Personība, Psiholoģija

Arī grūtībās drīkstam būt laimīgi! Ingas dzīve pēc dēla liktenīgā kritiena

Foto - Matīss Markovskis

Novembrī apritēja divi gadi, kopš Ingas ģimenē notika nelaime: viņas jaunākais dēls Kristaps, krītot no liela augstuma, guva smagas traumas, kas jaunieti pilnībā paralizēja. Bija nepieciešama ilga ārstēšanās stacionārā, lai glābtu viņa dzīvību.Rehabilitācija pēc kritiena notiek vēl joprojām un turpināsies visu puiša atlikušo mūžu, jaunietim nepieciešama nepārtraukta aprūpe. Inga strādā medicīnas nozarē, tādēļ, par spīti pārdzīvojumiem, pēc nelaimes spēja kaut profesionālā ziņā mēģināt saprast, kā izmainīsies viņas dzīve. Pienākums rūpēties par kopjamu tuvinieku nav kas iepriekš ieplānojams, pēc tamlīdzīgas traģēdijas jautājumu vienmēr būs vairāk nekā atbilžu. Tādēļ Inga ir gatava dalīties savā stāstā, lai kaut mazliet palīdzētu gan ar praktiskiem padomiem, gan emocionāli, jo neviens, kurš to pats nav piedzīvojis, nespēs izprast, kā tas ir – ik dienu rūpēties par gulošu cilvēku.

 

Atvērt un izsāpēt līdz galam

Šādām dzīves pārmaiņām cilvēks nevar sagatavoties, un vienmēr ir labi, ja ir kāds, ar ko aprunāties un pie kā vērsties. Taču parasti, kad notiek traģiskas nelaimes, cilvēki sākumā ir ļoti apjukuši. Viņi ir šokēti, satriekti, izmisuši un līdz ar to bieži vien rīkojas ne pārāk loģiski. Pirmajā brīdī nevar saprast, kam pievērst uzmanību vairāk, kam mazāk. Katra smaga trauma var atstāt citādas sekas, vienā gadījumā pēc laika var atveseļoties, citkārt atgūt iepriekšējo dzīves kvalitāti nekad vairs nebūs iespējams. Tad arī tuviniekiem un draugiem ir vissmagāk.

Tagad, atceroties pirmos mēnešus pēc negadījuma, Inga pauž atziņu: ārstu ieteikumi jāuzklausa, bet ne vienmēr uz tiem jāpaļaujas pilnībā.. Svarīgi ir domāt pašiem un mēģināt uzņemties atbildību. Piemēram, dažkārt iesaka tuvinieku pēc smagām traumām, kad cilvēks kļūst paralizēts un par viņu visu atlikušo mūžu kādam būs ikdienā jārūpējas, ievietot aprūpes namā. Radi tad bieži vien arī uzskata, ka tas ir vienīgais variants, kā rīkoties šādā situācijā. Tomēr Inga jau pašā sākumā zināja, ka par dēlu gādās pati. Neviens iepriekš gan nevar apjaust, kādu spēku un resursus tas prasīs, bet, ja ir šāda iespēja vai vismaz vēlme pēc negadījuma no slimnīcas ģimenes locekli vest mājās, tas noteikti jādara, spriež sieviete. Tiesa, reizēm īslaicīga ievietošana aprūpes iestādē var būt pareizais lēmums, katrs gadījums ir individuāls, tomēr skaidrs – darbinieki ir noslogoti, pacients saņem minimālas rūpes. Katrā ziņā tas nav tāds mīļums un sirds siltums, ko sniedz piederīgie.

Svarīgs faktors ir arī apkārtējie cilvēki, jo šādas pārmaiņas ietekmē ne tikai aprūpējamo, bet arī ģimeni, draugus, paziņas un radus. “Daudzi cilvēki no draugu loka pazuda, jo nespēja izturēt šo mūsu dzīves grūto brīdi. Viņiem vieglāk bija distancēties. Centāmies to pieņemt, bet dažreiz tas bija pāri mūsu spēkiem.”

