Pāris, Psiholoģija

Aiz trejdeviņiem kalniem, aiz septiņām jūrām. Ja attiecības šķir attālums

Foto - Shutterstock

Daudzi uzskata, ka attiecības, kad abas puses šķir simtos un pat tūkstošos kilometru mērāms attālums, nekad neizdodas: tālums pāri attālina ne tikai fiziski, bet arī emocionāli, tāpēc drīz vien šīm attiecībām tiek pielikts punkts. Lai arī attiecības no attāluma ir ievērojami sarežģītākas, ir daudz veiksmes stāstu, kuros partneri paliek kopā. Lai tā notiktu, jāievēro vairāki noteikumi.

Mūsdienās attiecības no attāluma uzturēt ir krietni vieglāk, nekā tas ir bijis kādreiz, kad pāris sazinājās ar vēstuļu starpniecību. Tagad dažādās viedierīces palīdz sazināties ar partneri jebkurā laikā, turklāt bez maksas, ja ziņu sūtīšana vai zvani veikti interneta pieslēgumā. Tomēr pat attīstītās tehnoloģijas nespēj aizvietot mīļotā cilvēka klātbūtni. Nereti kādam rodas greizsirdība, skumjas vai vientulība, taču to visu var pārvarēt, ja abi partneri regulāri uztur kontaktu un vienojas par attiecību uzturēšanas noteikumiem.

Attālumam jāšķir īslaicīgi

Attāluma attiecības var norisināties tikai konkrētu laika periodu, taču tās nekādā gadījumā nedrīkst būt attiecību uzturēšanas forma. Turklāt vairāk iespēju šādām attiecībām izdoties ir gadījumā, ja pāris bijis kopā ilgāku laiku, pazīst un spēj viens otram uzticēties. Grūtāk būs tikko nodibinātajiem pāriem. Jūtas ir tikko kā uzvirmojušas, un otrs cilvēks vēl nav iepazīts, bet jau jāpiedzīvo pārbaudījums – attiecību uzturēšana no attāluma. Ne visi spēs izturēt šādu pārbaudījumu.

Ir arī gaišā puse

Lai arī attāluma attiecības daudziem šķitīs neiespējamas un grūtas, tomēr tām ir arī savi plusi. Pirmkārt, pāris iemācās novērtēt katru kopā pavadīto brīdi – pat vismazākie sīkumi, piemēram, otra matu smarža, smiekli, muļķīgie joki vai pieskārieni, spēs patiesi iepriecināt. Otrkārt, atšķirtībā no otra radīsies brīvais laiks pārdomāt dzīvi, vērtības un noilgoties vienam pēc otra. Atkal satiekoties, uz brīdi atkal no jauna var uzvirmot kaisle, kas raksturīga attiecību sākuma posmā. Turklāt nevajag lieki prognozēt, ka attālums liks pārim atsvešināties vienam no otra, tieši pretēji – saskatiet to kā pārbaudījumu attiecībām un iespēju satuvināties vēl vairāk.

Uzturi kontaktu!

Atšķirtībā pārim jāsastrādājas vienam ar otru – regulāri jāsazinās, jābūt atvērtiem un jāizstāsta izjūtas, kas rodas, dzīvojot šķirtiem. Paturot pie sevis negatīvās emocijas, piemēram, vientulības, pamestības izjūtu, nomāktību, skumjas, tās ar laiku sāk krāties. Attiecīgi radīsies pārpratumi, aizdomas vai fantāzijas par otra darbībām svešajā valstī.
Svarīgi arī atcerēties, ka pārī darbojas divi cilvēki un to var uzturēt tikai no divām pusēm. Lai saglabātu attiecības, abiem jābūt pietiekami nobriedušiem uzturēt nemitīgu kontaktu. Nekas neizdosies, ja viens no pāra būs pasīvs komunicēšanā, tāpēc abiem jāvienojas, cik bieži notiks videozvani vai cik bieži būs iespējama čatošana.

Attāluma attiecībās būtiski vienoties par nākamajām tikšanās reizēm, lai ir zināms laiks un abi ar to rēķinās, lai darbā var ieplānot brīvas dienas, paredzēt, ko kopā darīs.

Ja attālums kļūst mokošs

Katrs cilvēks atšķirtību pārdzīvo atšķirīgi. Daži ir neatkarīgi un spēj vieglāk izturēt laiku, kad otrs ir prom. Taču citiem bieža šķiršanās un atkalredzēšanās izraisa pārāk lielu trauksmi, diskomfortu un neapmierinātību ar dzīvi. Nepārtraukta trauksme un neapmierinātība var pārvērsties par pastāvīgu nomāktību. Tad gan jāizvērtē, vai attiecības ir šo mocību vērtas. Ja abi partneri saskata, ka viņu attiecības būs ilgstošas un tās nesīs prieku, tad ir vērts par tām cīnīties. Taču, ja kādam no attāluma šķirtajiem partneriem rodas izjūta, ka otrs attiecībās sevi neiegulda pietiekami vai ir grūtības uzturēt kontaktu, partnerība var būt nolemta pārtraukšanai.

Prom no acīm, prom no sirds?

Greizsirdība bieži vien iet roku rokā ar attiecībām no attāluma. Lai arī tā var iespraukties pa vidu jebkuram pārim, nespēja būt blakus mīļotajam cilvēkam, šaubas par otra uzticību var uzvirmot pavisam citā intensitātē. Neziņa par mīļotā cilvēka brīvā laika aktivitātēm var kādā brīdī izraisīt greizsirdību, taču jāatceras, ka tā ir normāla reakcija. Dzīvojot attālināti, var rasties arī nepatika pret apkārtējiem cilvēkiem, kas saņem mīļotā uzmanību. Šāda veida greizsirdība rodas, jo vienu vai otru māc skumjas par nespēju pastāvīgi dalīties visos priekos un bēdās, būt blakus un atbalstīt visās dzīves jomās.

