Personība, Psiholoģija

Feļetonista Egila Līcīša lieliskais ģimenes septiņnieks. Personiska saruna, ne bez humora

Foto - Matīss Markovskis

Latvijas Avīzes žurnālista Egila Līcīša asā mēle lasītājiem labi zināma – viņa asprātīgos feļetonus daudzi laikrakstā izlasa vispirms. Mazāk ir to, kuriem Egils pazīstams vīra un tēva lomā un zināms, ka viņa un viņa sievas Latvijas Televīzijas Ziņu dienesta žurnālistes Madaras Līcītes ģimenē aug pieci bērni. Abi jaunākie – dvīņi Sibilla un Linards – pārējiem piepulcējās vien pagājušā gada 17. augustā. Latvijas Avīzes 30 gadu jubilejas priekšvakarā biju Līcīšu viešņa un uzzināju gan to, kā abi iepazinās, gan to, kāpēc izlēma, ka vēlas kuplu bērnu pulciņu. Un pat to, par ko žurnālistu ģimenē mēdz strīdēties.

Līcīši dzīvo Egila vectētiņa celtā mājā Ziepniekkalnā. Silti savīstīti, dvīnīši saldi čuč laukā durvju priekšā katrs savā dubultratiņu kulbā. Tikmēr mēs istabā dzeram kafiju un sarunājamies, un, rakstot “mēs”, es pieskaitu arī lielākos bērnus: Egila un Madaras ģimenē nav paraduma atvases sūtīt uz savām istabām, kamēr pieaugušie runā par pieaugušo lietām. Bērni aktīvi iesaistās, un vecāki neprotestē, ja ik pa brīdim tiek pavilkti uz zoba. “Te varētu lietot vārdu salikumu bērnu tirānija, nevis demokrātiskas attiecības,” pajoko Egils. “Ar bērnu atbildības izjūtu demokrātija šeit katrā ziņā nekorelē.”

“Manā bērnībā mums te bija vistas un bites, un Brežņeva laikos tika pieņemts lēmums arī audzēt cūku – pārtikas programma bija tāda, ka īsti nebija ko ēst,” Egils stāsta par apkaimi, kurā dzīvo kopš bērna kājas. 60. gados visa iela bijusi kā milzīga tulpju plantācija: bizness ar siltumnīcās uzziedinātām puķēm sācies jau 23. februārī un sitis augstu vilni līdz pat 8. martam, bet vēlāk līdz maijam visapkārt pletušies sarkanu ziedu lauki. Vēlāk pa šo ielu smagās mašīnas vedušas būvmateriālu kravas, lai slietu Ziepniekkalna guļamrajonus, bet vēl tad ielas galā bijusi palīgsaimniecība, kur audzētas cūkas.

Iepazīšanās Ēģiptē

Profesiju Egils izvēlējies apzināti un pamazām uz to virzījies. “Konstatēju, ka es diezgan daudz ko zinu, bet tā virspusēji, un žurnālistika tādiem cilvēkiem, kuri visā orientējas, ir vispiemērotākā profesija,” viņš paironizē. Arī Madara žurnālistes profesiju izvēlējusies ļoti mērķtiecīgi: no Ogres vidusskolas pārgājusi uz Rīgas 41. vidusskolas žurnālistikas klasi. Mācījusies kopā ar Arni Krauzi, Arni Bogustovu, Ilzi Kuzminu, Aiju Rutku un citiem nākamajiem aroda brāļiem un māsām. “Tas bija tāds eksperiments – ir bijušas tikai divas tādas klases.” Pēc žurnālistes Indiras Ozolas uzaicinājuma Madara jau vidusskolas laikā sākusi bez samaksas strādāt ārštatā Latvijas Radio raidījumā Dzirkstele. Vēlāk kļuvusi par reportieri ziņu aģentūrā LETA. “Arī politiku izvēlējos apzināti – tā mani vienmēr ir interesējusi.”

Kad joka pēc jautāju, vai Madara un Egils iepazinušies preses konferencē, izrādās, tas nav tālu no patiesības: tas noticis pirms 20 gadiem Rīgas lidostā pirms došanās uz Ēģipti Saeimas deputātu, uzņēmēju un žurnālistu delegācijā. “Tā bija liela delegācija, ko organizēja, lai iepazīstinātu cilvēkus ar Ēģiptes tūrisma maršrutiem – pirms tam neviens no Latvijas uz turieni īpaši nebrauca,” abi stāsta, viens otru papildinādami un pielabodami otra teikto. “Bija daudz ievērojamu žurnālistu: Aivars Ozoliņš, Arnis Kluinis, Ilze Dobele, Egils Zariņš, arī milzīga uzņēmēju grupa, ieskaitot toreizējo kafijas biznesmeni Vari Vētru. Tas bija speciāls čarterreiss. Un mēs lidmašīnā sēdējām kopā – es, tu un Lidija Dārziņa. Kad bijām pie piramīdām, Egils sāka kaut ko komentēt, bet es sāku smieties. Paņēma mani ar humoru.”

