Dzīves māksla, Psiholoģija

“Aizrautīgi darbojoties, spējam paplašināt savas robežas.” Saruna ar cirka mākslinieci un dejotāju Alīnu Kešāni

Foto - Matīss Markovskis

“Cilvēks nav tikai fizisks ķermenis, bet enerģijas summa,” teic cirka māksliniece, dejotāja Alīna Kešāne. Ikdienā viņa strādā valsts iestādē. Sarunājam tikties kādā vakarā pēc darba. Man pretī nāk smaidīga, slaida sieviete. Uz katra enerģiskā soļa šūpojas viņas garā, kuplā zirgaste. Ap kaklu apliktas stereoaustiņas. Kā vēlāk noskaidroju, mūziku Alīna klausās, kad vien ir iespēja, jo tā iedvesmo un uzlādē.

 

Vai cirks tevi interesēja jau bērnībā?

Bērnībā mani vairāk interesēja dejošana, balets un teātris. Kad mana vecākā māsa sāka apmeklēt karatē nodarbības, arī es izdomāju, ka to gribu. Vēlāk viņa pārgāja uz dejošanu, un arī es sāku dejot baletu, šova dejas, džezu. Māsa pēc laika pievērsās citām nodarbēm, bet es kādā brīdī sapratu, ka man dejot patīk. Dzirdot mūziku, gribēju izpaust fantāzijas, kas rosījās galvā.

Nenojautu, ka reiz būšu saistīta ar cirku. Bērnībā pāris reižu to apmeklēju un jau tad apbrīnoju māksliniekus, kuri ar savu darbību pierāda, ka cilvēka fiziskajām, arī garīgajām spējām un izdomai nav robežu. Mani vienmēr saistījis viss radošais, pārsteidzošais un neparedzamais, ko spēj piedāvāt skatuves māksla.

Kā nokļuvi cirkā?

Cirkam pievērsos diezgan nejauši. Pārsvarā darbojos deju studijās, šovu grupās, piedalījos deju projektos, koncertos un izrādēs. Pirms kādiem četriem gadiem paziņa, kas cirkā strādā par akrobāti, uzaicināja dejot Rīgas cirka baleta trupā. Šis piedāvājums šķita vilinošs. Jau pirmajā treniņā sapratu, ka tas ļoti atšķiras no teātra un deju izrādēm. Cirkā vēl vairāk nekā citos uzvedumos aiz ārējā viegluma slēpjas smags darbs un mērķtiecība. Tā ir cita pasaule, kur nepastāv sacensība vai konkurence. Ļoti būtiska ir uzticēšanās un komandas darbs. Izpildot trikus, gaisa vingrotāja dzīvība pilnībā atkarīga no manēžas strādniekiem, kuri tur drošības stiprinājumus. Arī burvju meistaru triki neizdotos bez prasmīga asistenta pūliņiem.

Kāds ir cirka mākslinieks?

Parasti cirkā nonāk entuziasti, spēcīgas personības, kas mērķtiecīgi izvēlas šādu ceļu. Cirka māksliniekam jābūt gatavam uz visu. Vērtīgākās īpašības, kas nepieciešamas jebkuram māksliniekam, ir oriģinalitāte un harizma. Lai kāptu uz skatuves vai izietu manēžā, jābūt pozitīvās enerģijas rezervei, ko dāvāt skatītājiem. Šādu rezervi var dot tikai tad, ja pašam ir kaifs no tā, ko dara. Skatītājs ļoti labi jūt, vai smaids ir patiess vai refleksīvi uztrenēts. Tāpat kā citās jomās, arī uz skatuves jājūt degsme un jāredz mirdzošās acis. Perfekts izpildījums ir otršķirīgs. Cilvēks nav tikai fizisks ķermenis, bet enerģijas summa. Tas ir tas enerģētiskais starojums, kas aizrauj.

Kur tu gūsti savu enerģētisko starojumu?

