Personība, Psiholoģija

93 maratoni un deguns dālijās. Žurnālista Arta Drēziņa lielā aizraušanās

Personiskā arhīva foto

“Daudziem skriet nemaz nepatīk, bet viņi to dara, jo ir stilīgi. Kad es iesāku, skrējēju ielās bija maz, garāmgājēji tā dīvaini skatījās. Nu jau septiņus gadus skrienu katru dienu. Iesākās tas gluži nejauši – ar sliktu garastāvokli, vēl studiju gados,” tā saka žurnālists Artis Drēziņš. Viņš ir mūsu kolēģis Latvijas Avīzē, pēta sasāpējušus tematus, raksta par dzīvi, kas robežojas ar kriminālnoziegumiem. Artis arī saņēmis pateicību par spilgtāko devumu “Latvijas Avīzē” 2017. gadā. 

Viņa hobijs ir skriešana, pievārēti jau 93 maratoni. Nu jau daudzus gadus velta sevi arī florbolam, vada sieviešu komandu FK Ķekava, reizēm arī pats uzspēlē veterānu grupā.

“Tikai nemēģini mani attēlot kā sportiskuma paraugu!” smejot piekodina Artis. Esot gadījies, ka skrējiens neiznāk pārāk veselīgs. Reiz izdzēris vīna pudeli un uzreiz devies skriet – septiņos kilometros divreiz paklupis… “Tad gan ķermenis nevis attīrījās izkustoties, bet gluži vai stenēja papildu slodzē. Bet bija jautri.”

 

Dzēš mīlestības sāpes

Skolas laikā skriešana Artim nepatika un nepadevās, krosā vienmēr vilkās astē. Ātri vien apzinājās, ka daba šādu dotumu viņam nav dāvājusi.

“Viss sākās, kad dzīvoju kopmītnēs, studēju žurnālistiku Latvijas Universitātē. Kādu vakaru emocijās viss bija sastrēdzis – nelaimīga mīlestība, neapmierinātība ar sevi, dzīvē neko neesmu sasniedzis… Tādas normālas problēmas 20 gadu vecumā. Nolēmu paskraidīt pa tuvējo Biķernieku mežu. Pēc diviem kilometriem sapratu – lielās problēmas kļuvušas mazākas, bet mazās vispār izzudušas! Tā uzzināju recepti vieglākai dzīvošanai. Vēlāk izlasīju, ka intensīvas slodzes laikā smadzenes izdala vielas, kas palīdz ķermeni noturēt tonusā un rosina labsajūtu. Re, kā lauku cilvēks – visu dienu lasa kartupeļus, bet pēc tam jūtas labi un piepildīti, un ne tādēļ, ka kartupeļi beidzot zem jumta, bet tāpēc, ka nodarbinājis ķermeni. Tieši šo sajūtu noķēru tajā pirmajā skriešanas reizē, un tā man palīdz joprojām.”

Agrāk skriešana neskaitījās stilīga nodarbe, tagad gan – Rīgā un citur skrējēju netrūkst. Krosiņa laikā vismaz pāris cilvēku paskrien garām vai rikšo pretī. Reizēm Artis prāto, kad tas skriešanas bums beigsies, taču pagaidām sportotāji tikai vairojas.

“Skriešanas mode pie mums ienākusi no Eiropas. Pirms pieciem gadiem biju Gruzijā, Tbilisi, kas ir miljonu pilsēta, taču es biju vienīgais, kas tur skrēja! Toreiz smejot teicu, ka tādēļ vien viņi vēl nav gatavi būt Eiropas Savienībā,” pajoko Artis.

 

Par godu Gunāram

“Agrāk neskrēju katru dienu. Pat iedomāties nevarēju, ka tas iespējams. Atceros, otrajā gadā pēc regulāro skrējienu uzsākšanas pievārēju desmit kilometrus – es raudāju no prieka! Bet vēl pēc diviem gadiem jau bija mans pirmais maratons.

Katru dienu skrēja Gunārs Akerbergs no Latvijas Futbola federācijas. Gunārs izstāstīja, ka to dara jau astoņus gadus no vietas. Toreiz domāju – tas gan nojūdzies. Gunārs bija unikāls vīrs, nu jau viņš ir miris. Ja Gunārs devās braucienā ar kruīza kuģi, skrēja apkārt klājam. Ja atradās ārzemēs, veica skrējienu pa vēstniecības teritoriju. Neizlaida ne dienu. Pat otrā rītā pēc maratona slodzes viņš cēlās un joza desmit kilometrus. Domāju, ka skriešana Gunāru ilgāk noturēja pie dzīvības, viņš sirga ar vēzi.

Gunāra pieredze bija kā izaicinājums man – pamēģināšu skriet katru dienu. Nolēmu, ka 2011. gada 1. janvāris ir īstais brīdis. Tā bija apņemšanās, un šo solījumu sev esmu turējis. Vidēji ik dienu norikšoju sešus kilometrus, mēnesī cenšos noskriet kādus divsimt. Reizēm ir tālāki, citreiz pavisam īsi maršruti,” piebilst Artis.

