Liekais svars, Uzturs

Viktorija: Manu dzīvību izglāba bulīmija

Foto - pexels.com

Trīspadsmit gadus viņa liedza sev ēdienu un ar auguma garumu 1,64 m svēra 34 kg. Pēc tam vairākus gadus viņa ēda gandrīz bez pārtraukuma un tieši tas izglāba viņas ķermeni. Lai glābtu dvēseli, nācās vērsties pie terapeita. Tagad 37 gadus vecā Viktorija, bijusī anoreksijas slimniece, ir laimīga sieva un māte.

Šorīt (stāsts pierakstīts 2006.gadā) mana ziņkārīgā trīsgadīgā meita jautāja, vai viņai, kad kļūs pieaugusi, būs tādas pašas krūtis kā man. Protams, es nekavējoties apsolīju viņai tādas pašas. Bet šis nevainīgais jautājums lika man atcerēties jaunību, ko es pavadīju mēģinājumos “nogalināt miesu”.

12 gados, kad man parādījās, pēc manām domām, nevajadzīgi ķermeņa izliekumi, nolēmu zaudēt svaru. Katru dienu es mēģināju ēst arvien mazāk un ģimenes maltīšu laikā slēpu ēdienu no šķīvja salvetēs un kabatās. Tad es sāku pierakstīt apēstās pārtikas daudzumu, skaitīt kalorijas, izslēgt no sava uztura taukus un ogļhidrātus. Es ēdu tikai liesu gaļu un zivis, augļus un dārzeņus, ne vairāk kā 50 kalorijas uz 100 gramiem un beztauku piena produktus.

Es dzēru ļoti daudz ūdens ne tikai lai attīrītu organismu, bet arī nomāktu bada sajūtu. Turklāt es uzmanīgi sekoju produktu tīrībai. Galu galā es sāku nēsāt līdzi savu nazi un dakšiņu, jo sveši man šķita nepietiekami sterili.

Es ēdu vienu reizi dienā (beztauku biezpiens un āboli – un tikai vakaros) un vienmēr vienatnē: pats ēšanas process man šķita kaut kas nepiedienīgs. Es sapņoju pilnībā atbrīvoties no šī “trūkuma” – vajadzības ēst. Manas pūles nebija veltas: es izveidoju sev jaunu ķermeni.

Krūtis, sēžamvieta, gurni pazuda; vienlaikus pazuda arī mēnešreizes. Es kļuva par bezdzimuma būtni.

Visi domāja, ka esmu slima, bet es priecājos, jo domāju, ka pārvaldu savu ķermeni. Katru rītu es nosvēros, lai pārliecinātos, ka zaudēju svaru. Šie mirkļi uz svariem piepildīja mani ar neticamu laimi, un nekas nevarēja mani novērst no izvēlētā ceļa. Tajā pašā laikā mana dzīve pārvērtās par mūžīgu cīņu.

Ķermenis kļuva par ienaidnieku, kuru man vajadzēja uzvarēt. Šajā karā bija viss: bada ciešanas, nepieciešamība upurēties; es sportoju stundām, bet muskuļi zaudēja spēku vienlaicīgi ar svara zudumu. Es jau bija ļoti tieva, bet jutos resna un tāpēc cietu mokas.

Ar auguma garumu 1,64 m es svēru 34 kg un biju uz pilnīgas spēku izsīkuma robežas. Dīvaina un nerealizējama vēlme kļūt par absolūti ēterisku radību noveda mani līdz depresijai. Es gribēju mirt.

Es pēc dabas esmu ļoti kautrīga un tajā laikā vispār negribēju nevienu redzēt, jo īpaši māti, kura vienmēr bijusi autoritāra un vēsa sieviete. Tēvs vienmēr lepojās ar mani un nekad to neslēpa, bet viņš nomira, kad man bija 13. Pēc tam mēs ar māti kļuvām par svešiniecēm.

Viņa nekad mani neapskāva, neteica maigus vārdus un vērsās pie manis tikai, lai ko pavēlētu vai pārmestu. Es ilgi cerēju, ka mēs kļūsim tuvākas… Kad es sapratu, ka man nav ko gaidīt no šīs sievietes, tad nocietinājos tik ļoti, ka nespēju viņu nosaukt par māti. Pēc tam es atteicos no idejas par to, ka es varētu kļūt par māti un sāku ienīst savu uzvārdu.

