Personība, Psiholoģija

Insulta dēļ par mata tiesu no nāves. Jaunā Zigmāra Vilcāna spēka stāsts

Personiskā arhīva foto

Līdz 25 gadu vecumam jēkabpilietis Zigmārs Vilcāns bija tāds pats kā citi viņa vienaudži – aktīvs, dzīvespriecīgs, daudzpusīgi attīstīts. Studēja svešvalodas un vēlējās kļūt par tulku – viņam bija labas angļu un vācu valodas zināšanas. Taču pirms sešiem gadiem viņa dzīve sagriezās ar kājām gaisā – Zigmāru piemeklēja smags insults, viņš zaudēja kustību un runasspējas, kā arī ieslīga dziļā komā. Cerības izdzīvot bija visai niecīgas, par runāšanu un ķermeņa kustību atgūšanu nemaz nerunājot. Tāpēc gan pats Zigmārs, gan viņa ģimene ir pateicīgi liktenim, kas tomēr lēma par labu tam, lai no šīs dziļās un bezcerīgās bedres jaunais vīrietis izķepurotos. Kaut arī daudzas lietas Zigmārs vairs nevar darīt kā agrāk, tomēr, izkopjot vien sev zināmu tehniku, viņš ir adaptējies tādai dzīvei, kāda tā ir pašlaik. Un par to neskumst. Turklāt savā pieredzē labprāt dalās ar citiem insulta piemeklētiem, jo ir sapratis, ka viņam dota vēl viena iespēja dzīvot. Bet tālākais jau viss lielā mērā ir viņa rokās.

Liktenīgais Jāņu rīts

Tas Jāņu rīts Vilcānu ģimenē iesākās kā parasti. Taču pēkšņi apkārtējie ievēroja, ka Zigmāram, kurš tajā brīdī atradās gultā, uznākuši spēcīgi un nekontrolējami krampji. Nekavējoties tika izsaukta ātrā palīdzība un jaunais vīrietis nogādāts Jēkabpils slimnīcā. No turienes viņu jau veda uz “Gaiļezeru”. Cerības, ka viņš dzīvs nokļūs līdz stacionāram Rīgā, bija ļoti mazas, jo Zigmāra stāvoklis bija vairāk nekā smags. Tomēr tas izdevās.

“Gaiļezerā” veiktie izmeklējumi parādīja, ka Zigmāra bazilāro artēriju – dzīvībai vitāli svarīgo asinsvadu – nosprostojis trombs.

Vairākas nedēļas jaunais vīrietis atradās komā. Kad no tās pamodās, bija pilnīgi paralizēts, arī parunāt nevarēja. Kopumā reanimācijā viņš pavadīja kādus divarpus mēnešus. „Visu šo laiku mēs atradāmies tādā situācijā, kad nebija skaidrs, vai Zigmārs vispār izdzīvos,” notikušo atceras viņa mamma Inese. „Un tikai tad “Gaiļezera” profesore Gaida Krūmiņa ieminējās, ka nu jau ir cerība, ka Zigmāra dzīve tomēr nepārtrūks. Bet tas praktiski arī bija viss, jo, kāds viņš būs un vai ko spēs patstāvīgi, teiksim, elpot, ēst un vai vispār būs rīšanas reflekss, tas bija neziņā tīts.”
Kolīdz Zigmārs atguva samaņu, ar viņu uzreiz sāka darboties fizioterapeiti, kuri vingrināja ķermeni, lai tas sāktu atcerēties zaudētās funkcijas.

Cēlonis joprojām nav atrasts

„Tā kā biju tik jauns puisis, sākumā ārsti nevarēja saprast, kas man kaiš,” notikušo atceras Zigmārs. „Insults nebija pirmais, uz ko skatījās. Domāja, ka varbūt encefalīts, varbūt kaut kāda nezināma lēkme. Insulta diagnoze tika uzstādīta tikai vēlāk.

Uz jautājumu, kas varēja būt insulta pamatā, Zigmārs atbild: „Cēlonis joprojām vēl nav noskaidrots. Reāli tas ir tik mistisks, ka neviens nevar atklāt, kas bijis pie vainas. Ir dažādi pieņēmumi, bet nav gala slēdziena.”

