Dzīves māksla, Psiholoģija

Cilvēka dzīve – pieskārienu virknējums. Latviešu erotiskā romāna”Saplēstās mežģīnes” autores decembra sajūtas

“Svētku gaidīšanas laiks man vienmēr ir ļoti īpašs un emocionāls, jo šķiet, ka tieši decembrī visvairāk apzinos mīlestību sevī un sev visapkārt.” Foto: MATĪSS MARKOVSKIS

Teksts: KARĪNA RAČKO, rakstniece un zobārste

Kad saņēmu piedāvājumu rakstīt žurnālam Decembra pieskārienus, labu brīdi domāju tieši par šo vārdu un tajā ietverto spēku. Pieskāriens – izziņa, intimitāte, atklāsme, bauda, maigums, mīlestība. Cilvēka dzīve patiesībā ir pieskārienu virknējums – mēs pieskaramies pasaulei, pasaule pieskaras mums, un šā kontakta radītās pēdas veido mūs par tiem, kas esam.

* Gaišie adventes svečturi logos, piparkūku cepšana, eglītes pušķošana, karstvīna smarža Ziemassvētku tirdziņā, Zvaniņš skan un neiztrūkstoši Viens pats mājās – šo svētku gaidīšanas laiks man vienmēr ir ļoti īpašs un emocionāls, jo šķiet, ka tieši decembrī visvairāk apzinos mīlestību sevī un sev visapkārt.

* Jau kopš bērnības manai ģimenei ir nelaužama Ziemassvētku tradīcija – pēc dievkalpojuma baznīcā visi sapulcējamies lauku mājās – namiņā meža vidū, kurinām kamīnu, mielojamies ar zoss cepeti un izbaudām reto vakaru, kad varam vienkārši būt kopā, būt cits citam.

Vienlaikus Ziemassvētki ir arī atskaite laika ritējumam, robežšķirtne, kur esošais mirklis satiekas ar mazliet smeldzīgām pagājības atmiņām. Joprojām skan bērnu patiesie smiekli, un sirsniņas pukst priecīgā satraukumā, nepacietīgi gaidot Salaveci, – tikai bērni vairs nav tie, kas kādreiz, bet gan bērnubērni. Mūsmājās tiešām joprojām sakām “salavecis” – tā iegājies kopš manas bērnības, un mana meitiņa arī sauc tieši tāpat.

Laikam ejot, sejas ir mainījušās, savienojušās svešas dzīves, veidojušās jaunas ģimenes, un mūsu Ziemassvētku lokam pievienojušās agrāk nepazītas dvēseles.
Ikdienā mums katram ir sava dzīve dažādās pilsētās, savi pienākumi un raizes, atšķirīgs pasaules redzējums un individuālas prioritātes. Tomēr mēs esam ģimene, un, lai arī cik tālu fiziski un dažkārt arī emocionāli atrastos pārējā gada laikā, Ziemassvētku vakarā mūsu dvēseles, dzīves un pasaules atkal saskaras.

* Es ļoti mācos un iedvesmojos no savas trīsgadīgās meitiņas, no viņas tīrā, neskartā pasaules redzējuma, brīnuma atklāsmes acīs. Viņa pievērš uzmanību skaistumam, kuru mēs, pieaugušie, savā steigā un aizņemtībā vairs īsti nemaz nespējam pamanīt: kūstošu sniegpārslu smalkajam trauslumam, mākoņu rakstam debesīs, elpas garaiņu strāvojumam dzestrā ziemas gaisā. Katrs bērna spara pilnais kāpēc mudina domāt, analizēt, izprast pasaules kārtību un cilvēka esības patieso jēgu. Griežoties nebeidzamajā vāveres ritenī, ir svarīgi prast apstāties, lai parādītu bērnam varavīksni – patiesībā veltīt mirkli sava laika varavīksnes skaistumam nepieciešams mums pašiem.

Bērnam izaugot, pats skumjākais ir atteikšanās no ticības pasakām. Pāris rūgtu vilšanos atstāj netīrus nospiedumus dvēselē, un mēs ļaujam ilgām pēc brīnuma pārvērsties cinismā. Apgalvojums “dzīvē jau tā nenotiek” apdzēš cilvēkā liesmu, un, cerībai izdziestot, iestājas tukšums.

Laimi un mīlestību nevajadzētu uztvert kā klišejas. Lai sekotu sapnim, vispirms jāuzdrošinās tam noticēt. Patiesībā dzīvē sastopamie attiecību scenāriji savā skaistumā un traģiskumā daudzkārt pārspēj pat visneticamākās pasakas, taču par to nav pieņemts runāt skaļi. Sevi – savas laimītes un dvēseles katastrofas – ļoti jāsargā.

