Bērni, Bērnība

Lai bērnu aizkustina arī dzīvs ezītis, ne tikai planšete

Publicitātes foto, Anda Krauze

Tikko kā pasauli ieraudzījusi grāmata bērniem “Pilsētbērziņu ģimene zaļumos”, kuru ilustrējusi latviete Laura Belēviča, trīs bērnu mamma un arhitekte, kura dzīvo Amerikā, kura pirms tam strādāja un dzīvoja Ķīnā. Grāmatā, kuras autore ir lietuviešu rakstniece Andrē Balžekiene, bērniem saprotamā veidā vēstīts par to, ko mums var atņemt mūsdienu tehnoloģijas un ko varam gūt attiecībās. Mūsu saruna par to, kā šī grāmata “atnāca” un par to, kā Lauras ģimenē pašiem klājas ar tehnoloģiju “pārņemtību”.

Kā grāmata “atnāca”

Ideja par grāmatu radās Andrē pēc sava un radu bērnu vērošanas. “Viņa ar ģimeni bija aizbraukusi atpūsties uz laukiem un tur vectēvs istabā ienesa mazajiem parādīt ezīti – dzīvu radībiņu, jo tas šķita, varētu būt bērniem interesanti. Taču izrādījās, ka viņus vairāk interesēja multfilma, ko viņi jau daudzkārt bija redzējuši. Kā tā var būt, ka ezītis nav ievērības vērts!? ” sašutusi Laura.

Pēcāk Andrē vairāk vērojusi to, cik ļoti esam ierauti tehnoloģiju pasaulē un cik maz esam attiecībās. Ar lietuviešu autori Lauru savedusi kopā lietuviešu rakstniece Laima Vince, kas toreiz dzīvoja Hongkongā un Lauru intervēja. “Pirmoreiz ar Andrē sapazināmies skaipā un mums bija skaidrs, ka esam kā radītas viena otrai. Pirmkārt, mēs abas izskatāmies kā māsas – skatos uz viņu un domāju, ka redzu sevi. Otrkārt, mēs līdzīgi domājam un tēma mūs uzrunāja. Treškārt – viņa ir iesācēja rakstniece, bet man šī ir pirmā bērnu grāmatas ilustrēšanas pieredze – esam labs iesācēju tandēms,” secina Laura.

Darbs tapa gadu, līdzās pilnas slodzes darbam arhitektūrā – nedēļas nogalēs, pusdienu pārtraukumos. Šajā laikā Laura gaidīja arī savu trešo bērniņu, dēliņu.

Daudz kas tika apgūst pašmācības ceļā, prasot padomu skolotājiem un pētot Disneja animatoru grāmatas. Līdz šim roka zīmēšanā bijusi trenēta arhitektūras skicēs. Tā ir cita veida pieredze.

Aiziet no telefoniem dabā

Caur zīmējumiem Laura vizualizēja, kā sākumā grāmatas varoņu ģimenes dzīvē katrs ir par sevi, katrs ielīdis savās tehnoloģijas, bet stāsta beigās visi ir saliedēti – viņi atstāj savus “gadžetus” un dodas pie dabas, apmaldās un viens otram palīdz. “Es spēlējos ar krāsu toņiem, apzināti tie ir spilgtāki vai tumšāki. Savukārt grāmatas pamatdomu simbolizē dzeltenais putniņš, kurš parādās pirmajā brīdī, kad galvenajai varonei ienāk doma atstāt telefonus un doties dabā. Ilustrācijā viņš sēž uz zariņa, nākamajās lapās putniņš ir līdzās.

Grāmatas galvenie varoņi ir manu abu meitu prototipi – no kaut kā jau tās sejiņas jāzīmē. Un manas meitenes par to ir ļoti priecīgas. Es pat viņām pēc tam meklēju tādus tērpus, kādi grāmatā,” pasmaida mamma.