„Vaina ir bazilārā artērijā, kas Zigmāram ir slēgta,” dēla stāstīto papildina viņa mamma. „Tā ir centrālā artērija, kas nodrošina asinsriti galvas smadzenēs. Ja šī artērija ir slēgta, tad galvas smadzenes nesaņem skābekli. Kā jau minēju, pirmos mēnešus nebija skaidrs, vai viņš vispār izdzīvos, jo insults smagi izpostīja galvas smadzeņu stumbra daļu. To var uzskatīt par brīnumu, bet, neraugoties uz trombu artērijā, šo funkciju pārņēma miega artērijas, izveidojot papildus apasiņošanas ceļus galvas smadzenēs. Tas ir ļoti rets gadījums, ka tā var notikt. Un Zigmāra gadījumā izdzīvošana bija tikai viens pret desmit.

Kā saka ārsti – savā ziņā tas notiek ļoti reti, tāpēc jo interesantāks gadījums. Acīmredzot tas varbūt saistīts ar iedzimtību – smadzenes jau bijušas gatavas šādai transformācijai.”

Atkopšanās – lēnām un pamazām

„Protams, nevar salīdzināt, kā bija sākumā un kā ir tagad,” secina Zigmāra mamma. „Stāsts ir bezgala garš. Un te gribas teikt ļoti lielu paldies visai mediķu komandai un daudziem citiem labiem cilvēkiem, kas sniedza palīdzīgu roku.”

Par to, kas un kā notika, Zigmārs tik daudz nezina – ārsti vairāk stāstījuši ģimenei, kura rūpīgi sekojusi līdzi viņa palēnajai atlabšanai. „Tolaik Zigmārs nebija spējīgs ne uztvert, ne reaģēt – praktiski nespēja neko,” savu stāstījumu turpina Zigmāra mamma. „Saprotiet, ko tad nozīmē smadzeņu stumbra bojājums! Tā ir elpošana, tā ir rīšana, tā ir runāšana – šo refleksu Zigmāram nebija, jo tie vienkārši bija pazuduši. Par laimi, tie mediķi, kas darbojās ar Zigmāru, pēc smagas piepūles prata daudzas spējas viņam atjaunot. Protams, arī pašam Zigmāram iesaistoties. Tagad tik daudz kas vajadzīgais ir atgūts, tajā skaitā runāšana, jo Zigmārs nerunāja vispār – nemaz un nekā! Tas viss ir izdarīts. Pēc pilnīgas paralīzes, mēmuma, zaudētiem izdzīvošanas refleksiem ir atgūts gandrīz viss. Vienīgais, kam Zigmārs nav ticis pāri, – spējai patstāvīgi staigāt bez atbalsta.” No savas puses Zigmārs vēl piebilst: „Insulta skartā smadzeņu stumbra daļa atbild cilvēkiem par balansu. Man ļoti grūti staigāt, jo jebkurā mirklī man balanss var pazust – tad es sevi nevaru noturēties un sanāk krist.”

Ikdienā Zigmārs pārvietojas ratiņkrēslā. Savukārt mājās tēvs uztaisījis divas līdztekas, starp kurām katru dienu viņš trenējas staigāt šurp un turp bez pieturēšanās. Bet ārpus līdztekām balansa dēļ to izdarīt viņam neesot iespējams.

„Manā labā ļoti daudz darījuši Nacionālā rehabilitācijas centra „Vaivari” mediķi,” apgalvo Zigmārs. „Pašā sākumā es tur pavadīju diezgan ilgu laiku. Gan jau ar citiem tā nebūtu, bet, tā kā es biju gados jauns pacients, novērtēja manu potenciālu. Mani piecēla “Vaivaru” speciālisti – visa komanda, – par ko esmu viņiem pateicīgs. Apgūtie vingrojumi, kas tik ļoti nepieciešami fizisko spēju saglabāšanai, tiek izmantoti katru dienu.”

Uz jautājumu, kā Zigmāram ir ar apņemšanos un sevis motivēšanu, viņš atbild: „Zinu, ka manā stāvoklī daudzi ir nolaiduši rokas, neko negrib pasākt. Viņiem ir veselības problēmas, bet viņi neko neuzņemas. Gaužas vien par to, ka viņiem tāds sūrs liktenis. Galvenais ir kaut ko sākt, pēc laika jau rodas pieradums. Protams, arī man ir dienas, kad neko negribas. Varbūt tiešām kādu dienu ir ļoti grūti, varbūt kaut kas iesāpas, tad es to dienu izlaižu. Bet vienalga mani nepamet doma, ka tas jādara. Lielākais mērķis jau ir turpināt gādāt par savu attīstību, lai uzlabotu savu dzīvi. Un tad jau arī ir atalgojums, ko saņemu.”

