas uz darba līgumā neparedzētiem pienākumiem, kuru veikšanai nav rīkota apmācība, piemēram, bez iepriekšējas sagatavošanās novadīt prezentāciju. Jāpadomā, vai tiešām vēlos piekrist šim izaicinājumam, jo tā ir jauna iespēja, vai arī šobrīd nav spēka vai vēlmes saskarties ar jaunām grūtībām. Nav veselīgi justies vainīgam par to, ka esam noteikuši robežas,” uzsver psihoterapeits.

 

Citi spriedzes avoti

Virkne stresoru saistīti ar darba vidi, taču nav atkarīgi no paša darbinieka personības: pārāk liela atbildība, piemēram, vadošs amats, jāveic kādi bīstami uzdevumi vai jārisina krīzes situācijas, uzspiests darba ritms, kurā darbiniekam nav pietiekamas rīcības brīvības, neskaidrība par darba uzdevumiem.

Bieži vien mēdz izvirzīt mainīgas prasības vai tādas, kuras darbinieks nespēj izpildīt, piemēram, situācijās, kad uzņēmumam ir divi īpašnieki ar diametrāli pretējām vēlmēm.

Būtisks spriedzes avots ir arī pārslodze, pārlieku monotons darbs, kas neļauj realizēt savu potenciālu un spējas, ierobežotas iespējas izrādīt iniciatīvu un pieņemt lēmumus, neapmierinoši darba apstākļi, piemēram, nepietiekams apgaismojums, telpu gaisa temperatūra, troksnis, darbs maiņās, nepietiekams sociālais atbalsts un atalgojums, neskaidrība par uzņēmuma attīstību un darba vietas saglabāšanas iespējām.

“Tas, ka daļu algas maksā aploksnē, darba laiks nav noteikts vai rodas papildu pienākumi, kuri jāveic bez iepriekšējas apmācības, mazina drošības izjūtu. Rodas bažas par sociālajām garantijām. Dažiem tas var būt pieņemami, bet citiem – ne. Nespēja ietekmēt savus darba apstākļus rada bezpalīdzības izjūtu ar lielu emocionālo slodzi, kas ievērojami paaugstina izdegšanas risku,” norāda Artūrs Ancāns.

 

Foto - Shutterstock
Foto – Shutterstock

Arī bosings un mobings

Labas attiecības ar kolēģiem un uzņēmuma vadību var mazināt psihoemocionālo spriedzi, bet sliktas var kļūt par tās cēloni, vai nu paaugstinot pašvērtējumu un veicinot emociju pārstrādi, vai arī vairojot iekšējo diskomfortu.

Dažkārt nākas saskarties ar fizisko un emocionālo vardarbību, kas atstāj postošas sekas uz darbinieka veselību. Tas ir bosings – psiholoģisks un emocionāls terors, ko īsteno darba devējs vai tiešais priekšnieks, vai mobings – emocionāla vardarbība no kolēģu puses.

Psihologs Ervīns Čukurs nosauc tipiskas mobinga izpausmes: pazemošana, aizskarot kolēģa cieņu, reputāciju, fiziskās spējas, personības iezīmes, privāto dzīvi. Arī liegums izteikties, pārtraukšana pusvārdā, apmelošana, izjokošana, izolēšana no kolektīva.

Milzīgai emocionālai spriedzei pakļauti darbinieki, kam jāstrādā tiešā saskarsmē ar cilvēkiem, kuri pauž dažādas spilgti izteiktas jūtas, cieš, pat mirst. Piemēram, sociālie darbinieki vai neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādes mediķi, viņiem bieži nākas palīdzēt cilvēkiem, kuri uzvedas agresīvi, ir alkohola vai narkotisko vielu reibumā.

 

Kā mērīt spriedzi darba vietā?