 

Raksts sestajā kilometrā

Ir bijušas dienas, kad skrējiens ir visai formāls, piemēram, ja Artim uzklupis vīruss. Taču arī tad viņš uzvelk biezāku jaku un pariņķo turpat sētā. Reiz vīram pieķēries rotavīruss, uz poda vien sēdējis, kļuvis galīgi slābs. Tomēr piespiedis sevi aizrāpties līdz mājas trenažierim un nocilpot divus kilometrus. Ir bijuši gan arī citādi gadījumi…

“Notiek burziņš, ir trīs naktī, visi malko dzērienus. Es pieceļos un saku: man tagad ir jāskrien! Draugi kušina – esi taču dzēris, bet es vienalga principiāli nojožu četrus kilometrus. Droši vien tas izskatās visai jokaini, ja nakts vidū kāds sportiski skrien.

Citkārt darbadiena ir tik noslogota, ka krosam nav bijis laika. Braucu no komandējuma, jau tumšs, drīz klāt pusnakts. Apstādinu mašīnu mežmalā un dodos skriet. Tas ir vienkārši neticami, cik daudz jautājumu esmu atrisinājis skrienot! Kustoties uzlabojas asinsrite, asinis bagātinās ar skābekli, tā daudz vairāk nokļūst smadzenēs. Tā arī rodas lieliskas idejas un risinājumi.

Kādreiz nekādi nevaru pabeigt rakstu, kaut kā vēl trūkst. Sāku skriet, un jau pirmajās desmit minūtēs viss top skaidrs: ir! Izlec kolosāla virsraksta ideja, un sakārtojas struktūra, zinu, ka vēl jāpiezvana personai X un Y, saprotu, kā rakstā ielikt dvēseli…

Citudien ilgas stundas nostrādāju pie smaga raksta, tad dodos skriet, un ātri vien viss grūtums izvējojas, smadzenes ir atkal brīvas.”

 

Maratonu kolekcionārs

Artis neslēpj, ka jau pašā skriešanas sākumā sapratis – grib noskriet maratonu. Viņš uzskata, ka vesels cilvēks to var pieveikt vismaz reizi mūžā, īpaši tas nepieciešams vīrietim – sevis pierādīšanai. Arta Drēziņa kontā jau ir 93 maratoni. “Var teikt, ka es tos kolekcionēju.”

Artis skaidro – piemēram, 20 kilometrus var noskriet daudzi. Izpētīts, ka to var pievārēt ar labu veselību, sportisko formu un dzīvesprieku. Robežšķirtne ir 30. kilometrs, tad izsīkst iekšējās rezerves.

“Ja neesi pietiekami trenējies, pie 30. kilometra sāc cīnīties ar sevi, ej soļiem vai izstājies no distances. Savukārt trenētam cilvēkam temps var mazināties minimāli vai pat pieaugt – tas atkarīgs no taktikas, kādu sākumā izvēlējies. Protams, siena pretī var izaugt jebkuram, pat profesionālim, jo kaut kas var notikt ar iekšām vai pārāk ātri esi sācis un vienkārši viss spēks iztērēts, vai sāk sāpēt celis, potīte. Toties trenētam cilvēkam atlikušie 12 kilometri un 195 metri var būt tikpat ātri kā iepriekšējie trīsdesmit. Par to esmu lasījis un arī izjutis uz savas ādas. Maratonam es speciāli netrenējos, tikai uzturu sevi fiziskā formā un vados pēc sajūtām.

Kādreiz man vaicā, vai skrienu ātri. Polijas maratonos regulāri satieku neredzīgu skrējēju, viņš startē sasaitē ar savu pavadoni. Noslēguma posmā viņš vienmēr aizskrien man garām. Tāpēc uz jautājumu, cik ātri skrienu, atbildu: lēnāk par neredzīgu cilvēku.

Esmu slikts skrējējs pēc būtības, turklāt man ir 51 gads, nevaru vairs gribēt tādus pašus rezultātus kā jauniešiem. Ja nu vienīgi šahā…

Es esmu piedzīvojis arī tā dēvētās skrējēja skumjas, par ko raksta Murakami savā grāmatā Par ko es runāju, runādams par skriešanu. Murakami pauž: vienā brīdī saproti, ka labāk vairs nenoskriesi. It kā trenējies vairāk, ieklausies padomos, dzīvo godīgāk, bet vienalga nekā… Daudzi to nevar pārdzīvot, lieto preparātus, lai uzturētu sevi formā. Tas man nav pieņemams,” saka Artis.

Nesen Latvijas Avīze publicēja apjomīgu Arta Drēziņa pētījumu par dopinga lietošanu. Secinājumi ir visai skumji – jauni puiši nomirst, cilvēki neapzinās lietošanas sekas.

