Dzīves māksla, Psiholoģija

“Asiņainie Ziemassvētki”. Jautājumi, ko neuzdot pieaugušajiem bērniem pie eglītes

Foto - Shutterstock.com

Autore: Ilze Akmene, psihoterapeite

Cienījamies vecāki, kam ir pieauguši bērni, kuri dzīvo atsevišķi – šis ir veltījums jums. Kāpēc “Asiņainie Ziemassvētki”? Šo kodēto apzīmējumu mēs ar klientiem jau gadus trīs lietojam, lai apzīmētu gada jaukākos svētkus, kad gaisma uzvar tumsu. Meteoroloģiski. Bet kā tas ir cilvēku prātos un sirdīs?

Es aicinu jūs, pieaugušo bērnu vecāki, atcerēties dažus pēdējos Ziemassvētkus savās mājās, kad ap eglīti sapulcējās plašāka vai ne tik plaša saime. Kā šī dzimtas satikšanās notika? Jūs priecājāties cita par cita klātbūtni, apsveicāt ar panākumiem, uzmundrinājāt neizdošanās gadījumā, paslavējāt – kaut vai par niecīgu darbiņu? Nē? Paldies, ja godīgi atbildējāt sev. Tas ir pirmais solis uz patiesu saprašanos. Vai kašķējāties labu daļu no vakara, varbūt pat divas dienas pēc kārtas? Jā? Tad šis raksts ir jums.

Tas, ko dzirdu no pieaugušajiem bērniem pirms svētkiem, ir neslēptas bažas un drūmas gaidas – atkal būs jāklausās mūžīgā kritika un neapmierinātība. Vecāki vienmēr atradīs, par ko piesieties. Ja esi precējies, tad – kur ir bērni? Ja ir bērni, kāpēc tikai divi, nevis trīs? Ja ir gandarījumu dodošs un labi atalgots darbs, tad kāpēc tu esi apprecējusies ar tik neciešamu vīrieti? Bet ja esi atļāvusies neapprecēties vispār, tad par ko tu domā? Bioloģiskais pulkstenis taču tikšķ!

Man šķiet, ka šo neiedomājamo nesmalkjūtību ir laiks beigt. Pietiek reiz jautāt, kāpēc dēls vai jo īpaši meita nav precējusies. Viņa kā sieviete, kurai daba nolikusi vīt ligzdiņu, jau tāpat pietiekami pārdzīvo, ja gadi arvien vairāk sniedzas pāri trīsdesmit, bet īstais cilvēks vēl nav sastapts (protams, ir arī sievietes, kuras jūtas piepildītas darbā, taču tādas nebūt nav visas). Jūsu meita arī pati bažījas, ka kaut ko nav izdarījusi pareizi un norakusi savas cerības uz ģimenes dzīvi. Nemitīga meitas urdīšana – kad tev būs dzīvesdraugs? – dzen viņu izmisumā. No vecākiem kā tuviem cilvēkiem taču ir tik pamatoti gaidīt atbalstu, nevis tirdīšanu. Īpaši svētkos, kas taču ir domāti, lai priecātos, vai ne?

Un jo vairāk laiks ir pārtraukt prašņāšanu, kad beidzot būs (maz)bērni. Vai iedomājaties, kā jūtas pāris, kuram nevar būt bērnu, bet gadu no gada jānoklausās sākumā ķircinoši, bet pamazām arvien aizkaitinātāki tuvinieku jautājumi – kad tad būs atvasītes? Visticamāk, šādam pārim labprāt gribētos palikt mājās – un tikai tāpēc, ka citu cilvēku netaktiskums padara apkārtējo pasauli par mīnētu zonu. Arī sievieti, kurai nav dzīvesdrauga, prašņāt par bērniem nekādā ziņā nevajadzētu. Vai lai viņa dzemdē bērnus no pirmā pretimnācēja vai kaimiņa? Dodiet taču cilvēkam vairāk laika!

