Bērni, Bērnība

8 emocijas, kuras kļūstot par māti, es negaidīju

Foto - Shutterstock

Stāsti par grūtībām pēc tam, kad esi kļuvusi par māti, pēdējā laikā ir modē: nav laika paēst un izgulēties, vārds “manikīrs” izzudis no ikdienas leksikas utt. Es gribu pastāstīt par kaut ko citu. Par to, kādas negaidītas emocijas es iepazinu pēc bērnu piedzimšanas.

Tādiem ierobežojumiem kā “iet uz veikalu varēsi tikai ar bērnu” es biju morāli gatava. Galu galā es gribēju atvasīti. Nu, kāpēc gan neiet kopā ar viņu uz veikalu? Turklāt ratiņu grozā ir ļoti ērti salikt pirkumus.

Mani nesatrauca arī “es varu gulēt tikai tad, kad mazulis guļ” un “manas intelektuālās sarunas pārvērtās monologos par autiņu kvalitāti, ratiņu modeļiem u.tml.”. Man bija pietiekami daudz intelektuālu sarunu mācību un darba laikā. Gulēt desmit reizes dienā vienlaicīgi ar dēlu – tik daudz es nekad nebiju savā dzīvē gulējusi.

Gribu pastāstīt ko citu. Astoņus gadus – tik daudz nesen palika manam vecākajam bērnam – mani apstulbināja tādas negaidītas un spēcīgas emocijas, ka visi šie ikdienas prieki un grūtības atkāpās otrajā plānā.

1. Mīlestība

Sāksim ar labo. Šķiet, kas gan negaidīts un pārsteidzošs varētu būt mīlestībā pret saviem bērniem? Tas ir normāli un dabiski. Taisnība. Bet es nekad nedomāju, ka mīlēt var tik stipri.

Pirmajā naktī pēc piedzimšanas dēls gulēja, es sēdēju pie bērna gultiņas, skatījos uz viņu un raudāju. Visu nakti raudāju. No laimes, maiguma un šīs mīlestības. Jā, es zinu par hormoniem. Bet runa nav tikai par tiem. Hormoni jau sen normalizējušies, bet šī sajūta nav atkāpusies līdz šim brīdim. Tiesa, tagad es naktīs guļu un raudu tikai par filmām vai izlasīto.

Meita piedzima ar trīskārtēju nabassaites aptīšanos ap kaklu. Ārsts teica, ka vēl pāris minūtes, un viņa nosmaktu. Stundu vēlāk man atnesa citu bērnu – blondīni, nevis manu tumšmataino meitu. Vecmāte lūdza piedošanu, bet bija par vēlu. Viss kopumā pārdzīvotais it kā sasaldēja mani – es neko nejutu.

Pirmos divus mēnešus pēc meitas dzimšanas es biju kā robots. Baroju, mazgāju, šūpoju, dziedāju dziesmas un neko nejutu – ne prieku, ne mīlestību. Nē, es jutu – drausmīgu vainas sajūtu par “nepieciešamo” jūtu trūkumu. Tad viņa pirmo reizi pasmaidīja un visas baiļu dēļ aizturētās emocijas beidzot izlauzās. Dažreiz man šķiet, ka tik ļoti fiziski nav iespējams mīlēt – galva plīsīs.

Iedomājieties savu lielāko mīlestību. Nē, nevis iemīlēšanos: trīsošus ceļus, nopūtas zem Mēness un “es nevaru dzīvot bez tevis”. Īstu mīlestību, kas ir visapkārt un visu saliek pa vietām. Iedomājāties? Tad pareiziniet ar miljonu vai labāk – miljardu. Tagad tas ir tas, ko jūtu. Galva plīst.

2. Vientulība

Labi, ja ir draudzenes ar bērniem. Labi, ja esi sabiedrisks cilvēks, kurš viegli sapazīstas ar citām māmiņām. Pirms 8 gadiem man bija tikai viena draudzene ar bērnu, un viņš bija 4 gadus vecāks par manu. Man praktiski nebija neviena, ar ko pārrunāt visus šos autiņu, ratiņu, ēdināšanas un citus jautājumus. Bet man gribējās. Ar draudzenēm bez bērniem nebija, par ko runāt, es viņām stāstīju par bērnu, viņas man – par randiņiem.

Pastaigās ar klusu skaudību skatījos uz citām sievietēm ar bērnu ratiņiem, kuras sekundes laikā iepazinās un viegli atrada kopīgu valodu. Es tā neprotu.

Draugi bieži ieradās pie mums, taču jaunības un nepietiekamas dzīves pieredzes dēļ centās netraucēt. Zīdīšana – pat īpašās drēbēs, kurās nekas nav redzams – viņus mulsināja. Murminot kaut kas līdzīgu “mēs atstāsim tevi vienatnē ar bērnu”, viņi devās citā telpā. Sarunāties. Es atkal paliku viena.