Kad man palika 25, viss mainījās: mani pārņēma traka vēlme ēst. Katru vakaru pēc darba es devos iepirkties un iznācu no veikaliem ar pilniem iepirkumu maisiņiem. Mājās, jau gaitenī, es visu izkrāmēju turpat uz grīdas, atvēru iepakojumus un metos virsū ēdienam. Sāļš, salds – vienalga: es ēdu, pat neatšķirojot garšas. Svarīgi bija tikai viens – aizpildīt šausminošo tukšuma sajūtu, kas parādījās iekšpusē.

Es jutos resna, netīra un ļoti vainīga, ka padevos. Bet šis tukšums bija tik biedējošs, ka es turpināju stūķēt sevī ēdienu, kamēr neapēdu absolūti visu vai kamēr man palika nelabi. Es vēmu ne tikai no pārēšanās, bet no riebuma pret sevi. Pēc tādas lēkmes es savācu visus iepakojumus un paslēpu. Tad, lai aizmirstos, iedzēru miega zāles.

Es ātri pieņēmos svarā. Trīs gadu laikā mana dzīve sastāvēja no darba, ēdienu iegādes, ēšanas un atbrīvošanās no apēstā. Lai gan citu cilvēku acīs es paliku tā pati pieklājīgā Viktorija, kļuvu ļoti aizdomīga un ievainojama. Mazākā piezīme man šķita pārmetums vai kritika. Komunicējot ar cilvēkiem, visu dienu biju stresā un varēju atslābināties tikai vakarā, “vakariņu” laikā.

Tas var šķist neticami, bet tā bija bulīmija, kas izglāba manu dzīvību. Kad slimoju ar anoreksiju, es noraidīju domu, ka esmu slima, es jutos stipra un ar lielu gribasspēku. Bulīmija nolaida mani no debesīm uz zemes, es jutos netīra, neaizsargāta un ļoti vientuļa.

28 gadu vecumā es beidzot nolēmu apmeklēt ārstu. Mani ārstēja ar īpašu terapiju. Izrādījās, ka manu ēšanas traucējumu pamats ir ļoti atšķirīgas problēmas: pāragrā tēva nāve, sliktas attiecības ar māti, riebums pret sieviešu seksualitāti un daudzas citas. Sievišķīgas formas es uzskatīju par lieko svaru. Izmisīgi cīnījos pret savu sievietes figūru, jo tas nozīmēja pieaugšanu, bet tēva nāves dēļ mana pieaugušās dzīve sākās pārāk agri.

13 gadu vecumā es negribēju tai pievienoties. Man bija bail kļūt sievišķīgai un seksīgai, jo nevēlējos būt līdzīga mātei, būt par vīriešu vēlmju objektu. Mans tievums mani no tā pasargāja. Bija vēl viens iemesls: māte bieži man teica, ka es piedzimu “nejauši”, un ka pirmie tuvības mēģinājumi ir ļoti sāpīgi – tādēļ es sāku just riebumu pret seksu. Tādēļ es vēlējos kļūt par “pilnīgi tīru”, ēterisku.

Ārstēšanas laikā es daudz strādāju ar sevi. Iemācījos atšķirt lieko svaru no parastajām sievišķīgām ķermeņa formām. Es pārskatīju savu attieksmi pret seksu un seksualitāti: tie vairs nešķita man tabu, grēcīgi. Pārsteidzošākais, ka iemācījos izpaust savas jūtas. Pirms tam es biju cilvēks – robots. Vienmēr teicu, ka jā, pat ja gribēju kliegt, ka nepiekrītu. Es smaidīju, kad vārījos dusmās un nekad neprotestēju…

Es ienīdu sevi par tādu gļēvulību, bet nevarēju pārvarēt savas daudzās bailes. Es baidījos no sakāves, aizvainojuma, zaudēšanas, baidījos nebūt uzdevuma augstumos, netikt galā ar konfliktu… Es neuzdrošinājos ieklausīties savās jūtās – tās bija pārāk sāpīgas. Es tā gribēju būt ideāla! Es noslēdzu savu sirdi emocijām, kļuvu vientuļa, atkarīga un pakļāvīga. Viss, ko uzzināju par sevi, ļāva man labāk saprast un pieņemt sevi. Mans ķermenis kļuva par manu draugu tikai tad, kad man izdevās sasniegt iekšējo harmoniju.

Tagad es ne tikai mazāk uztraucos par to, kā izskatos, – es kļuvu par citu cilvēku. Par tādu, kurš tev, mana mazā meitiņa, varēs būt par labu pieaugušā, sievietes un mātes piemēru. Es patiešām ceru, ka tā.

 

Avots: psychologies.ru

Pievienot komentāru