Ārstēšana, Citas slimības

Ja nevaldāmi trīc rokas…

Shutterstock ilustrācija

Pēc smaga fiziska darba, treniņa, uztraukuma, arī pārmērīgiem alkohola lietotājiem dažreiz dreb rokas. Taču, ja tā notiek jau ilgāku laiku un bez redzama iemesla, der apmeklēt ģimenes ārstu vai neirologu, lai pārliecinātos, vai tā par sevi neliek manīt kāda neiroloģiska kaite.

 

Var būt arī iedzimta

“Trīce jeb tremors ir nekontrolējamas, no gribas neatkarīgas ritmiskas muskuļu kustības, kas skar vienu vai vairākas ķermeņa daļas. Visbiežāk trīce skar plaukstas, taču tā var izpausties arī sejā, kājās un citur. Mēdz būt situācijas, kad tā saucamā fizioloģiskā trīce parādās veselam cilvēkam, piemēram, jūtot spēcīgas emocijas, fiziska pārguruma vai drudža laikā, dzerot pārāk daudz kafijas, kas satur kofeīnu,” stāsta Madonas slimnīcas un medicīnas centra “NeyroPhys” neiroloģe Inese Irbe. Spēcīgas emocijas var izraisīt tā saucamo psihogēno tremoru, kam raksturīgs pēkšņs sākums un tikpat straujas beigas, kad trīce samazinās vai izzūd pavisam, tiklīdz cilvēks vairs nav stresa varā.

Ar pastiprinātu trīci organisms var reaģēt arī uz dažu medikamentu, piemēram, kortikosteroīdu, narkotisko vielu vai pārmērīgu alkohola lietošanu, pastiprinātu vairogdziedzera darbību – tireotoksikozi, pazeminātu cukura līmeni asinīs. Trīces iemesls var būt akūta aknu mazspēja un Vilsona slimība, kurai tipiski ir vara vielmaiņas traucējumi. Šāda roku trīcēšana parasti pāriet, līdzko iemesls tiek novērsts, piemēram, normalizēta vairogdziedzera darbība vai cukura līmenis.

Trīce var parādīties jebkurā vecumā, piemēram, fizioloģiskā trīce var izpausties jau bērnībā, bet patoloģisko jeb kādas slimības izraisītu trīci visbiežāk novēro, sākot no 40 gadu vecuma. Vai tā mēdz būt arī iedzimta?

“Dažas trīces formas ir iedzimtas no paaudzes paaudzē, piemēram, labdabīgais esenciālais tremors. Tas skar rokas, bet var arī trīcēt kājas un ķermenis, kas savukārt var izraisīt vieglus gaitas traucējumus. Saasinātas emocijas, stress vai fizisks izsīkums var pastiprināt esenciālo trīci. Lielākajai daļai pacientu šī trīce gan ir viegla un ilgu laiku neprogresē,” norāda neiroloģe. Saskaņā ar pētījumiem arī daļai pacientu, kam Parkinsona slimība sākas jaunībā, vēl pirms 20. dzimšanas dienas, ir pārmantots gēna defekts.

 

Ja nu tomēr Parkinsona slimība?

Roku un citu ķermeņa daļu trīce var attīstīties pēc insulta vai smagas galvas traumas. Arī slimojot ar kādu neirodeģeneratīvu slimību, kas izraisījusi bojājumus galvas smadzeņu zemgarozas kodolos – struktūrās, kuras nodrošina kustību plastiskumu, piemēram, Parkinsona slimība, progresējošā paralīze, multisistēmu atrofija un citas.