Inga šķiet stipra sieviete, bet viņa atklāj: sākumā jāļauj sev būt vājam, lai vēlāk varētu pieņemt dzīves līkločus un turpmākos pārbaudījumus. “Nespējot pārdzīvot nelaimi, daži izvēlas lietot nomierinošus preparātus, bet tad, kad šo sāpi nobloķē ar medikamentiem, to nav iespējams līdz galam izsāpēt, tādējādi pirmo grūto laiku pavelkot daudz garāku.” Ingas ģimene izvēlējās medikamentus nelietot. Sieviete atzīstas – naktis pavadītas, raudot un lūdzot Dievu. Pirmais šoks bijis sirdi plosošs, bet, lai cik neticami tas šķistu, ar laiku kļuvis vieglāk.

“Dziļā sērošana kaut kādā brīdī mazinās, un smagā depresija, kurā cilvēki iekrīt, ar laiku kļūst kaut nedaudz vieglāka. Ir jāmeklē palīdzība pie dažādiem speciālistiem – psihoterapeita vai psihologa, jo mēs visi atšķiramies un neesam vienādi stipri. Tas, ka nevajag atteikties no palīdzības un mēģināt to pieņemt, gan ir jāiemācās. Nedrīkst pārvērtēt savus resursus. Man laiks pierādīja, ka turpmāk visu enerģiju un spēku nāksies izsvērt daudz stingrāk.”

 

Jautāt, vērot, sadarboties

Kamēr tuvinieks vēl ir slimnīcā, noteikti jāmēģina pēc iespējas vairāk būt viņam klāt un vērot, kā slimnīcas apkalpojošais personāls, ārstu palīgi un māsiņas par viņu rūpējas, iesaka Inga. “Kā fiziski apkopj, kā paceļ, kustina – tas viss ir jāzina, lai mājās būtu iespējams to pareizi atkārtot. Neatkarīgi no vecuma guloša cilvēka kopšana īpaši neatšķiras,” domā sieviete. Jau pašā sākumā svarīgi mēģināt sevi pēc iespējas pozitīvāk noskaņot, jo vēlēšanās pārmest personālam, ka kaut kas netiek izdarīts ar pietiekami lielu mīlestību vai gādību, būs vienmēr. Spējot atrast pozitīvo, var tikai iegūt, turpretī negācijas atņem spēku.

Vēlams arī atrast labu kontaktu ar fizioterapeitu: šis speciālists izglīto, kāda vingrošana jāveic mājās, kad jāvelk kompresijas zeķes, kas palīdz izvairīties no trombu veidošanās, un dod citus vērtīgus padomus. Fizioterapeita vizītes turpinās arī pēc tuvinieka atvešanas mājās. Otrs svarīgais ārsts, ar kuru ilglaicīgi nākas sadarboties, ir ergoterapeits, kas palīdz ar praktiskiem padomiem, piemēram, kur iegādāties piemērotus invalīdu ratiņus, kādas gultas un specializēti krēsli nepieciešami. “Ratiņi obligāti nav jāpērk, tos iespējams īrēt,” piebilst Inga.

Ergoterapeits arī pastāsta, kā pacientu pareizi guldīt, lai neveidotos izgulējumi. Tas ir viens no svarīgākajiem noteikumiem, kas guloša cilvēka kopējiem jāievēro, īpaši, ja tas ir vecāks cilvēks, kam izgulējumi rodas ātrāk. Ja ilgstoši vienā pozā piespiesta roka vai kāja, piemēram, gultas malai, audiem tiek traucēta apasiņošana un veidojas audu nekroze, ko ļoti grūti sadziedēt. “Gulošais prasa ļoti lielu pētniecisku darbu: ir jāvēro un ik dienu jāpārbauda viss ķermenis, lai nav apsārtumu, izsutumu, lai pampers ir uzlikts pietiekami cieši, bet tajā pašā laikā brīvi, lai palags nespiež – katrs sīkums ir svarīgs. Veselam cilvēkam sākotnēji tāda uzmanība var šķist pat pārspīlēta, bet visam ir nozīme.”

Rehabilitologs palīdz ar padomu, kā pareizi barot caur vēdera zondi, kas pēc slimnīcas atstāšanas mājās jāveic kopējiem. “Viss obligāti jājautā, jo ārstiem tā ir ikdiena, un steigā, iespējams, kādas detaļas var piemir-sties. Brīžiem jau šķita, ka par daudz apgrūtinām ar saviem jautājumiem, bet tā pirms došanās mājās mēs saņēmām visu nepieciešamo informāciju. Nevajag viena speciālista teikto uztvert kā vienīgo patiesību, vienmēr būs noderīgi aprunāties ar vairākiem mediķiem, jo ārstu padomi mēdz būt arī pretrunīgi. Jāuzklausa viss, bet ar kritisku pieeju,” iesaka jaunieša māte.