Sākumā grāmata iznāca Lietuvā, kur ģimeni sauca nevis par Pilsētbērziņiem, bet Tučiem, kas Lietuvā ir populārs uzvārds, tāpat lietuviešu variantā uz grāmatas vāka izmantots jaunvārds “zaļumniekoties”. Arī latviešu grāmatas teksta lapās tas ieviests. “Zaļumniekoties” nozīmē iet prom no viedtālruņiem un ekrāniem, lai dotos pie dabas. Nedarīt neko nopietnu, vienkārši – būt kopā!

Bērnā jārada iekšējais vērtību kompass

Arī no savas pieredzes Laura atceras spilgtu epizodi par to, kā tehnoloģijas bērnus pārņem pat mazā vecumā. “Kad manai jaunākajai meitiņai Ekko bija divi gadi, viņa mani agri no rīta pamodināja, tādai pusguļošai iedeva rokās manas brilles, jo es bez tām neko neredzu, un otrā rokā iespieda telefonu, sakot – mammu, celies.”

Laura atzīst, ka tehnoloģijas ātri kļūst arī viņas ģimenē par atkarību – “mūsdienās mēs arī visu laiku sēžam savos telefonos, tā ir liela atkarība, visu laiku kaut ko gribas uzzināt, liekas, ka jātur citiem līdzi. Tomēr bērniem cenšamies tehnoloģiju izmantošanu ierobežot, piemēram, nedodam viņiem savus telefonus spēlēties, televizoru viņi drīkst skatīties tikai nedēļas nogalēs,” stāsta Laura.

Protams, lai to īstenotu, vecākiem jāiegulda sava enerģija un bērniem saprotamā valodā viss jāskaidro. “Ja meitenes žēlojas, ka viņām nav, ko darīt un televizors būtu interesantāks, es viņām atgādinu stāstu par ezīti – “redzi, mēs par viņu runājām, tev ir līdzīgi”. Bērns taču nesapratīs, ja teikšu – “tas ir tavs paradums” vai “tu esi pazudis telefonā”. Es labāk uzzīmēju mazu ezīti, parādu, kā bērni rīkojās tādā situācijā, kad viņiem tas nelikās nekas īpašs un pajautāju – “vai tev nešķiet, ka šobrīd tev ir līdzīgi?” Un bērns aizdomājas…” novērojusi mamma.

Tā ir tikai ilūzija, ka tehnoloģiju ienākšana mūsu dzīvē visu atslogo un dod mums vairāk laika. Bieži vien ir otrādāk – mēs varam “pazust” filmu un sociālo tīklu skatīšanā… Lai bērni rīkotos citādi, ģimenē jābūt skaidrai vīzijai, ko darīt: “Mēs nevaram cerēt, ka ierobežosim bērnus un viņi sapratīs, kas ir pareizi. Ir jāieaudzina cita vērtību sistēma. Jo mēs jau mūžam nebūsim klāt. Viņiem pašiem būs jābūt saviem iekšējiem kompasiem. Un to ieaudzināt nemaz nav tik viegli, jo mūsu paaudze uzauga bez telefoniem, mēs vēl atceramies mežu un sēnes, ogas…”

Arī, dzīvojot Amerikā, Laura ar ģimeni mīt vietā, kur daba ir gana tuvu – ātri var tikt pie takām, puķēm, klintīm. Tur ir pat ķirzakas un zaķi, koijoti, skunksi, zaķi… Turklāt tie mēdz iemaldīties pilsētiņas pagalmos, klusākā vietā var atnākt kāds briedis… “Pilsētiņu sauc “Thousand Oaks”, kas tulkojumā ir “Tūkstots ozolu”. Un ozolu šeit tiešām ir daudz, lēš, ka 50 līdz 60 tūkstošu, daudzi no tiem turklāt tik lieli kā Latvijā dižozoli. Tie man atgādina Latviju. Un man patīk, ka pret tiem izturas ar lielu cieņu – ir pat vietas, kur ceļš izbūvēts no vienas un otras puses tā, ka ozols cēli stāv vidū – nocirst tos nav atļauts,” priecājas Laura.

Lauras profesionālajām gaitām un piedzīvojumiem var sekot viņas Instagram kontā.

Fotogrāfijas un video skatieties, kā notika grāmatas atklāšana!

Pievienot komentāru