Arī darbs, draugi, vaļasprieki var iekļūt nepatīkamo jautājumu sarakstā. Reizēm, klausoties klientu stāstos par Ziemassvētkiem dzimtas lokā, rodas sajūta, ka domāts izcīnīt vismaz trešo pasaules karu – tik agresīvas bijušas vārdu kaujas ģimenes lokā. Mēdz arī gadīties, ka vecākiem gada laikā pietrūcis uzmanības no bērniem un tad nu svētki apzināti vai neapzināti izraudzīti, lai atgūtu trūkstošo. Taču šādā brīdī ļaut vaļu kaprīzēm un sūdzībām, ka vecāki pamesti novārtā, ka viņiem netiek zvanīts reizi vai pat vairākas dienā (kam veselīgās bērnu un vecāku attiecībās nebūtu jānotiek, ja vien vecāki nav smagi slimi), tātad dažādām sūdzībām nudien nav īstais brīdis. Jo, strīdoties ar bērniem, var sabojāt svētku vakaru ne tikai viņiem, bet arī mazbērniem un citiem tuviniekiem, kas ne pie kā nav vainīgi, un jaunajai paaudzei var radīt sajūtu, ka ģimenes pasākumi ir kas tāds, no kā jāvairās. Pareizi, bet to taču nedrīkst, jo tie ir obligāti!

Lai izvairītos no svētkiem, kas ik gadus pārvēršas “asiņainos” konfliktos, es ierosinātu rīkoties netradicionāli. Palaist brīvībā savus pieaugušos bērnus. Nepiespiest viņus svētkos braukt pie vecākiem, pavaicāt, kādas ir viņu vēlmes saistībā ar Ziemassvētkiem. Ja patiesi gribēsiet uzzināt, jūs varat dzirdēt pārsteidzošas atbildes. Pieaugušajiem bērniem ir pašiem savas dzīves, savi prieki un sarūgtinājumi. Zinu, ka ir vismaz daži cilvēki, kas šos Ziemassvētkus grib pavadīt vieni ar savām skumjām – par zaudēto, neizdarīto, garām palaisto. Ļausim viņiem to darīt, neuzspiežot savu svētku scenāriju. Ļausim svētkos kādam raudāt vienatnē, ja tā ir viņa šī brīža realitāte un vislielākais patiesums. Un ļausim tiem, kas grib svētkus pavadīt tikai savas mazās ģimenes lokā, to darīt un justies patiesi priecīgiem. Nevilksim svētkos nevienu uz savām mājām gandrīz vai ar varu.

Bet tiem, kas ir pārliecināti par savas dzimtas stiprumu, saudzīgumu pret katru ģimenes locekli un patiesu vēlmi būt kopā – priecīgus Ziemassvētkus!

 

11 Komentāri

    1. Padomju laikos psihoterapeitu nebija, tātad komentāram nav jēgas. Un mēs jau ejam viņiem stāstīt savas bēdas. Ne jau viņi nāk pie mums 🙂 Un es zinu, kas ir asiņaini svētki…

  1. Kādēļ ar Ziemassvētkiem sasaistīt “kašķi” ģimenē?! Asiņainie…
    Pret ģimenes saitēm,pret ģimenēm ar bērniem un par darbaholismu,par “matu plēšanu”vienatnē! Par to arī šis raksts proliberālisma stilā.Paliek riebīga “pēcgarša”šo naida rakstu izlasot.:(

  2. Nauda, protams, nevar kalpot kā pilnīgi visu problēmu risinājums. Bet, kā vēsta sena tautas gudrība, labāk sēdēt skaistā un jaudīgā BMW kā trolejbusā. Savu laimīgo Ziemassvētku loto biļeti aizpildi šeit: https://goo.gl/NdqjC4 un sāc Jaunu dzīvi ar Jauno gadu!

  3. Nu lūk, Ziemassvētki pagājuši. Manā ģimenē tieši tā, kā rakstā aprakstīts. Kaut mani vecāki to izlasītu! Liels paldies autorei. Es jutos saprasta.

  4. Anda, Tu mani tiešām pārsteidzi. Visu laiku, lasot rakstu, neatstāja sajūta, ka autore to laikam pārtulkojusi no kāda amerikāņu žurnāla vai bloga. Jo tur pieņemts, ka Pateicības dienā un Ziemassvētkos ģimene pulcējas kopā, cik lasīts un filmās skatīts, negribēti un piespiedu kārtā. Un notiek tieši tā, kā šeit aprakstīts. Nekad neko līdzīgu neesmu pieredzējusi vai sajutusi Latvijā. Jau pusgadsimts nodzīvots, ir būts gan radu saiešanās, gan draugu ģimenēs svinēti Ziemassvētki – nekad neko tamlīdzīgu neesmu redzējusi. Ja latvietim nav labas attiecības ar radiem, vai vienkārši nav vēlēšanās braukt ciemos, tad vienkārši nebrauc un nesatiekas. Tas nav nekas neparasts vai ārkārtējs. Nav tik ļoti noteikts, ka obligāti ģimenei jābūt kopā svētkos. Katrs var svinēt, kā viņam patīk.

Pievienot komentāru