Ārstēšana, Citas slimības

Saldus sapņus, pacient! Ar ko jārēķinās pirms un pēc anestēzijas; kādi ir to veidi

Shutterstock ilustrācija

Ne vienam vien operācijas tuvošanās liek trīcēt ceļiem, un pirmais solis pretī nervus kutinošajam notikumam ir vizīte pie anesteziologa. Skaidrs – šis ārsts parūpēsies par narkozi, lai operācija varētu notikt. Taču gribētos uzzināt ko vairāk. Kā norit saruna ar anesteziologu, un ar ko būs jārēķinās pirms un pēc anestēzijas? Skaidro Guntis Strazds, Veselības centra 4 anesteziologs.

 

Ikviens, kurš kaut reizi gūlies zem skalpeļa vai devies pie ārsta, lai veiktu kādu sāpīgu medicīnisku manipulāciju, ir saskāries ar anestēziju. To panāk ar  atsāpinošām zālēm vai iemidzinošiem preparātiem – zāles uz kādu laiku aptur nervu darbību kādā ķermeņa daļā vai tās iedarbojas uz centrālo nervu sistēmu, pacientam izraisot bezsamaņu. Taču, pirms pacientam ievada anestezējošos medikamentus, ārstam jānoskaidro konkrētā cilvēka īpatnības, kādi ir potenciālie apdraudējumi operācijas laikā un kāda būs pati operācija. Tādēļ anesteziologi sadarbojas gan ar pacientu, gan ķirurgiem.

 

Pacientu riska grupas

Pirmajā apmeklējuma reizē anesteziologs cenšas noskaidrot visu, ko vien pacients spēj atminēties par savu slimību vēsturi un alerģijām. Visticamāk, pirmais anesteziologa jautājums būs par to, vai agrāk dzīvē jau bijusi kāda anestēzija un kā tā ietekmējusi veselību. Ja atsāpināšanas pieredzes nav, iespējams, ārsts izprašņās par vecākiem – kā anestēzija iedarbojusies uz viņiem. Anesteziologs arī centīsies noskaidrot pacienta hroniskās slimības, piemēram, vai ir problēmas ar vairogdziedzeri, cukura diabēts, zems vai paaugstināts asinsspiediens, astma, cik tā ir smaga, cik bieži problēma paasinās, kad bijis pēdējais paasinājums un cik smags. Pilnīgi visa informācija par veselību ir svarīga – šādā veidā ārsts spēs noteikt pacienta risku, kas varētu traucēt ķirurģiskās iejaukšanās norisi un apdraudēt rezultātu.

 

Svarīgi visu noskaidrot

Kad pacientam noteikta riska grupa, ārsts detalizēti paskaidros, kas tālāk sagaida. Vairākums anesteziologu sīki izstāstīs, ar ko jārēķinās no ierašanās uz operāciju līdz nonākšanai mājās. Ir cilvēki, kam tas ir vienalga, bet citi rūpīgi ieklausās teiktajā un pēc tam jūtas mierīgāki, jo zina, ko var sagaidīt pēcoperācijas periodā. Īpaši svarīgs detalizēts skaidrojums ir tiem pacientiem, kas saņem vietējo anestēziju, kad nejutīga ir kāda ķermeņa daļa, bet cilvēks ir pie samaņas. Šiem pacientiem ir jāizprot tehnika, kā tas notiks un kas būs pēc tam. Tā cilvēks spēs adekvātāk uztvert operācijā notiekošo un mazāk nervozēs.

 

Analīzes jāveic visiem

Pirmajā anesteziologa vizītē tiek saņemti norādījumi, kādas analīzes un pārbaudes jāveic pirms operācijas. Ņemot vērā analīžu rezultātus, ārsts rēķināsies, kāds ir pacienta veselības stāvoklis, vai un kādas aparatūras un medikamenti būs jāņem palīgā operācijas laikā. Galvenokārt nepieciešama asinsanalīze, plaušu rentgens un kardiogramma. Ne visos gadījumos tas ir obligāti – ja pacients ir līdz 40 gadu vecs, vesels un nav nekādu sūdzību par sirds problēmām, asinsspiedienu vai elpošanu, tikpat labi anesteziologi varētu iztikt tikai ar asinsainu. Tomēr mēdz gadīties, ka daža laba seniore ir veselībā ņiprāka par daudziem mūsdienu jauniešiem, tāpēc drošības pēc analīzes jāuztaisa visiem, kas gatavojas gulties uz operāciju galda.

Plaušu rentgens un kardiogramma pārsvarā nepieciešama tiem, kam paredzēta operācija vispārējā anestēzijā. Ja kādam kardiogramma norāda, ka sirds veselība pieklibo, papildus būs jāizdara arī ehokardiogrāfija. Arī tad, ja plaušas nefunkcionē, kā nākas, tām jāveic padziļinātāks izmeklējums. Tas nepieciešams tāpēc, ka vispārējās anestēzijas laikā atslābst muskuļi, arī diafragma, un pacients pats nespēj paelpot. Anestēzijas laikā slimnieku elpina ar speciālām elpināšanas iekārtām, bet, ja ir problēmas ar elpošanu vai sirdi, vajadzīga papildu aparatūra, kas palīdzēs labāk pārciest operāciju un atvieglos stāvokli pēc tam.