Protams, ir sliktās un labās dienas. Gadās, ka nav spēka, galvā pat iezogas doma neiet uz treniņu, bet tāpēc neesmu kavējusi nodarbības. Treniņu un izrāžu laikā sajūtas mainās – tad daru maksimāli daudz neatkarīgi no tā, vai atnākuši trīs skatītāji vai tūkstoši.

Man dzīvē nav sīkumu vai mazu lietu. Viss, kas ar mani notiek, ir vienlīdz svarīgs. Vispār esmu ļoti emocionāla. Dzīve daudz liek mācīties, nekas nenāk viegli. Tomēr padoties nedrīkst. Turklāt nav jēgas stresot par pārejošo.

Pastāsti par savu bērnību! Kāda biji kā meita, skolniece?

Biju ļoti apzinīga. Mācījos ļoti labi, bet nezubrījos. Kaut kā mācēju izlavierēt. Arī augstskolā uzrakstīju bakalaura darbu jau otrā kursa beigās, lai man mierīgs prāts. Nepretendēju uz desmitnieku, taču man bija svarīgi, lai tas būtu izdarīts un kaut cik labā līmenī. Ja bija jālasa oriģinālliteratūra, palūdzu, lai man kāds to atstāsta. Pārbaudījumu nokārtoju ļoti labi un ar to lepojos. (Smejas.) Kas tad dzīvē vairāk noder!?

Kā nonāci darbā valsts iestādē? Tas šķiet kas pilnīgi pretējs darbam cirkā.

Man patīk kontrasti, dažādība. Man pat vajag darīt ko pretēju un šķietami nesavienojamu. Tas ir grūti – nemitīgi nākas pārslēgties uz ko citu, taču attīsta elastību, spēju pielāgoties, orientēties dažādās vidēs un kolektīvos. Šādi es paplašinu komforta zonu, nekļūstu piederīga vienai jomai vai videi. Ja tuvojas apnikums, jau laikus kaut ko mainu, atrodu kaut ko jaunu aizraujošu, kur ieguldīt savu enerģiju.

Lai varētu kaut kam nodoties ar pilnu atdevi, vajag brīdi no tā attālināties. Aizrautība un degsme ir viens no produktīvas darbības un arī emocionāla komforta pamatnosacījumiem. Aizrautīgi darbojoties, spējam paplašināt savas robežas.

Ko tev nozīmē cirks? Vai tas ir hobijs, darbs, aizraušanās, dzīvesveids?

Reiz kādā recenzijā lasīju, ka cirks ir savdabīga instance, kuru ne vienmēr iespējams definēt. Tas ir ļoti trāpīgi teikts. Cirkā ir kas maģisks – tā īpašā gaisotne, telpu smarža, apaļā manēža, krāšņie kostīmi, unikālās personības. Sākumā, kad iegāju cirka ēkā, nāsīs iecirtās nelabas smakas, acis sāka asarot. Nodomāju – šausmas, kā šeit vispār var uzturēties!? Ar laiku pieradu un smaku vairs nejūtu.

Lai gan ar uzstāšanos pelnu naudu, nekad to neesmu uzskatījusi par darbu. Līdzko mākslinieks savu radošo jomu sāk uztvert kā darbu, zūd kaifs un prieka dzirksts. Man cirks ir aicinājums, sirdslieta. Cirkā un dejošanā es sajūtu dzīves intensitāti.

Vai esi perfekcioniste?

Jā, izteikta perfekcioniste, ideāliste. Es zinu, cik grūti ir tikt galā ar vēlmi būt izcilai visās jomās, tāpēc negaidu to no citiem. Ja kāds kļūdās, tas man šķiet tik cilvēcīgi, tik dabiski. (Smejas.) Pret sevi gan esmu prasīgāka. Man nekad nepietiek ar to, kas ir.

Kādi bijuši interesantākie, satraucošākie brīži? Vai bieži nācies sevi pārvarēt?

Cirkā satraucoši brīži ir visu laiku. Cirks ietver izaicinājumu, jo nekad nevar paredzēt, ko nāksies darīt. Jābūt gatavam uz visu. Nekad nebūs divu vienādu izrāžu, vienmēr pastāv pārsteiguma efekts, gan skatītājiem, gan pašiem izrādes dalībniekiem. Protams, klātesošs ir arī risks un adrenalīns.