Ja uzturēšanās periods slimnīcā ir ilgāks, slimnīcas sociālie darbinieki var palīdzēt nokārtot invaliditātes piešķiršanu. Noformējot dokumentus jau slimnīcā, var sākt saņemt valsts finansiālu atbalstu, bet šādos jautājumos visu var izskaidrot arī ģimenes ārsts.

 

Nevis kopēja, bet auklīte

Inga atceras – pēc trim mēnešiem atgriežoties mājās no slimnīcas, pirmais solis bijis saprast un saplānot, kā sākt jaunu dzīvi. Ierastajam ikdienas ritmam it kā jāturpinās, tomēr skaidrs, ka nekas vairs nebūs kā agrāk. “Bieži vien ļaudis maldīgi uzskata, ka rūpēties par nevarīgu cilvēku spēj tikai apmācīts speciālists, bet tā patiešām nav!” Ingas ģimene vēlējās ne tikai atrast cilvēku, kurš fiziski un arī emocionāli spēj parūpēties par viņu atvasi, kamēr vecāki ir darbā. Tomēr tā nebija profesionāla kopēja – viņi atrada gados vecāku sievieti, kurai nebija nekādas saistības ar medicīnu, Inga un citi tuvinieki viņai visu iemācīja. “Mēs viņu saucām par auklīti, nevis kopēju. Iemācījām, kā kopt dēlu. Sākumā nebija viegli, bet viņa visu spēja paveikt. Pusotra gada ar Mariju veiksmīgi sadarbojāmies.” Tagad dēlam ir jauna auklīte, jo līdzšinējai veselība vairs neļauj rūpēties par puisi. Arī tagad ģimene nav mainījusi domas – ne vienmēr vajadzīgs medicīnas nozares pārstāvis. Grib cilvēku, kurš gatavs rūpēties par otru, lai tas nav algas darbs, lai nav pienākums, bet primāri – sirsnība un vēlme gādāt par kāda cita bērnu.

Pēc dēla pārvešanas mājās Inga samazinājusi darba slodzi. Pilnīgi nestrādāt nav iespējams, jo rūpes par gulošu ģimenes locekli izmaksā dārgi: vajadzīgs speciāls aprīkojums, autiņbiksītes, medikamenti, pārtika un līdzekļi dažādām nodarbībām. Mēnesī dēla aprūpei ģimene tērē vidēji 1000 eiro. “Iemācījāmies pieņemt palīdzību. Tas nav viegli. Jāatbrīvojas no lepnības, ka paši visu varam. Nekautrējāmies pirkt palagus lietoto apģērbu veikalos, jo sākumā tos vajadzēja ļoti daudz – dēlam bija intensīva svīšana. Vēl joprojām piekopjam slimnīcas režīmu – katru dienu mainām gultasveļu. Kristaps tiek izvingrināts, nomazgāts un apkopts.”

 

Mūzika, suņuks un krāsains apģērbs

Svarīgāk par medicīnisko aprūpi ir ikdienu padarīt pēc iespējas pietuvinātāku ierastajai dzīvei pirms negadījuma. Tas, ka cilvēks ir gulošs, nenozīmē, ka viņš var tikai gulēt. Svarīga ir komunikācija, kustības un laiks kopā ar ģimeni. Dēla ikdienas ritms ir saplānots un piepildīts: no rīta tētis ar dēlu 20 minūtes vingro, tad mamma puisi nomazgā, nomaina gultasveļu, seko barošana ar vēdera zondi. Kad vecāki dodas uz darbu, pie dēla ierodas auklīte. Viņas pienākumos ietilpst puiša gulēšanas pozu maiņa, autiņbiksīšu nomaiņa un barošana. “Mums ir paveicies – auklīte ar Kristapu kopā zīmē, atskaņo viņam mūziku, rāda dažādus videoklipus un vienkārši sastāda kompāniju.” Trīs reizes nedēļā ierodas fizioterapeits, lai vingrinātu rokas un kājas.