 

Anestēzija ar pacienta līdzdalību

Anestēziju iedala divās kategorijās – operācija notiek ar pacienta līdzdalību vai bez tās. Pati vieglākā anestēzija ir lokālā jeb vietējā, ko lieto, piemēram, lai noņemtu dzimumzīmi vai sašūtu nelielu brūci. Tā nerada nekādas problēmas un ir viegli paciešama. Lokālo anestēziju izmanto, veicot nelielu ķirurģisko iejaukšanos.

Spinālā un epidurālā anestēzija ir sarežģītāks un vērienīgāks anestēzijas veids. Veicot epidurālo atsāpināšanu, mugurkaula kanālā starp apvalkiem ievada sīku caurulīti un injicē anestezējošas zāles. Tā ir maigāka nekā spinālā anestēzija, vieglāk paciešama. Epidurālo anestēziju mēdz izmantot arī dzemdībās, šādos gadījumos preparātu atšķaida attiecībā 1:4 – tas ir četras reizes vieglāks, lai nenomāktu dzemdību darbību. Savukārt spinālajā anestēzijā adatu ievada cauri apvalkam un zāles injicē pašā mugurkaula kanālā – šīs anestēzijas iespaidā kājas kļūst it kā paralizētas.

Starp lokālo un reģionālo anestēziju var ierindot vēl vienu veidu – tā saukto plexus anestēziju: ārsts atrod nervu pinumu un ievada tajā zāles. Nervu pinumu meklē ar vieglu strāvu, kas pacientam neizraisa sāpes. Tādā veidā parasti nobloķē augšējās ekstremitātes, plecus, rokas un plaukstas – atkarībā no slimības vai traumas rakstura un operācijas apjoma.

 

Smieklu gāze – vai patiešām smieklīgi?

Vēl viena no vietējās anestēzijas metodēm ir atsāpināšana ar smieklu gāzi. Par smieklu gāzi ir dažādi viedokļi – vieni uzskata, ka tā nav efektīva, citi – ka tā patiešām nomierina un padara operācijas gaitu vieglāku. Sākotnēji ārsti uzskatīja, ka šī anestēzija palīdzēs maziem bērniem, bet tā nedarbojās – daži bērni pat kļuva agresīvi, un ārsti nevarēja pastrādāt. Par spīti negatīvajām atsauksmēm, smieklu gāzei ir arī laba īpašība – tā apdullina, rada transa sajūtu, bet, tiklīdz to vairs nepievada, tā pārstāj darboties. Tomēr bērniem labāk iesaka izmantot sevoflurānu – šķidrumu, kas karsējot pārvēršas gāzē. Bērniem ir sarežģīti iedurt vēnā, tāpēc pirms procedūras bērniem mēdz dot šo vielu. Mazais aizmieg, un ārsts var bez problēmām veikt operāciju. Tiklīdz sevoflurānu vairs nepievada, bērns ļoti drīz atmostas.

Šo gāzi izmanto arī vispārējā anestēzijā.

 

Pašas ņiprākās

Otrs anestēzijas veids ir vispārējā anestēzija. Vieglākais variants ir sedācija, kas rada tādu kā nirvānu, tāpēc pacients ir mierīgs un ļauj dakteriem rīkoties. To var kombinēt ar vietējo anestēziju, tāpēc nereti izmanto zobārsti, lai bez problēmām varētu izraut, piemēram, gudrības zobus vai veiktu kādas citas stomatoloģiskās operācijas.

Savukārt īslaicīga vispārējā venozā anestēzija pacientu iemidzina vien uz dažām minūtēm. To izmanto, lai veiktu endoskopiju, kolonoskopiju vai ginekoloģiskās operācijas: tās ir sāpīgas vai vienkārši ļoti nepatīkamas, kaut ilgst ļoti īsu brīdi.

Ir arī tādas narkozes, kurās nav svarīgi panākt muskuļu atslābumu, piemēram, veicot plastiskās operācijas, kurās ķirurgi darbojas ar ādu un zemādu, kā tauku atsūkšanā. Pie šāda tipa vispārējām anestēzijas metodēm var pieskaitīt laringeālās maskas, kuras pēc pacienta aizmigšanas ieliek mutē. Maska veidota no ļoti mīksta materiāla un apņem guļošā traheju – šādi pacients ieelpo anestēzijas gāzi, kas viņu notur miegā.

Visnopietnākā anestēzija ir narkoze, kas izraisa bezsamaņu un paralizē ķermeni. Narkozes iespaidā pacients aizmieg un nespēj pats paelpot, tāpēc tiek mākslīgi elpināts. Šis vispārējās atsāpināšanas veids ir viens no biežāk lietotajiem, to izmanto vēdera dobuma, krūšu, sejas un žokļu, smadzeņu ķirurģijas gadījumos.