Zigmārs regulāri seko internetā pieejamai informācijai, lai nepalaistu garām kādus atklājumus par insulta seku novēršanu. Bet kamēr nekā jauna nav, viņš pieņem savu dzīvi tādu, kāda tā ir. „Neviens arī īpaši neko solīt man nevar,” viņš atzīst. „Operācija izslēgta. Tas tālab, ka šī brīža situācija ir pietiekami laba, lai, dodot cerību uz minimāliem uzlabojumiem, neriskētu pazaudēt to, kas jau ir. Neviens solīt neko nevar, jo tas ir tāds rets gadījums, kad baidās arī iejaukties.”

Personiskā arhīva foto
Personiskā arhīva foto

Turpina mācīties

Pēc notikušā insulta par svešvalodu apgūšanu augstskolā vairs nevarēja būt ne runas. Taču Zigmārs turpina izglītoties – patlaban tālmācībā apgūst biznesa vadību digitālajā vidē. „Tā kā es ārpus mājas nevaru pastāvīgi pārvietoties, izvēlējos tālmācību. Un arī tā slodze te nav tik liela. Tālmācībā es varu regulāri izmantot katru dienu, kurā tomēr mazāk stundu nekā parastajā augstskolā, kas man būtu sarežģīti, jo es diezgan ātri pagurstu.” Šobrīd viņš jau ir ceturtajā kursā.

Zigmāru interesē visas ar datoru saistītas lietas – viņš ir ielauzies digitālajā pasaulē, daudz ko uzzinājis, iemācījies un pat pielāgojis sev.

Pēc insulta Zigmāram bojāts redzes nervs, līdz ar to viņš nevar lasīt liela apjoma rakstus. Tāpēc viņš internetā ir uzgājis tādu sistēmu, kad viss izlasāms pa vienam vārdam, kas parādās uz ekrāna. Tā viņš mācās, tā klausās un iepazīstas ar lekcijām. Valodu zināšanas dod iespēju izmantot arī pieejamos ārzemju studiju materiālus. Studijās apgūtas programmēšanas prasmes Zigmārs grib pielietot, nākotnē iesaistoties darba attiecībās.

Izstrādājies savs ikdienas ritms

Kā paiet Zigmāra ikdiena? „Es pārvietojos ar ratiņiem. Man pietiekami apmierinoša labā kāja un tāpat labā roka, līdz ar to es, izmantojot kājas atspērienu, sevi tā kā aizvizinu uz virtuvi, sagatavoju ēst un ar labo roku paēdu. Pēc brokastīm un rīta kafijas tālāk viss atkarīgs no situācijas. Ja ir mācību posms, tad parasti tā ir izglītošanās. Tas ir līdz kādiem desmitiem, vienpadsmitiem. Bet pēc tam, kā jau teicu, galvenais ir izkustēties. Mani ap šo laiku pilnīgi pārņem apziņa, ka kaut ko vajag darīt citādā veidā. Un tad es atraujos no mācībām un kādu pusstundu pavingroju. Pēc tam varbūt nedaudz atpūšos, tad atkal pamācos.

Kā vēl pavadu brīvo laiku? Ļoti daudz man kalpo internets – gan ar visādām filmām, gan jaunumiem. Kā jau tas teiciens – pasaule vaļā. Reizēm man patīk aiziet uz kādu koncertu, bet nevaru apgalvot, ka tas notiek bieži. Kopā ar vecākiem regulāri dodos ar prāmi uz Zviedriju, kur dzīvo mana māsa. Par to, ka esmu ratiņos, es nekad nekautrējos.

Man ir krustmeita, viņai tagad pieci gadi. Mēs mācāmies lasīt, apgūstam angļu valodu – tad es esmu viņai aukles vietā.

Mēs dzīvojam privātmājā, un mums ir liels asfaltēts pagalms, līdz ar to man ir iespēja to brīvi izmantot. Protams, atkarībā no laikapstākļiem, bet cenšos katru dienu iziet ārā svaigā gaisā.”