Izmantota arī kanisterapija – nodarbības ar suņiem. Dzīvnieks ar savu klātbūtni, gulēšanu blakus un mīļumu vairāk stimulē fizisku kontaktu, mazina spastiku (nekontrolētas muskuļu kontrakcijas – red.) un iepriecina emocionāli. Pēc kāda laika nolēmuši paši iegādāties četrkājaino ģimenes mīluli Monē. “Suņuku apmācījām, lai ir saudzīgs un saprot, kā ar dēlu drīkst komunicēt. Suns laiza rokas un vaigu, nav agresīvs. Nevajag šādu kopābūšanu novērtēt par zemu, vienalga, kāds ir gulošā vecums. Kanisterapija arī mazina saspringumu rokās, kas parasti pēc traumām mēdz būt ļoti izteikts,” skaidro mamma un uzsver, ka patvarīgi gan šādu soli – iegādāties dzīvnieku – nedrīkst veikt. Par visām darbībām ir jākonsultējas ar kanisterapijas speciālistiem: viņi ieteiks piemērotākās šķirnes un iemācīs, kā suni pieradināt.

Pirms negadījuma Ingas dēls bijis ļoti muzikāls puisis un spēlējis grupā. Patlaban pāris reižu nedēļā viņu apciemo mūzikas skolotāja. “Ir dažādas tehnikas, kā ar mūzikas, skaņu, instrumentu starpniecību impulsi tiek aizvadīti līdz smadzenēm, un cilvēkam rodas dažādi stimuli. Kāds var agrāk atsākt runāt, citam rokās attīstās dažādas kustības. Caur mūziku cilvēks emocionāli atveras. Mūzikas terapija var palīdzēt ne tikai muzikāliem cilvēkiem, tā ir piemērota ikvienam.” Lai gan Kristaps nespēj runāt un kustēties, vienmēr, ieraugot mūzikas pasniedzēju, viņš smaida un visiem spēkiem cenšas izrādīt pozitīvās emocijas un prieku.

Dienas otro pusi puisis tiek pārģērbts jaunās drēbēs un pēcpusdienu sēž speciālā krēslā. “Gulošu cilvēku svarīgi neatstāt visu laiku mājas drēbēs vai guļamajās drānās. Arī viņam ir jāpērk košs, skaists apģērbs! Tas pats attiecas uz gultasveļu. Šādas pārmaiņas – redzēt savu tuvinieku dienas drēbēs un ārpus gultas – uzlabo garastāvokli visiem. Viņam ir jābūt daļai no ģimenes. Tas nekas, ka pie pusdienu galda viņš nevarēs pastāstīt par savām dienas gaitām, – tik un tā viņam jābūt kopā ar pārējiem.”

Lai vieglāk aizvadīt ikdienu, Inga dod pāris praktisku padomu – kad cilvēks atrodas stādināmajā gultā vai savā krēslā, kājās jāvelk kompresijas zeķes. Ar šo zeķu izmēra izvēli un plašāku informāciju palīdz fizioterapeits. Zeķes maksā ap 70 eiro, bet, ja tās pareizi kopj, tās var kalpot pat sešus mēnešus. Stādināmā gulta savukārt ir neatsverams palīgs, lai stiprinātu pēdu pozu. Mamma gan atklāj, ka tādas Latvijā grūti atrast. Par apģērbu runājot, Inga piebilst, ka pašlaik iespējams iegādāties bikses ar aizdari sānos. Atrodamas līdzīgi ērti uzvelkamas jakas un krekli. “Šie apģērbi nav jāpērk par bargu naudu internetā – daudz ko var atrast parastos veikalos. Pati esmu arī mazlietotu apģērbu veikalos daudz noderīga sameklējusi un, ja laiks un prasmes ļauj, ērtu apģērbu var arī uzšūt. Galvenais, lai kopjamais komfortabli jūtas un kopējiem ir ērti uzvilkt un novilkt.”

 

Socializācija – grūta, bet svarīga

Lai spētu pārvietoties un kopā ar dēlu apmeklēt arī dažādus kultūras pasākumus, ģimene iegādājusies lielāku auto, kas īpaši aprīkots, lai tajā varētu iecelt ratiņkrēslu.

“Dodoties pirmajā pastaigā, jābūt emocionāli gatavam un stipram. Pieļauju, ka ārzemēs cilvēki vairāk pieņem dažādo. Mūsu sabiedrībā bieži vien nav adekvātas reakcijas. Cilvēki pēta un vēro, brīžiem pat jūtama neizpratne, kādēļ mums vispār vajadzētu iziet sabiedrībā.”