Došanās ar bērnu ciemos, uz kāzām un citiem priecīgiem notikumiem nepalīdzēja – es tomēr jutos nošķirta no citiem. Lūk, es esmu ar bērnu, bet tur ir pārējā pasaule, kas mani aizmirsusi. Tagad es saprotu, ka pati sevi tā “nostādīju”. Bet tad tas bija ļoti grūti.

3. Bezspēcība

Bērns var aizkaitināt tā, kā pieaugušajam ļaunākajos murgos nav rādījies. Īpaši tad, kad ir mazliet paaudzies, bet saprātīgi sazināties vēl neprot. Es kā tagad atceros šo ainu: divus gadus vecais dēls, skaļi kliegdams vārtās sniegā un spārda mani ar kājām, bet es bez spēka sēžu tajā pašā kupenā un klusēdama veros tukšumā. Un saprotu – tas ir viss. Robeža, beigas visam, mana personiskā apokalipse.

Es nevaru neko izdarīt. Es nesaprotu, kas ar viņu notiek un nevaru palīdzēt. Arī sev nevaru palīdzēt. Es varu tikai sēdēt un mani nospiež visaptveroša bezspēcības sajūta. Paldies jāsaka kādai labsirdīgai garāmejošai vecmāmiņai, kura apstājās un vispirms kaut kā nomierināja bērnu, tad mani.

Šī sajūta mani piemeklējusi ne reizi vien un jaunas tikšanās ar viņu ir neizbēgamas. Jo pasaulē ir tik daudz lietu, kuras es nevaru kontrolēt, labot vai piespiest strādāt, kā es vēlētos. Tostarp – bērni.

4. Neiecietība

Šīs emocijas es izjūtu pret visiem, kas runā un dara ko nepareizi attiecībā uz maniem bērniem. Ārsts, kurš nekorekti izteicās. Svešs bērns, kurš speciāli pagrūda manējo, bet viņa vecāki izlikās to nemanām. Bezgalīgi labvēļi uz ielas ar savu: “Kas ir tas lielais bērns, kurš raud kā maza meitene? Tūlīt es tevi aizvedīšu prom no mammas! ”

Sākumā es reaģēju mierīgi un pieklājīgi, bet tad mana labā audzināšana izsīka. Tāpēc tagad visi bērnu poliklīnikas ārsti, visi vietējie vecāki un visi garāmgājēji ir informēti par to, ko es domāju par viņiem, viņu audzināšanas metodēm un pat par viņu mātēm. Un to, kas notiks ar viņiem, ja viņi vēlreiz atļausies ko tādu. Nē, es ar to nelepojos. Bet savaldīties būtu pāri maniem spēkiem.

5. Niknums

Cilvēkiem, kuri apvaino manus bērnus, ir vāji izteikts pašaizsardzības instinkts. Tas ir vienīgais izskaidrojums, kuru varu izdomāt. Citādi kāpēc gan viņi pakļautu sevi riskam sastapties ar niknu māti, kura šādos brīžos ir kā mežonīgs dzīvnieks un dabas katastrofa vienā personā?

Pirmajā klasē manu dēlu aizvainoja skolotāja. Kā vēlāk noskaidrojās, viņa tā darīja ar visiem: pazemoja, apsaukāja, ieslēdza klasē, nelaida uz tualeti. Sarakstu var turpināt ilgi.

Par to mēs uzzinājām pēc pusotra mēneša. Dēls vairs neapmeklēja šo skolu. Visu izskaidrošanās procesu ar skolas administrāciju, vecāku padomi un izglītības departamentu uzņēmās vīrs. Jo, ja to būtu darījusi es, tad komunikācija no manas puses visdrīzāk būtu neverbāla un krimināli sodāma.

Niknumam, kas rodas, kad nepieciešams aizsargāt bērnu, ir briesmīgs un postošs spēks. Tornado un cunami, kurus vada satrakojusies lācene.

6. Doma, ka neesi pietiekami laba

Vai zināt, cik daudz tagad ir bērnu agrīnās attīstības metodiku? Cik daudz pulciņu, nodarbību, visu šo “Lasām no šūpuļa” un “Pārvērtīsim bērnu par bilingvālu” utt.? Daudz.

Par tiem var domāt visu ko, bet, ja tu no piedzimšanas nemoki bērnu ar Domana kartiņām, nesūti grauzt attīstošo grāmatiņu uz dārga un pretencioza bērnu centra grīdas, acu priekšā diezgan ātri iedegas izkārtne “slikta māte”.

Visapkārt visi to vien dara, kā vadā bērnus uz dažādām nodarbībām, attīsta savu bērnu talantus visos iespējamos veidos (pat ja to nav). Es kopā ar dēlu zīmēju, vīrs rīko zvaigžņu karus, mēs ar meitu virtuvē dejojam dziesmas par angļu alfabētu pavadībā, gatavojam no plastilīna.