Ervīns Čukurs stāsta, ka profesionālā stresa mērīšanai visbiežāk tiek izmantotas dažādas pašvērtējuma aptaujas, ar kuru starpniecību iespējams novērtēt galvenos stresorus darbā, stresa reakcijas, psihosomatiskās sūdzības, sociālo atbalstu darbā, lomu problēmas, strādājošo psiholoģiskās un fiziskās vajadzības, nedrošību ar darbu, ietekmi darbā, paredzamību un citus faktorus. Piemēram, aptaujā, ko dēvē par Č. D. Spilbergera testu, dalībniekiem jāatzīmē trīsdesmit potenciālo stresoru biežums un intensitāte pēdējos sešos mēnešos. Tajā minēts virsstundu darbs, nepatīkami darba uzdevumi, jaunu vai nezināmu pienākumu pildīšana, krīzes situāciju risināšana, personīgi apvainojumi no klientiem vai kolēģiem, neatbilstīgs atalgojums, grūtības sastrādāties ar vadītāju, trokšņaina, traucējoša darba vide un citi faktori.

Profesionālās spriedzes mērīšanai tiek izmantotas arī novērojumu un darba apstākļu analīzes metodes. “Stresa situācijās cilvēka virsnieru dziedzeri pastiprināti izdala dažādus hormonus, proti, kortizolu, adrenalīnu un noradrenalīnu, līdz ar to viens no objektīvākajiem, tomēr sarežģītākajiem veidiem, kā izmērīt stresa lielumu, ir noteikt kortizola līmeni cilvēka siekalās un fizioloģiskos rādītājus, kā asinsspiediens un pulss,” skaidro psihologs.

 

Kontrolēt stresu un izrunāties

“Cilvēks, kuram piemīt emocionālā inteliģence, pazīst savu ķermeni, jūtas, pamana, ka ar profesionālo pienākumu veikšanu saistītā iekšējā spriedze ir pārāk liela, un rod radošus risinājumus, kā to mazināt. Piemēram, pasaka uzņēmuma vadībai, ka papildu pienākumi nav ietverti darba līgumā, lūdz algas pielikumu, bet, ja priekšnieks ir stūrgalvīgs un atsakās to darīt, maina darbavietu. Tas nozīmē, ka viņš ir tendēts uz risinājumu un izdegšanas risks ir mazāks,” norāda psihoterapeits Artūrs Ancāns un piebilst, ka emocionālā inteliģence nav ielikta šūpulī, bet to var trenēt, attīstīt visas dzīves laikā. “Jo jūtas un emocijas nav nekas maģisks, tā ir smadzeņu bioķīmija, bioelektriskie impulsi. Šai smadzeņu elektriskajai aktivitātei kaut kādā veidā ir jāizdalās. Vai nu mēs to apzināmies, verbalizējam, vai arī caur miega traucējumiem, imunitātes kritumu, piemēram, biežu saaukstēšanos vai muguras sāpēm, ļaujam runāt savam ķermenim.”

Lai spriedze nepāraugtu izdegšanas sindromā vai vēl ļaunāk – trauksmē un depresijā, svarīgi par savām emocijām runāt. Sarunas biedram nav jābūt psihoterapeitam, derēs arī draugs, ģimenes loceklis vai kolēģis. Darbavietās var organizēt grupas, kur nodarboties ar pašrefleksiju un saņemt kolēģu emocionālo atbalstu. Lai gan ir kārdinājums runāt par sliktajiem politiķiem vai nesakārtoto likumdošanu, galvenā sarunā lai ir tēma: kā es jūtos savā darba vietā, uzklausot klientus, ārstējot pacientus, glābjot cietušos.

“Nav pieņemts vai ir kauns runāt par emocijām, kas pārņem, piemēram, ieraugot sakropļotu ķermeni, atzīt, ka bijis nepatīkami tam tuvoties, kļuvis slikti no šā skata, pārņēmis riebums un dusmas pret cilvēku, kas to izdarījis. Pārvarot sevi un runājot par to, darbinieks sāk apzināties, ka nav vienīgais, kas tā juties, dzird praktiskus padomus, kā kolēģis rīkojies līdzīgā situācijā,” iedrošina Artūrs Ancāns.

 

Kā palīdzēt?