Bija izveidojis savu blogu

Lai uzmundrinātu citus līdzīgā situācijā nonākušos, pirms kāda laika Zigmārs apkopoja savu pieredzi interneta vietnē www.insultablogs.com. Viņš veidoja savu sadaļu, viņa mamma – savu.
„Gan dažādās klīnikās, gan “Vaivaros” man nācās sastapties ar citiem insulta pacientiem, tāpēc nolēmu ar viņiem dalīties savā pieredzē,” paskaidro Zigmārs. „Ko iesaku darīt šiem cilvēkiem, lai viņi nenolaistu rokas? Ir tādi, kurus var sist kaut vai ar mietu, bet viņi tik un tā neko netaisās darīt. Un viņus pārliecināt par pretējo nav iespējams. Katrā gadījumā taču paliek motivācija. Un katram tomēr jācenšas. Protams, uzlabojumi ir lēni, kas, teiksim, mani sākumā ļoti tracināja, bet tie tomēr ir. Tāpēc ir labi uzstādīt sev kaut kādu mērķi. Man bija viens mērķis saistībā ar logopēdiju, runāšanu. Es strādāju gan ar speciālistiem, gan pats. Kad devos uz rehabilitācijas centriem Līgatnē vai Vaivaros, no turienes parasti atgriezos ar vairākām lapiņām, uz kurām sarakstīti logopēda ieteikumi, ko es varu darīt diendienā mājās.

Tā kā esmu lielā mērā saistīts ar IT tehnoloģijām, man bija tīri interesanti izveidot tādu insulta blogu. Es arī sapratu, ka man ir, ko atklāt. Un tad es rakstīju un ar mani sazinājās dažādi insulta pacienti no visas Latvijas.

Parasti cilvēki ar insultu kaut kur norokas maliņā, lai neviens viņus neredz. Bet es iztiku bez kautrēšanās.”

„Mēs insulta blogu veidojām no diviem skatupunktiem,” Zigmāra stāstīto papildina viņa mamma. „Viens bija Zigmāra, otrs – manējais. Es rakstīju, ko izjutu kā mamma un ko mēs darījām. Tur bija tīri praktiski ieteikumi cilvēkiem, kas saskārušies ar insultu. Savukārt Zigmārs atklāja savas sajūtas. Un tā mēs paralēli likām blakus šos divus skatījumus. Es rakstīju tamdēļ, ka tad, kad ar Zigmāru tas notika, es izmeklējos visus iespējamos variantus Latvijā un nekur neatradu nepieciešamo informāciju, ko mums šajā bezcerībā darīt. Un tad mēs vērām vaļā šādus ārzemju blogus, arī Krievijas blogus, meklējām vajadzīgo informāciju, kā palīdzēt izkļūt no šīs situācijas. Mēs tik tiešām daudz ko atradām.

Mums, vecākiem un Zigmāra māsām, bija jāizdara viss, lai Zigmāram palīdzētu. Jo cilvēks, kurš ir slims ar insultu, nekādā gadījumā nevar viens ar to tikt galā. Tas ir visai ģimenei darbs. Turklāt mežonīgs, caur bezcerību un sāpēm, caur cerību un ticību. Kā Zigmārs pareizi mēdz teikt – sasniedzot vienu mērķi, mēs ejam uz nākamo.”

Šobrīd blogs vairs nav pieejams. „To aizvēru tālab, ka to cilvēku skaits, kurus tas interesēja, bija diezgan mazs,” Zigmārs paskaidro. „Un, tīri skatoties uz statistiku, uz apmeklējumiem, es uzskatīju, ka man bija jāpieliek diezgan lielas pūles, lai to visu uzturētu, bet tam īsti nebija atdeves. Vai kaut ko līdzīgu varētu atkal atsākt? Blogā man ir tā saucamā rezerves kopija. Jebkurā brīdī es varu izveidot jaunu saiti un to rezerves kopiju atjaunot. Tas nozīmē, ka vecie raksti un viss pārējais atgriezīsies”.

Novēlam Zigmāram nezaudēt savu optimismu un dzīvesprieku.

6 Komentāri

  1. Sveicināts, Zigmār! Domāju, ka Jūsu gatavotais materiāls patiesībā daudziem būtu noderīgs. Ne tikai piederīgajiem, bet arī veselības aprūpes speciālistiem. Es strādāju aprūpes centrā- arī man ir insulta pacienti. Es zinu teorētiski kā ar viņiem strādāt, bet nezinu viņu sajūtas, domas, jo daudzi nerunā vai pat nekustas, lai parādītu kādu žestu. Jūsu apkopotais materiāls ir zelta vērts. Varbūt vajag to vairāk pareklamēt. Lai Jums veicas!

  2. Sveiks Zim. 😃. Mēs daudzi sekojām līdzi Tavam blogam. Lasījām un jutām līdzi. Prieks ka tu esi pozitīvs jo kā gan citādi, tāds biji vienmēr. Pašam, laika trūkuma darba dēļ nav bijis laika ložņāt internetā, toties Juris.S.vienmēr man pārsūta visus par tevi atrastos rakstus. Tā kā, blogu lasīsim. Janvāra beigās būsim Lv ar ģimeni, centīsimies ierasties ciemos. Uz tikšanos

Pievienot komentāru