“Slimojot ar Parkinsona slimību, notiek lēns, progresējošs specifisku nervu šūnu – dopamīnerģisko nei­ronu – zudums. Slimības simptomi parādās tikai tad, kad gandrīz divas trešdaļas neironu jau gājuši bojā,” stāsta I. Irbe. Bez roku, kā arī vieglas galvas, zoda, lūpu un citu ķermeņa daļu trīces Parkinsona slimībai raksturīgi arī citi simptomi: lēnas kustības, rigiditāte (ekstremitāšu un ķermeņa stīvums), koordinācijas, līdzsvara, gaitas traucējumi, kuru dēļ slimnieks iet salīcis, sīkiem, šļūcošiem solīšiem, rīšanas traucējumu izraisīta pastiprināta siekalu izdalīšanās. Neiroloģe teic, ka ir arī virkne nespecifisko simptomu, no kuriem daži, piemēram, depresija, nereti izpaužas jau dažus gadus pirms trīces parādīšanās, arī demence, ortostātiskā hipotensija (strauji pieceļoties, krasi pazeminās asinsspiediens), tādēļ var sareibt galva vai pat īslaicīgi zust samaņa, miega, urinācijas vai vēdera izejas traucējumi.

Neiroloģe teic, ka nav vienas noteiktas izmeklējuma metodes, kura ļautu nešaubīgi apstiprināt Parkinsona slimības diagnozi, tādēļ liela nozīme ir pacienta izvaicāšanai par trīces īpatnībām – vai tā ir vienpusēja vai abpusēja, lielā vai mazā amplitūdā, kādas situācijas to pastiprina vai samazina, vai ģimenē kādam ir līdzīgi simptomi –, kā arī muskuļu spēka, jušanas, kustību ātruma un amplitūdas, līdzsvara, koordinācijas un gaitas pārbaudei. Nepieciešamības gadījumā neirologs nosūta pacientu uz papildu izmeklējumiem, piemēram, galvas smadzeņu datortomogrāfiju vai magnētisko rezonansi. Taču mēdz būt situācijas, kad galīgo diagnozi pacientam iespējams noteikt tikai pēc diviem trīs gadiem, novērojot, kā attīstās slimības simptomi.

Lai gan Parkinsona slimība ir lēni progresējoša saslimšana, kuru nevar izārstēt, tās izraisītos simptomus var kontrolēt ar dažādām terapijas metodēm. Agrīnajam slimības posmam raksturīgai trīces mazināšanai pieejami efektīvi medikamenti, kas samazina tās intensitāti. Ļoti liela nozīme ir ārstnieciskajai vingrošanai, ar kuras palīdzību bieži iespējams samazināt roku un citu ķermeņa daļu trīci, veicinot koordināciju un muskuļu kontroli. Vēlākajos slimības posmos kustību traucējumi kļūst arvien izteiktāki, ar lielāku amplitūdu. Ja trīce ir ļoti smaga un nav kontrolējama ar medikamentiem, reizēm izmanto ķirurģisko terapiju, piemēram, dziļo smadzeņu stimulāciju.

 

Ko der zināt par Parkinsona slimību

Tā ir neirodeģeneratīva, progresējoša centrālās nervu sistēmas slimība, kuras pamatā ir nervu šūnu neironu darbības traucējumi un bojāeja. Samazināta dopamīna produkcija dažos smadzeņu rajonos rada nespēju kontrolēt savas kustības.

Pēc Alcheimera demences tā ir biežākā neirodeģeneratīvā slimība, kura skar apmēram 0,3% iedzīvotāju un apmēram 1% senioru pēc 60 gadu vecuma. Piemēram, ASV katru gadu to diagnosticē apmēram 60 000 cilvēku, kuru vidējais vecums ir 60 – 65 gadi.

Pacientiem slimība var izpausties atšķirīgi, piemēram, dažiem pirmais simptoms var būt trīce, citiem – līdzsvara traucējumi vai kas cits. 85% Parkinsona slimības pacientu raksturīgs ožas zudums, ko novēro ilgu laiku pirms diagnozes noteikšanas.

Apmēram 70% pacientu slimības agrīnā stadijā var būt roku vai kāju trīce vienā ķermeņa pusē, kura vēlāk var pāriet arī uz otru. Tā izzūd, veicot apzinātas kustības, vai miegā.

Pievienot komentāru