* Pēdējā laikā esmu prātojusi par savas grāmatas Saplēstās mežģīnes fenomenālo panākumu atslēgu, analizējusi lasītāju aizrautības un saviļņojuma iemeslus. Interese par seksu un seksualitāti, ziņkārība uzzināt, kas notiek starp diviem cilvēkiem aiz aizvērtām guļamistabas durvīm, – tas jau ir tikai virspusējais slānis. Meklējot dziļāk, atklājas cilvēcīgas ilgas pēc tīras, skaistas, patiesas dvēseles saskarsmes.

Mēs joprojām gribam ticēt pasakām, un nevajadzētu censties to noliegt, jo kurš gan īsti var definēt to trauslo robežu, kur beidzas dzīve un sākas pasaka?

* Kad gan vēl vairāk aizdomājamies par brīnumiem, ja ne gaišajā adventes un Ziemassvētku gaidīšanas laikā. Starp citu, es brīnumiem cieši ticu! Ne tādiem, kas paši klauvē pie durvīm vai atpeld zelta zivtiņas veidolā, solot izpildīt jebkuru vēlēšanos, bet gan cilvēka spējā brīnumus radīt. Es ticu vēlēšanās spēkam un neizpaliekošam smaga darba rezultātam. Ticu katras personības potenciālam sasniegt iekāroto. Ticu, ka ļoti lielā mērā viss atkarīgs no mūsu attieksmes, interpretācijas, no veida, kā izvēlamies uztvert pasaules pieskārienus un cik daudz maiguma ieliekam pēdās, kuras paši atstājam pasaulē.

Vēl esmu pārliecināta, ka nekas nenotiek tāpat vien, bez iemesla. Nejaušības neeksistē, un katram notikumam ir kāds augstāks mērķis. Man patīk doma, ka mēs esam to cilvēku darināti, caur kuru rokām esam izgājuši. Es uzskatu, ka katram nospiedumam, ko mūsu dvēselē atstājuši svešinieki, ir sava nozīme. Ziemassvētki ir piedošanas laiks, un, manuprāt, mums jājūtas savā veidā pateicīgiem arī visiem tiem, kuri mūs sāpinājuši, nepietiekami novērtējuši, apzināti vai neapzināti pievīluši. Pieredze, kas nedara mūs laimīgus, dara mūs stiprākus.

Dzīve ir šeit un tagad, absolūti pilnīga savā daudzšķautņainībā un mirkļa neatkārtojamībā, un atpakaļ atgriezties neiespējamībā, jo ikkatrs mūsu iepriekš pieņemtais lēmums un satiktais cilvēks ir bijis priekšnosacījums esošā brīža burvībai.

* Saplēstās mežģīnes man nesušas vēl kādu atklāsmi. Pateicoties stāstā iekļautajam vēstījumam, kuru tik daudzi lasītāji sajutuši kā sev tuvu, arī mūsu dzīvēm radusies iespēja saskarties. Lai iepazītu un satuvinātos, nepieciešama atkailināšanās. Ir dvēseles, kuras saprotas tik viegli un ātri, it kā jau sen būtu viena otru pazinušas, un ir dvēseles, kurām nav lemts saskarties. Un arī nevajag. Mēs esam tik dažādi un arī pasauli uztveram katrs pa savam.

Tas, par ko tiešām esmu pārliecinājusies, – divi cilvēki, skatoties uz kaut ko vienu, katrs redz kaut ko pilnīgi citu. Dzīvi, notikumus, sevi un citus mēs saprotam un izjūtam absolūti unikālā, tikai sev vienam raksturīgā veidā, tieši tāpēc nepastāv pareizā un nepareizā kategorijas. Savā ziņā nepastāv arī viena vienīga patiesība – ir tikai mūsu interpretācija.

Tomēr svarīgāk par visu ir prast pieskarties nevis citu, bet gan savai dvēselei. Tikai uzdrošinoties ielūkoties tās dziļākajos nostūros, pieņemot un izprotot tur ieraudzīto, iegūsti mieru. Apstājoties un ieklausoties sadzirdi pats sevi un atrod īsto ceļu pasaulē.

* Decembris ir laiks, kad noslēdzam rēķinus – ar aizejošo gadu un sevi gada atspulgā. Atritinām savā priekšā izdzīvotos mēnešus un analizējam paveiktos darbus, sasniegtās virsotnes, pieļautās kļūdas, kaldinām plānus un ar cerībām lūkojamies nākotnē. Pati nozīmīgākā dāvana, ko ikviens katru gadu no jauna saņem Ziemassvētku vakarā un tik nereti nepietiekami novērtē, – dzīvība. Jauns gads ar 365 rītiem un neierobežotām iespējām, kā pieskarties pasaulei un ļauties tās pieskārieniem – tā, lai šie pieskārieni darītu brīvāku, laimīgāku, piepildītāku savā personībā un potenciāla realizācijā.

* “Pieskāriens ir spēcīgāks par redzi un dzirdi. Tā ir pati pirmā un pēdējā valoda, un tā vienmēr vēsta patiesību,” sacījusi rakstniece Mārgareta Atvuda.
Lai skaisti un patiesi pieskārieni jaunajā gadā!

 

logo-36

Pievienot komentāru