Spriedzes pārvarēšanai vai mazināšanai var izmantot dažādas relaksācijas tehnikas, piemēram, vizualizācijas, apzinātības vingrinājumus, meditāciju, autogēno treniņu.

Darba devēji var palīdzēt saviem darbiniekiem iemācīties kontrolēt stresu ar datorizētas bioloģiskās atgriezeniskās saites starpniecību, kā arī izglītot par stresa rašanās cēloņiem un tā pārvarēšanas veidiem.

Pēc psihologa Ervīna Čukura domām, efektīva ir praktisku semināru organizēšana, kas ļauj darbiniekam iemācīties adekvātāk novērtēt konkrēto situāciju darbā, piemēram, izmantojot kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas metodes, veiksmīgāk sabalansēt personīgo un darba dzīvi, kā arī tikt galā ar stresu izraisošām situācijām, piemēram, komunicējot ar agresīviem klientiem. Organizācijas savu darbinieku stresu var mazināt, ieviešot uzņēmumā sporta zāli vai atpūtas telpas, kur iespējams uzspēlēt dažādas spēles vai vienkārši pabūt vienam. Tāpat var rīkot kolektīva saliedēšanas pasākumus, kā arī veidot darba saturu tā, lai tas ļautu realizēt darbinieka potenciālu un vēlmes, attālinātu rutīnas sākšanos.

 

Shutterstock ilustrācija
Shutterstock ilustrācija

Izdegšanas sindroma izpausmes

Fiziskās: nogurums, nespēks, biežas saaukstēšanās slimības, galvassāpes, ķermeņa svara izmaiņas, miega traucējumi, hroniski gremošanas traucējumi, divpadsmitpirkstu zarnas čūla, sirds asinsvadu un autoimūnās slimības, alerģija, trauksme, depresija.

Uzvedības: tieksme uzņemties vairāk pienākumu, nekā spēj veikt, darba ņemšana līdzi uz mājām, strādājot arvien vairāk, var padarīt mazāk, vēla nākšana uz darbu un agra promiešana vai otrādi, konflikti ar kolēģiem, pastiprināta alkohola vai nomierinošu līdzekļu lietošana.

Emocionālās: izsīkuma izjūta, nomāktība, paaugstināts prasīgums pret sevi, izjūta, ka neesi novērtēts, sevis vainošana, cinisms, sarkasms, garlaicības un tukšuma, bezcerības izjūta, aizvainojums, vilšanās, nervozitāte, paaugstināta uzbudināmība.

Profesionālās: bezjūtīga, vēsa, ciniska attieksme pret citiem cilvēkiem: klientiem, kolēģiem, vadību, neapmierinātība ar sevi, savu kompetenci, panākumiem darbā.

 

Svarīgi fakti

  • Šogad Latvijas Ārstu biedrība kopā ar sabiedriskās domas pētījumu centru SKDS elektroniski veica aptauju “Ārsta profesija šodienas Latvijā”, kurā piedalījās 2644 ārsti.
  • Uz jautājumu: vai ārsti sastopas ar izdegšanas sajūtām, 35% atbildēja – bieži, bet 55% – dažkārt.
  • Vērtējot izdegšanas intensitāti 7 punktu skalā, vidējais vērtējums ir 4,04 (salīdzinājumam 2013. gadā – 3,76).
  • 7% ārstu tā bija tik liela, ka viņi nopietni apsvēra iespēju pamest darbu ārstniecības jomā, 13% to novērtēja kā ļoti augstu (6 punkti), bet 19% – augstu (5 punkti).
  • Biežāku izdegšanu minēja ārsti, kuri ar pacientiem komunicē vairāk par 41 stundu nedēļā. Arī tie, kuri pieņem ļoti daudz pacientu, un tie, kuri daudz laika – vairāk par 20 stundām nedēļā – velta dažādu dokumentu un pārskatu aizpildīšanai.
  • Visbiežāk ar izdegšanu saskaras arodslimību un arodveselības ārsti, ģimenes ārsti un internisti, visretāk – dermatologi, otolaringologi un pneimonologi.

 

logo-36

Pievienot komentāru