Psiholoģija, Stress un depresija

“Arī, kad nenirām ūdenī, tas puika visu laiku bija galvā…” Glābēja stāsts

Foto - Matīss Markovskis

“Ja diendienā esi saistīts ar nelaimēm un traģēdijām – ar cietušiem, sakropļotiem vai bojāgājušiem cilvēkiem, ar tuvinieku bēdām, tas neizbēgami uzkrājas, uzslāņojas kārtu virs kārtas. Lai nesadegtu, ir jāatrod līdzsvarošanas instrumenti,” tā saka Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Vidzemes reģiona brigādes komandieris Jānis Skrastiņš.

Jau divdesmit septīto gadu Jānis Skrastiņš strādā ugunsdzēsības un glābšanas dienestā. Jaunībā izmācījies par siera meistaru, īsu brīdi pastrādājis Valmieras piena kombinātā, taču tas sakritis ar krīzes laiku piensaimniecībā, tāpēc nācies meklēt jaunu arodu. Uzrunājis piedāvājums kļūt par ugunsdzēsēju un glābēju. Savulaik kāds draugs Jāni joka pēc nodēvējis par Ugunsjanku. Valmierā šo iesauku zina ne viens vien. Reiz uz ielas kāds zēns lepojies: re, kur iet mans draugs Ugunsjanka, viņš mums skolā lasīja lekciju par drošību!

 

– Tikai Holivudas filmās ugunsdzēsēju darbs izskatās sapņaini skaists. Rodas iespaids, ka īsts glābējs ir vien tas, kurš var vēsi stāvēt uz piecstāvu mājas jumta vai drošsirdīgi lēkt liesmās. Es traģēdijas vietās tomēr nejūtos pārāk komfortabli. Ar laiku gan esmu iemācījies tikt pāri smagajiem brīžiem, tomēr ir situācijas, kas mani skar vairāk. Vispirms jau tās, kur traģēdijā iesaistīti mazi bērni. Viņu ciešanas vai bojāeja ir stiprs sitiens manai nervu sistēmai. Vēl ir ļoti smagi, ja esi gatavs glābt, bet objektīvu apstākļu dēļ tas neizdodas. Kāds slīkst, steidzamies turp, tomēr mirklis, kurā var paspēt cilvēkam palīdzēt, ir neaptverami īss.

Meklējam arī noslīkušus cilvēkus. Nereti šādas operācijas ilgst dienām vai nedēļām. Ir jāatrod, jo zini – kamēr cilvēks nav atrasts un kristīgi apglabāts, tuviniekus plosa šīs gaidas, cerības. Savukārt mūs kā glābējus plosa bezspēcības izjūta. Reiz Gaujas līkumos pusotra gada meklējām puisēnu, kuru pusaudži bija nosituši un iegrūduši āliņģī. Beidzot atradām. Bet arī tajā laikā, kad nenirām ūdenī, tas puika visu laiku bija galvā…

Savulaik mums bija vājš aprīkojums glābšanai ceļu satiksmes negadījumos, piemēram, lai cietušo izdabūtu no avarējušas automašīnas. Kad pieredzes apmaiņā pastrādāju Zviedrijā, redzēju viņu rīkus. Atgriežoties darbā Latvijā, vairākkārt piedzīvoju lielu bezspēcību, jo sapratu – ja mums būtu tas, kas zviedru kolēģiem, varētu glābt daudz veiksmīgāk. Tagad dienests ir normāli ekipēts.

Glābējam jāspēj koncentrēties un izdarīt savu darbu. Pēc tam var aiz stūra noraust kādu asaru vai atbrīvoties no nelabuma. Īpaši ceļu satiksmes negadījumos mēdz būt baisas traumas. Nereti braucējs automašīnā saspiests tā, ka pat mediķi uzreiz nespēj sniegt palīdzību tā, lai cilvēkam nesāpētu. To visu nākas redzēt, laist caur sevi.

Atceros, kā savulaik nesapratu, kāpēc kolēģim ikreiz, kad atskan trauksme, uzreiz sākas caureja. Tolaik biju jauns un zaļš, domāju – ko gan tāds bailulis ugunsdzēsējos dara?! Tad uzzināju, ka šis vīrs pirms desmit gadiem bijis viens no drosmīgākajiem. Emocijas uzkrājas, uzslāņojas, līdz cilvēkā var sadedzināt visu veselīgo.

Arī es sākumā jutos labi, pat ja gadu negāju atvaļinājumā. Taču pamazām, kārtu pa kārtai viss krājās. Atgriežos no darba un jūtu, ka netieku no pārdzīvotā vaļā, turpinu mājās risināt problēmas. No rīta pamostos, un ir mazliet jāsaņemas, lai gribētu doties uz darbu. Tādēļ cenšos atrast slēdzīšus, kas var atslēgt domas un emocijas. Jau kādu laiku spēlēju Rubenes amatierteātrī Volatus. Mani uzaicināja režisore Lara Merca, bija pamanījusi Valmieras televīzijā, kur es stāstīju par ugunsdzēsēju darbu. Teātra mēģinājumiem veltu divus vai trīs vakarus nedēļā, tad vēl izrādes, izbraukumi. Vismaz tajos vakaros un nakts miegā uguni nedzēšu, domas ir tīras no darba. Esmu lomā un visu citu aizmirstu. Protams, ja vien negadās telefona zvans, kad jālec kājās un jāskrien.

Patlaban spēlēju atvaļinātu pulkvedi Teodoru Ranku izrādē Dzīve ir skaista. Sagatavošanā ir izrāde, kur man ir galvenā – mīlētāja loma. Interesanti!

Vēl viens slēdzītis ir ikvakara pastaiga ar manu mīļo draugu rotveileru Rio. Suns ir labs motivētājs, ar viņu jāiet ārā, pat ja līst vai puteņo. Labā laikā nosoļojam 4–5 kilometrus gar Gaujmalu. Es nūjoju, to ieteica daktere, lai uzlabotu muguras veselību.

Man palīdz arī mūzika. No plašās disku izlases izvēlos mūziku, kas atbilst tābrīža sajūtām. Savulaik mācījos Valmieras mūzikas skolā, tādēļ varu saprast un pieņemt dažādus mūzikas žanrus. Reizēm gribas ko dzelžaināku, tad klausos smago metālu, bet citreiz dvēsele pieprasa Bēthovenu vai Bahu.

Pavasarī mani bija sācis mocīt bezmiegs. Iemigu normāli, bet divos naktī pamodos, un viss miegs vējā. Ārsts teica: būs jāpadzer zāles. Pag, pag, tomēr mēģināšu tikt galā citādi. Pieteicos Iekšlietu ministrijas psiholoģiskā atbalsta kursiem speciālajā centrā Dzintari. To izveidoja pēc Maxima traģēdijas. Nodarbībās ir gan jaudīga fiziskā slodze, gan psiholoģiskais atbalsts, gan joga un viegla meditācija.

Pēc Maxima nelaimes Iekšlietu ministrijā tika radītas arī štata psihologa vietas. Psihologs strādā ne tikai ar cietušajiem notikuma vietā, bet arī ar glābējiem. Nereti gan mūsu vīriem ir aizspriedumi, sak, īsts vecis taču neies pie psihologa. Tomēr daudzi pārliecinājušies, cik labi tas palīdz atgūt veselīgo līdzsvaru. Man pēc šā kursa atjaunojās normāls miega režīms. Arī darbā redzējums mainījies, varu strādāt ar jaunu jaudu.

 

2 Komentāri

Pievienot komentāru