Es it kā saprotu, ka man un bērniem ar to pietiek, skolā un bērnudārzā pietiek interešu pulciņu un papildus nodarbību. Taču vienlaikus pastāvīgi urda doma: “Citi vecāki bērnu labā dara daudz vairāk. Es varētu pamest darbu, veltīt laiku bērniem, izņemt no skolas un dārziņa dienas vidū, vadāt uz dažādām nodarbībām, neļaut skatīties multenes, piespiest izlasīt 200 lapas dienā un brīvdienās vest uz muzeju vai Filharmoniju…”

Tā vietā es strādāju, uzticu bērnu izglītošanu skolai un bērnudārzam, brīvdienu rītos vāļājos ar viņiem gultā, klausos stāstus par automašīnām un lellēm un priecājos par šiem brīžiem. Droši vien mani bērni pēc daudziem gadiem par to sūdzēsies saviem psihoterapeitiem. Es varēju būt labāka.

7. Bailes

Es vispār esmu cilvēks, kas par visu satraucas. Kad manā dzīvē parādījās mazs neaizsargāts radījums, trauksme sāka augt ģeometriskā progresijā.

Es pazinu sievieti, kuras pirmais bērns nomira astotajā dienā. Tāpēc es paranoiski skaitīju šīs astoņas dienas kopš mana dēla dzimšanas. Ar prātu es sapratu, ka desmitā vai simt piecdesmitā diena maz atšķiras no astotās. Bet sākoties devītajai dienai, es atviegloti nopūtos.

Tad es kaut kur izlasīju, ka ar bērniņu līdz astoņiem mēnešiem varētu notikt vēl kaut kas, pat jau aizmirsu, kas tas bija. Un astoņus mēnešus drebēju aiz bailēm.

Tad bija vēl kaut kas un vēl, un vēl. Es gaidīju – kad satraukums rimsies? Kad es pārtraukšu uztraukties? Kad atkal būšu mierīga?

Atbilde atnāca, kad dēlam palika divi gadi: nekad. Es nekad vairs nebūšu mierīga. Es satraukšos un pārdzīvošu par saviem bērniem katru dienu, kamēr vien dzīvošu.

Šī atklāsme mani tā šokēja, ka es gribēju kliegt skaļā balsī: “Kāpēc neviens mani nebrīdināja?! Tas ir neizturami!”

Nepanesami. Un neizbēgami – ja jums viss kārtībā ar mātes instinktu. Es sāku labāk izprast savu māti, kad viņa man zvana un jautā, vai es zinu, kur mans vecākais brālis. Tas man atgādina, ka es uztraukšos arī tad, kad maniem bērniem būs pāri 30.

8. Atbildība

Seriālā “Draugi” ir tāda epizode. Viens no varoņiem gatavojas kļūt par tēvu. Viņš to saprot un, šķiet, ir pat morāli gatavs. Un tad viņš saprot, ka ir arī otra puse: “Es sapratu, ka man būs bērns. Bet es tikko sapratu, ka bērnam būšu es.”

Šī izpratne mani piemeklēja dēla pirmajā dzimšanas dienā. Viņam esmu es. Un ne vienkārši es, bet es viņa mātes lomā. Es būšu viņam svarīgākais cilvēks nākamajos gados. Katrs mans vārds, darbība, skatiens ietekmēs viņa dzīvi un to, par kādu cilvēks viņš izaugs.

Ko labāk teikt? Ko man darīt? Un nedarīt? Ko viņš atcerēsies no šīs briesmīgās dienas – kā viņš cieta no injekcijas poliklīnikā vai kā es viņu apskāvu un mierināju? Un vai tas ir svarīgi, ka mēs kopā lasījām kastaņus? Vai tās būs a izkustinošas viņa bērnības atmiņas? Vai arī viņš pieaugs un sacīs: “Būtu labāk kopā ar mani ķīniešu valodu mācījusies, nevis zem kokiem līkņājušies”?

Bezgalīgi jautājumi, uz kuriem man nav viennozīmīgu atbilžu. Būs tā, kā būs. Bet – jā, katrs vārds un katra mana rīcība vienā vai otrā veidā atsauksies. Atliek tikai pieņemt šo neiedomājamo atbildību. Un mēģināt rīkoties tā, kā saka sirds un sirdsapziņa.

Ja šīs emocijas jūs nobiedēja un jūs sākāt šaubīties, vai vajadzētu kļūt par vecākiem, izlasiet pirmo punktu.

 

Avots: psychologies.ru 

9 Komentāri

  1. Mana māsa vislaik katru dienu no bērna pieprasa mīlestības apliecinājumus. Dienā aizsūta vismaz 9sms ar tekstu… dēliņ tu mani mīli? Tas ir kas? Stulbums?…

    1. Ei nu, ko tad Tu tādu varēji sadarīt toreiz, ko tādu savādāk kā tagad? viens tai stāstā nav pateikts līdz galam – ka pēc gadiem liksies, ka varēji darīt savādāk – nevarēji vis! jo spēka bija tik, cik bija, pieredzes un saprašanas arī, un tā kā visas pārējās situācijas arī bija tādas, kādas bija – ko tad tagad spriest par to!

Pievienot komentāru