Pirms pusotra gada strādāju ar gaisa lentēm. Zviedrijā piedalījos izrādē, kur šo lentu augstums bija uz pusi lielāks – vismaz septiņi metri. Nebija variantu, bija jāuzstājas. Saņēmos, pārdzīvoju. Cirka māksliniekiem ļoti bieži ir bail no augstuma, bet to nākas pārvarēt.

Grūtākais ir tas, ka nekam nevar būt pilnībā gatavs. Varu mēģināt simtiem reižu, bet izrādē būs citi apstākļi. Tas ir arī liels stress. Citi sūdzas, ka viņam ir stresains darbs: jāiekļaujas termiņos, jāvada prezentācijas, jārunā lielas auditorijas priekšā. Taču šai nodarbē stress izpaužas citādi. Piemēram, īsi pirms uznāciena paziņo, ka dejas laikā manēžā tiks izlaistas lauvas. Tiek izslēgta gaisma, un mums pāris sekundēs ar lauvām jāsamainās, neuzskrienot tām virsū.

Varbūt konkrētajā izrādes dienā dzīvnieki nestrādā. Tad to uznāciena laiks jāaizvieto ar baleta grupas priekšnesumu. Arī mākslinieki mēdz saslimt, kaut ko samežģīt vai paņemt brīvdienu. Inventārs var saplīst. Tādēļ jābūt elastīgam un jāmāk reaģēt.

No kā vēl tu baidies?

Citiem ir bail no čūskām, zirnekļiem, bet es baidos no vardēm. (Smejas.) Arī lauvas dresēt es nevarētu. Bet adrenalīns ļauj paveikt vairāk, nekā spēj iedomāties.

Šogad mainījās Rīgas cirka vadība. Tika izvirzīti jauni mērķi, arī atteikšanās no savvaļas dzīvnieku piesaistes cirkā. Kas kopš pavasara ir mainījies?

Zinu, ka lielākā daļa mākslinieku aizbraukuši kontraktu darbā uz ārzemēm. Arī es esmu dejotāja ne tikai Rīgā, bet arī Spānijas cirkā, kas ir klasiskais cirks, bet tajā netiek izmantoti dzīvnieki. Uzskatu, ka laba cirka izrāde var būt arī bez dzīvniekiem.

Mūsdienās Eiropā akcents tiek likts uz laikmetīgā cirka žanru, ko vēlas popularizēt arī Latvijā. Laikmetīgajā cirkā tiek izmantotas cirka tehnikas, bet netiek uzsvērts krāšņums, spozme, jautrība, kostīmi, spilgtas gaismas un iespaidīga mūzika. Ir neiespējami ar to aizstāt tradicionālo cirku, un man būs ļoti žēl, ja tā notiks. Skatītāji tad vēros minimālistisku priekšnesumu, kas ietvers kādu dziļu domu vai vēstījumu. Domu un analizēšanas mums pietiek jau ikdienā. Cilvēkiem vajag izklaidi, kur viņi var atslēgties un baudīt. To līdz šim piedāvāja tradicionālais cirks. Tagad zudīs daļa izrādes viegluma, rotaļības, smieklu un svētku izjūtas. Domāju, ka bērni un tradicionālā cirka piekritēji nesapratīs laikmetīgā cirka žanru, jo viņus izrādēs aizrauj ikdienā neredzamais krāšņums.

Tu esi cirka baleta trupas dejotāja. Ko tas nozīmē?

Tas nozīmē, ka bez dejošanas jābūt gatavai darīt daudz ko citu. Dejotājas neizpilda tāda līmeņa trikus un akrobātiku kā citi cirka mākslinieki. Tomēr jābūt gatavai, piemēram, dejot pusaizsietām acīm starp desmit krokodiliem, turot rokās aizdedzinātas uguns lāpas. Vai dejot pusotra metra virs ūdens uz šauras, kustīgas grīdas. Uznācienus pirms izrādes nav iespējams pilnībā izmēģināt. To, vai tas būs veiksmīgs, uzzinām tikai pirmizrādes laikā.