Attāluma attiecībās var būt gadījumi, kad pāris atsvešinās viens no otra un pierod pie dzīves vienatnē. Ilgstoši dzīvojot vienam, rodas jauni paradumi, jo nav nemitīgi jārēķinās ar otru un ir brīvais laiks, lai pats veidotu savu dzīvi. Kad abi partneri uzsāk attiecības pēc dzīvošanas attālināti, ir atkal jāmācās sadzīvot. Daudziem tas var sagādāt grūtības, un attiecības šajā stadijā var pajukt.

Balansēt starp realitātēm

Esot ar kādu kopā, bieži vien nepamanām, cik daudz laika veltām otram cilvēkam un cik paši sev, veidojot savu dzīvi. Pēc mīļotā aizbraukšanas nereti sāk šķist, ka dzīve ir pilnīgi tukša, tomēr tā nav. Saprotams, otram promesot, ikdiena mainās, un rodas samulsums. Tad atkal jāmācās dzīvot vienam, jāpārstrukturē dzīve un jāpierod pie domas, ka esi viens, bet tajā pašā laikā – neesi. Lai cik grūti tas būtu, nedrīkst nošķirties no apkārtējiem. Lai arī otras pusītes nav klāt, katram ir sava dzīve: darbs, skola, hobiji, draugi, ģimene, kolēģi. Šajā posmā svarīgi nepazaudēt sevi un nepieļaut, ka visas intereses fokusējas tikai uz otru cilvēku. Attāluma attiecības ir kā dzīves balansēšana – viena realitāte ir paša dzīve, otra – dzīve ar mīļoto cilvēku. Turklāt sabiedriskās aktivitātes mazinās trauksmi, greizsirdību un skumjas par otras pusītes aizbraukšanu.

Patiesi sieviešu stāsti par attiecībām no attāluma

“Otru cilvēku nevajadzētu atstāt vienu.”

Elizabete & Juris

Mūsu attiecības ilga jau četrus gadus, kad Juris izlēma doties strādāt uz Skotiju. Es savukārt biju tikko sākusi mācības augstskolā, tāpēc nebiju gatava visu pamest, lai brauktu Jurim līdzi. Tā nu viņš aizbrauca. Mēs sarakstījāmies gandrīz katru dienu, cik nu tas bija iespējams.

Visgrūtākais šajās attiecībās bija atcerēties otru cilvēku, samierināties, ka viņš atstājis mani šeit vienu. Tas bija visbriesmīgākais, mokošākais un dīvainākais laiks, kādu esmu piedzīvojusi. Es it kā biju kopā ar viņu, bet tajā pašā laikā viņu nejutu. Katru nakti tu guli viens, staigā apkārt viens, nav izjūtas, ka tas cilvēks tur patiešām būtu.
Draugs Skotijā pavadīja deviņus mēnešus, tikai vienu reizi pa šo laiku atbrauca uz savas vecāsmātes bērēm. Bija plānota arī mana ciemošanās Skotijā, taču skolas dēļ tas nenotika. Kad viņš beidzot atbrauca, bija dīvaini, šķita, ka esam divi dažādi cilvēki, kas vairs neprot viens ar otru komunicēt.

Mēnesi pēc viņa atbraukšanas mēs izšķīrāmies uz trim nedēļām. Mēs bijām pārāk atsvešinājušies. Vēlāk sapratām savas kļūdas un tikām visam pāri, viss atgriezās ierastajās sliedēs.

Manuprāt, jaunībā attāluma attiecības ir pārāk grūts pārbaudījums. Attālums gribot negribot cilvēkus atsvešina. Neiesaku sākt šādas attiecības – tas ir lieki, sāpīgi. Otru cilvēku nevajadzētu atstāt vienu.

Šajā laikā man ļoti palīdzēja draugi – gan mani, gan viņa draugi. Bez draugu un ģimenes atbalsta es tam netiktu pāri.

“Sapratu, cik ļoti viņu mīlu.”

Kristīne & Jānis

Manuprāt, šādām attiecībām bija gan savi plusi, gan mīnusi. Plusi – es vairāk novērtēju laiku, kad tikāmies. Es to netērēju strīdiem vai attiecību noskaidrošanai. Biju pateicīga Dievam, ka ir dota šāda iespēja, – dzīvot, nevis izdzīvot. Šo laiku izmantoju, lai baudītu viņa klātbūtni, sabiedrību. Pateicoties attālumam, sapratu, cik ļoti es viņu mīlu un cik daudz viņš man nozīmē. Šajā laikā mēs biežāk teicām, ka mīlam viens otru. Ikdienā šie vienkāršie un tajā pašā laikā svarīgie vārdi tiek piemirsti.
Laiks, ko pavadījām kopā, bija kā svētki.

Kad Jānis bija Norvēģijā, mēs regulāri, vismaz stundu dienā, sarunājāmies Skype – tagad ikdienā diemžēl šādām sarunām nepietiek laika. Mīnusi – reizēm mani pārņēma tukšums un vientulība. Taču to man palīdzēja pārvarēt manas meitas, draugi un atsaucīgi kaimiņi. Reizēm bija sajūta, ka dzīvoju no vienas tikšanās reizes līdz otrai. Man bija ļoti skumji sadzīvot ar faktu, ka bērni faktiski aug bez tēva. Lai kā arī centos, tēvu es viņām aizvietot nevarēju. Es pēc savas būtības esmu optimiste un biju pateicīga Dievam, ka esam dzīvi, veseli, esam viens otram un mums ir burvīgas meitas.

 

logo-36

Pievienot komentāru