Ingas ģimene gan neļauj apkārtējo attieksmei ietekmēt viņu prieku baudīt brīvo laiku kopā ārpus mājas. Tiek apmeklēti koncerti un citi kultūras pasākumi. “Dažreiz nākas palūgt samainīt vietas, jo visur ar ratiņiem nevaram piekļūt, un cilvēki ir atsaucīgi. Kristaps ne vienmēr skatās priekšnesumus, bet es zinu, ka viņš dzird.”

Gulošiem cilvēkiem socializācija ir ļoti svarīga. “Protams, pie mums nāk ciemiņi. Viņi dod daudz prieka gan mums, gan dēlam, bet šādam cilvēkam jāļauj arī pabūt ārpus mājas – tas ir pavisam kas cits. Būt daļai no visiem. Piederīgam sabiedrībai.”

 

Ticēt labajam, nevis brīnumdariem

Gribēdami labu, cilvēki piedāvā dziednieku palīdzību, kuri izārstēs visas vainas. Brīnumi notiek, bet ir jāpieņem, ka ne katrā ģimenē tie iespējami. “Mums arī bija fizioterapeits, kurš par bargu naudu visus uzceļ, pat slimnīcā ieteica. Tās summas, ko par šīm tikšanās reizēm prasa, ir neaptveramas. Cilvēki pārdod pēdējo kreklu, kas pie dvēseles, lai spētu atļauties šādus brīnumdarus. Vilšanās ir milzīga. Svarīgi izvērtēt. Mācēt sevī atrast ticību, bet akli neuzticēties visiem.”

Ingas ģimenē negadījums notika vienlaikus ar sabiedrībā pazīstamā mūziķa Ūdrīša jeb Rolanda Baloža-Ūdra avāriju. Abas ģimenes iepazinās slimnīcā un vēl joprojām sazinās. “Ap sevi pulcējam gan medicīnas nozares speciālistus, gan draugus, kuri ir labvēlīgi. Vienaldzība nogalina ticību, tādēļ negatīva komunikācija nav vajadzīga. Neesam naivi, zinām, ka Kristaps nekad vairs neskries un nesmiesies, bet ar katru dienu ir labāk, kaut mazliet, un tas dod prieku. Ticība labajam palīdz.”

Svarīgi līdzīgās situācijās ir saprast, ka arī bēdās un traģēdijās drīkst būt laimīgs. “Man bija bail, ka es norobežošos, ka vainošu visu pasauli. Bedres izjūta ir milzīga, taču apkārtējie un lūgšanas man palīdz būt laimīgai ik dienu. Laime ir mazajās lietās – vakaros, kad kopā ar Kristapu skatos viņa mīļākos raidījumus, kad dodamies pastaigā vai vienkārši parunājamies. Viņš nevar man atbildēt, bet es zinu, ka viņš mani dzird, mēs esam kopā, un tas viņam ir galvenais. Mana sirds tagad ir atvērta.”

 

logo-36

5 Komentāri

  1. Labdien,Inga.Parakstos pie katra Jūsu teiktā vārda, jo tieši tādu ceļu iet ari mana ģimene pēc divdesmitpiecgadīgā dēla pārciestā insulta. Arī viņš bija pilnīgi paralizēts un bez refleksiem, esam daudz pārvarējuši un atguvuši valodu un funkcijas,darbs, darbs un rūpes spēj darīt neiedomājamo.Par mūsu cīņu varat lasīt insultablogs.com.Neskatoties ne uz ko, mēs esam laimīgi.Izturību un mīlestību Jums.

  2. Super mamma,kad nemolaiz rokas bet iet uz prieksu,neskatoties uz ikdienas pulem,bet tas ir to verts jo tavs berns ir tava dvesele sirdi,izturibu lai dievs jus sarga.

  3. Paldies par rakstu! Šādu gadījumu, kad ģimenē ir cilvēki ar smagiem veselības traucējumiem, ir daudz vairāk, nekā ikdienā aizdomājamies. Paldies, ka dalāties ar pieredzi! Paldies, ka stāstiet par viņiem! Varbūt kādam tas dos papildus atbalstu un piemēru, ka neskatoties uz grūtībām varam turpināt dzīvot!

Pievienot komentāru