Vispārējās narkozes paveids ir arī tā sauktā mākslīgā koma – to izmanto pēc smagām galvas traumām, spēcīgām epilepsijas lēkmēm vai ja pacients pārcietis kardiopulmonālo reanimāciju jeb sirds un elpošanas apstāšanos. Mākslīgā koma ļauj pacientu turēt ilgstošā miegā, jo pēc smagām traumām smadzenes ir uzbudinātas un tām vajadzīgs miera periods.

 

Dakteru komandas darbs

Lai noteiktu, kādu anestēzijas veidu izmantos konkrētajam slimniekam, anesteziologi darbojas komandā ar ķirurgiem, kuri paskaidro, kur paredzēts grieziens, kāds būs operācijas veids un apjoms, cik ilgi tā noritēs. Piemēram, ja ķirurgam tikai jāiedur un no iekaisuma vietas jāatbrīvo strutas, tad vienojas par anestēziju, kas darbosies pavisam īsu brīdi – vienu minūti. Ja kājai jāsaliek kauli kopā, derēs spinālā anestēzija. Ja operācija ir īsa, bet jāoperē ķermeņa daļa augstāk par nabu, tiek izmantota intravenozā narkoze, kas arī nebūs sevišķi ilga. Savukārt, ja paredzēta ilga operācija, bet vienlaikus sekla, piemēram, tauku atsūkšana, anesteziologs izmantos laringeālo masku: pacients pats spēs elpot anestēzijas gāzi un atradīsies miegā. Ja operācija ir dziļa un vajadzīga laba muskuļu relaksācija, lieto vispārējās anestēzijas veidu, kurā pacientu elpina mākslīgi. Nereti anestēzijas veidus kombinē, lai atvieglotu operācijas norisi un pēcoperācijas periodu. Mūsdienu medicīnā ir aktualizējusies arī pacienta kā komandas locekļa loma anestēzijas metodes izvēlē. Piemēram, ja pacients nejūtas drošs, ka varēs adekvāti reaģēt uz lokālo vai reģionālo anestēziju, anesteziologs lietos pēc iespējas labāku anestēziju kombināciju.

 

Riska pakāpes 

Izšķir piecas pacientu riska pakāpes. Tās mēra ASA skalā, ko noteikusi Amerikas anesteziologu savienība.

❱ ❱ ❱

ASA1 nozīmē, ka pacients ir vesels un viņam nav kādu hronisku slimību.

❱ ❱ ❱

ASA2 liecina, ka pacientam ir mērenas veselības problēmas, piemēram, viegla diabēta forma, anēmija, sinusīts vai osteomielīts.

❱ ❱ ❱

ASA3 jau ir nopietnāka riska pakāpe: pacients sirgst ar smagām hroniskām slimībām, piemēram, ar smagu diabēta formu, tuberkulozi, ir guvis smagas traumas vai ilgstoši slimojis ar kādu iekaisīgu slimību.

❱ ❱ ❱

ASA4 norāda, ka pacientam ir smagi sistēmiskie traucējumi, piemēram, traumas ar neatgriezeniskām sekām, smagas sirdsslimības vai smadzeņu bojājumi.

❱ ❱ ❱

ASA5 ir riska līmenis, kurā ietver terminālā stāvoklī esošus slimniekus. Bez operācijas šādiem pacientiem nav izredžu izdzīvot.

 

Skalā nereti mēdz parādīties norāde E (no angļu val. – Emergency), kas nozīmē ārkārtas gadījumu, kad anesteziologam nav laika pacientu izmeklēt un jāveic steidzama operācija. Pie šādiem gadījumiem var pieskaitīt, piemēram, apendicīta operācijas.

 

IEVĒRO! Sievietēm operācijas neveic mēnešreižu laikā, taču ne tāpēc, ka paciente vai ārsts tādēļ justos nekomfortabli. Galvenais iemesls ir fizioloģiskās izmaiņas, kas organismā notiek menstruācijas laikā, – tās var apgrūtināt pēcoperācijas gaitu. Šajās dienās asinis ir šķidrākas, tāpēc brūces dzīst lēnāk, un operācijas norise var būt neparedzama.

 

Der zināt! Bieži vien slimnieki nesaprot, kāpēc uz slimnīcu jāierodas pāris stundu pirms plānotās operācijas. Izrādās, dažiem pacientiem pirms operācijasm var sākties kādas slimības saasinājums, taču līdz operācijai to varētu novērst. Piemēram, ja pēkšņi sākas astmas lēkme, ārsti var pacientu apārstēt līdz brīdim, kad elpošana kļūst normāla un operāciju iespējams veikt bez sarežģījumiem.

 

Mūsu eksperts: Guntis Strazds, Veselības centra 4 anesteziologs

 

logo-36

Pievienot komentāru