 

Ķermenis pieprasa

“Esmu sācis skriet un vairs nevaru to pārtraukt. Ir īpašas izjūtas, kad atkal redzu tos padsmit tūkstošus skrējēju, visus vienotus šajā idejā. Man patīk runāties ar cilvēkiem, es lēni skrienu un tādēļ to varu. Vienmēr pavaicāju, kurš tev maratons un kāpēc sāki skriet. Kādā maratonā ievēroju ne visai sportisku sievieti. Vēlāk pamanīju, ka viņai mugurpusē uz krekliņa piestiprināta fotogrāfija un uzraksts, ka šo maratonu viņa velta tēva piemiņai. Tādos brīžos asaras sariešas acīs.

Kādā no Rīgas maratoniem parunājos ar varen apaļīgu vīrieti, viņam skrējienā klājās grūti. Izrādījās, ka vīrs skrien pirmoreiz. Iepriekšējā gadā viņš līdz ar citiem policistiem stāvējis maratona sardzē, tad arī radusies ideja skriet – arī es to varu, esmu taču vecis!”

Artis teic, kādā brīdī rodas atkarība no sportošanas, ķermenis pieprasa fizisku slodzi. Florbola komandā ir vairākas meitenes, kuras tāpat kā Artis skrien jau gadiem. Viņas saka: tās ir īstas vakara paģiras, ja kādu dienu netiekam izskriet, organisms kliedz, to pieprasa.

“Man, piemēram, ir tā dēvētais sportista asinsspiediens – zems. Ja katru dienu ir liela slodze, ķermenis, lai noturētos tonusā, pielāgojas un spiedienu samazina, cik nu slodze ļauj. Ja piepeši slodzes nav, tas tāpat krītas, bet zem normālā, un sajūta nav patīkama. Var, protams, sadzerties kafiju, tomēr pavisam citu tonusu dod ierastais skrējiens.

Mana ģimene arī skrien. Sieva Inita ir divkārtēja Latvijas čempione maratonā. Savukārt meita Elīna vēl pirms trim gadiem neko tādu nevarēja iedomāties, bet tagad nevar aiziet gulēt, ja nav bijusi skriet.”

 

Baltā zirgā uz Daugavpili

Ziemā Artis pārvietojas skriešus vai ar automašīnu, bet, līdzko gaisā jaušamas pavasarīgas vēsmas, brauc ar motociklu. Tā ātrāk tiek cauri galvaspilsētas korķiem, un tas ir vēja un ceļa baudījums.

“Līdzīgi kā viduslaikos jāt ar baltu zirgu. Filmās redzam, kā bruņinieks paceļ zirgu divkājās, cik lepns un stalts viņš tur sēž! Tāpat uz motocikla – starp kājām rēc kārtīgs dzinējs, gar ausīm svilpo vējš, visi skatās!” nosmīn Artis, un grūti saprast, vai viņš joko vai tiešām dižojas.

Tas nekas, ka, braucot komandējumā uz Daugavpili, pa ceļam trīsreiz uznāk lietusgāzes, ka ierodies galapunktā pārsalis un nelaimīgs. Taču otrā dienā vairs nevari sagaidīt, kad atkal sēdīsies uz moča…

Manuprāt, Artis ir mazliet romantiķis. Par to liecina kaut vai viņa kolekcija ar priekšmetiem, kurus viņš atradis, skrienot ikdienišķo krosu. Tajā ir gan bērnu lāpstiņa un cimds ar uzrakstu Es mīlu Latviju, gan kāda lopiņa galvaskauss un pat vibrators. Īpašs stāsts ir par beigtiem zalkšiem, kurus Artis skrienot atradis. Vismaz trīs no viņiem raduši mūžīgu atdusas vietu… šņabja pudelēs. Tāpat vien – piemiņai.

Vēl Artis audzē dālijas. Viņš apbrīno šīs puķes, kas ir tik daudzveidīgas gan toņos, gan ziedlapiņu un ziedu formās. “Ir skarainās, ir lielās pušķainās, tādas kā zvaigznes, citas izskatās pēc ūdensrozēm. Skatos, kā katra aug, kā sāk raisīt ziedpumpurus. Man ir 70 šķirņu dālijas, un meklēju arvien jaunas. Kādas 40 dālijas man aug ārpus žoga – sieva savulaik gribēja, lai dārzā zaļotu tikai mauriņš. Vēlāk jau piekāpās, un tad nu es pa stūriem stādu dālijas.

Pastrādāju pāris stundu pie datora un eju ārā. Vienā rokā kafijas krūze, ar otru ravēju. Zeme ir irdena, ravējas viegli. Uzrakstu rak-stu un vēl dobes izravēju. Vakarā dodos skriet. Diena nav velti nodzīvota!”

 

Pievienot komentāru