Vai negadās satraumēties?

Lai negūtu traumas, jāpazīst savs ķermenis un jāseko sajūtām. Jūtot, ka vairs nav spēka, darbību pārtraucu. Nekad nedaru pāri par savām spējam. Ja sanāk divi salto, neizdomāšu pēkšņi uztaisīt trešo. Tādā ziņā esmu ļoti piesardzīga.

Toties man patīk muskuļu sāpes pēc treniņiem. Zinu, ka no fizioloģijas viedokļa tas nav pareizi. Bet šī sajūta man ir kā apliecinājums tam, ka esmu smagi strādājusi. To gan izjūtu reti, jo pie slodzes esmu pieradusi. Regulāri meklēju jaunus vingrinājumus, kā izkustināt kādu iemigušu muskuli.

Ķermenis nav jāizmanto kā instruments, ko dzenāt, ar to ir jāsadarbojas. Es esmu iemācījusies izprast savu ķermeni un attiekties pret to ar cieņu, nepārslogojot un netraumējot. Pateicīgi uzlūkoju tā funkcijas. Protams, ne vienmēr tas ir iespējams, jo treniņu un mēģinājumu grafiki nav atkarīgi no manis.

Cik bieži ir treniņi?

Trīs nodarbības dienā. Piemēram, pirmdienā džezs, klasika, stiepšanās. Otrdienā laikmetīgais džezs, fiziskais treniņš, stiepšanās. Man ir svarīgi, lai nedēļā būtu trīs klasiskās nodarbības un vismaz divi spēka treniņi. Jāstiepjas ir katru dienu. Citreiz nāk klāt nodarbības, kurās gatavojamies svētku uznācieniem.

Pa kuru laiku tu paēd?

Dienas laikā un pa ceļam no treniņa uz treniņu. Ja neesmu pietiekami labi paēdusi, trūkst spēka, reibst galva, ir grūtāk koncentrēties un ātrāk nogurstu. Ēdu tad, kad man gribas, nevis pēc kāda konkrēta pulksteņa vai režīma.

Es pati negatavoju. Gatavošana un viss, kas prasa laiku, man traucē. Mēdzu grēkot ar ātrajām uzkodām, bet mierinu sevi, ka treniņā tas viss izsvīdīs. Labāk apēdu burgeru nekā mokos ar nespēku un izsalkumu. Kad nav nodarbību, šādi ēdieni neprasās. Katru dienu ir atšķirīgs enerģijas patēriņš, un atšķirīgas ir arī organisma vajadzības. Turklāt organisms pats spēj pateikt priekšā, kas viņam nepieciešams, kā trūkst.

Kāda ir tava ikdiena?

No pulksten sešiem rītā līdz četriem pēcpusdienā man ir viena dzīve. No rītiem mostos pēdējā brīdī, jo katra minūte, ko varu pagulēt, man ir dārga. Ātri sapošos, eju uz darbu. Darbā mazliet atslābstu, ātri paveicu uzdoto, dodos paēst. Pēc darba sākas cita dzīve, proti, treniņi, mēģinājumi, izrādes un uzstāšanās.

Mājās parasti esmu ap pusnakti. Nomazgājos, paklausos mūziku un dodos gulēt. Mājās vispār esmu maz. Ja nedēļas nogalēs nav paredzēts uzstāties, pavadu laiku ar ģimeni un draugiem. Mēdzu aizbraukt uz laukiem. Man patīk aiziet uz kādu izrādi kā skatītājai.

Kā tu atpūties?

Laikam īsti nezinu, ko nozīmē atpūsties. Ja es daru to, kas man patīk, tad nenogurstu. Es gan neatteiktos biežāk un ilgāk pagulēt. Ir sajūta, ka diennaktī pietrūkst kādu divu stundu miega.

Protams, gribētu vairāk ceļot, apmeklēt izrādes, skatīties filmas, bet tam neatliek laika. Arī peldēties gribētu biežāk. To daru svētdienu vakaros. Gribētu vēl studēt, piemēram, kulturoloģiju un kultūras socioloģiju. Bet tas ir stāsts par prioritātēm, jo visam, kas ir svarīgs un ko ļoti vēlas, var atrast laiku.

Esmu cilvēks, kas sev neko neliedz. Viss, kas radīts šajā pasaulē, ir radīts arī man. Kādēļ lai es to nepamēģinātu!?

Pastāsti, ko esi studējusi!

Latvijas Universitātē ieguvu bakalaura grādu socioloģijā un maģistra grādu antropoloģijā. Rīgas Stradiņa universitātē (RSU) ieguvu veselības sporta speciālista un fitnesa trenera kvalifikāciju.

Sociālo antropoloģiju izvēlējos tāpēc, ka tā ir vispusīga zinātne. Ir interesanti pētīt cilvēkus, izprast viņu domu gaitu un rīcības motīvus, kas ir tik dažādi.

RSU es izvēlējos, jo tobrīd man nepietika, ka studēju tikai vienā augstskolā. Papildus tam strādāju Iekšlietu ministrijā. Sporta studijas šķita vilinošas, jo tā var apvienot mācības ar treniņiem. Dzīvoju pēc principa – visu vai neko. Man ir svarīgi pārbaudīt savu spēju robežas. Ja studēju, tad divās augstskolās. Ja strādāju, tad divos darbos. Ja dejoju, tad maksimāli daudz. Pagaidām neesmu sevi pievīlusi.

Kā šis dzīvesveids ietekmē prāta stāvokli?

Visādi ir gadījies. Tas, ko domāju brīdī, kad esmu spēku un iedvesmas pilna, krasi atšķiras, ja esmu neizgulējusies, iztukšota, pārgurusi. Esmu iemācījusies atpazīt šīs sajūtas. Ja trīs dienas neesmu kārtīgi gulējusi, saprotu, kāpēc prāta stāvoklis ir kritisks. Zinu, ka sestdien izgulēšos un viss atkal būs super. Savas emocijas vajag atpazīt un saprast, kāpēc radušās.

Pēc katra grūta treniņa ir neaprakstāma gandarījuma izjūta. Ir treniņi, kad bez apstājas jālēkā, jātrenē izturība. Ir pagājušas tikai 15 minūtes, un jau šķiet, ka vairs neko nevaru. Sevi pārvarot, attopos, ka nodarbība ir pagājusi. Pēc tam jautāju: kā es to izturēju?

Citreiz bez apstājas jādejo septiņas minūtes. Nevar atvilkt elpu, nevar padzerties. Deju studijās man liek dejot fiziski grūtākos repertuārus, jo varu izturēt līdz galam un sejā neiezogas nogurums. Skatītājs nedrīkst redzēt, ka man ir grūti.

Turklāt man patīk iesaistīties mākslas formās, kas prasa attīstīt fizisko ķermeni un tā iespēju robežas. Katrā no mums slēpjas milzīgs potenciāls, kuru mūsdienās reti kurš izmanto. Jo grūtāks grupu treniņš fitnesa klubā, jo mazāk cilvēku ierodas. Kāpēc gan pūlēties? Nedod dievs, iesvīdīšu. Rīt kaut kas sāpēs. Vispār labāk paskatīšos seriālu! Mūsdienās uz deju studijām nāk jaunieši, kuru seja nepauž, kāpēc ir atnākuši. Visticamāk, mamma ir piespiedusi vai jaunietis grib būt stilīgs citu acīs.

Lai sāktu kaut ko darīt fiziski, jāmaina domāšana. Cilvēks var izdarīt visu, bet jāsaprot, kāpēc tas vajadzīgs. Vislabākais, ko var darīt, ir ieguldīt sevī. Nevis vienkārši aiziet mājās, paņemt čipsu paku un sēdēt pie televizora.

Es dzīvoju šodienai ar domu, lai būtu labāka nākotne, lai es būtu tāda, kāda gribu būt.

logo-36

Pievienot komentāru