Vēlāk izrādījās, ka Ēģiptes ēdiens nav sevišķi piemērots latviešiem, – pēc trim dienām Kairā divas trešdaļas delegācijas bija saķērušas kādu vēdera kaiti. “Bija tāds kā karalauka skats: agri no rīta, kad bija jābrauc ekskursijā, nokāpjot viesnīcas foajē, bija skaidri redzams, ka daudziem sāp, cilvēki cieš. Kas nu var paiet, tie stāv kājās, bet pārējie guļ un mokās. Par dažiem šķita – nez vai maz ieraudzīs skaistos Šarm eš Šeihas minaretus! Vismaz pāris stundu pagāja, kamēr vienīgais dakteris visus apkalpoja, tāpēc mēs krietni kavējāmies ar izbraukšanu.”

Parādīties dakterim devās arī Madara, kura tad vēl nezināja, ka viņas slikto sajūtu cēlonis ir nevis uztura izraisīts, bet gan alerģija pret sauli – kā nekā viņa pirmoreiz mūžā bija vietā, kur tā ir tik spēcīga. Egils turpretī šur tur jau bija ceļojis un zināja, kā no saslimšanas izvairīties: nelietot dzērienus, kam pievienots ledus, un ik pa laikam dezinficēties iekšķīgi ar kādu stiprāku malku. Līdz ar to, būdams labā formā, Egils uzņēmās rūpes par Madaru. “Pēc tam Rīgā uz kādu teātri aizgājām, ar kuģīti izbraucām. Mīlas metronoms sāka sist,” Egils pajoko. Pēc trim gadiem nolēma apprecēties, sāka dzimt bērni. “Un tad man sabojājās figūra,” piebilst Madara. Viņai ir nopietna vājēšanas pieredze, kuru atkal likšot lietā, kad beigs barot dvīņus.

Žurnālistu tandēms

Vai žurnālistu ģimenē visas sarunas griežas ap politiku vien? “Nē, kad pārnāku no darba, man jāuzklausa bērni, kā kuram ir gājis. Retu reizi brīvdienās ar Egilu sastrīdamies par politiku,” saka Madara. “Es esmu liberālāks, Madara – konservatīvāka,” piebilst vīrs.
Madara ir ziņu korespondente, un, ja politikas laukā kaut kas īpaši intensīvi notiek, ap Panorāmas laiku mēdz gadīties intensīva sazvanīšanās – gan ar politiķiem, gan kolēģiem televīzijā.

“Ja man no mājām tiešajā ēterā kaut kas jāstāsta, sīkie zina, ka nedrīkst traucēt, un ieiet blakusistabā. Bet reiz gadījās, ka es svētdienas vakarā pa telefonu ziņoju par Olšteina sešnieka atšķelšanos no Zatlera partijas, bet tad atveras durvis un atskan – mammū!”
Egils akcentē, ka Madara ir augstākās klases korespondente, kurai politiķi uzticas. “Šis darbs – un to es attiecinu arī uz sevi – prasa saglabāt labas attiecības, lai arī cik nāvējoša kāda ziņa varētu būt kādam politiķim. Pastāv kādi zināmi, bet nerakstīti noteikumi, tāds kā džentlmeniskums, kādas neredzamas robežas. Bet ir cilvēki, kuri tās atļaujas pārkāpt, kā Šlesers, kurš [oligarhu sarunās] paziņoja, ka varot izrīkot Panorāmu. Protams, ka tā nav. Tie, kas strādā kopā ar Madaru, zina – tas vispār nav iespējams, ka Šlesers komandētu ziņu dienestu.”
Kā saglabāt neitralitāti, vienlaikus panākot politiķu uzticēšanos, turklāt visu rangu un spārnu? “Reizēm ir ļoti žēl, ja man kāds cilvēks jāiznīcina ar savu ziņu. Es pārdzīvoju – vai, kāpēc viņš tā izdarīja… Bet veidot ziņas ir mans darbs,” saka Madara. Egils piebilst – ziņas ir melnbaltas, neitrālas, tajās nav simpātiju vai antipātiju. Feļetonos lieto ironiju, reizēm – stipri indīgu. Gadās, ka Egils kādu smagi izsmej, un ironijas upuris apvainojas. Reizēm cietušais nākot pie Madaras žēloties, bet viņa parasti iebilstot – neko nezinot, jo vīra rakstus nelasot.

“Gadās, ka cilvēks apvainojas, bet vēlāk, pēc gadiem desmit, mēs kļūstam par labiem draugiem privātajā dzīvē. Bet kopumā cilvēki respektē, ka esam tandēms.”

Trīs un vēl komplektiņš

Žurnālistu ģimenēs divi trīs bērni nav retums, Latvijas Televīzijas ziņu dienestā bijis periods, kad dekrēta atvaļinājumā vienlaikus bijušas pat piecas žurnālistes. Tomēr pieci – tas ir daudz. Kā Līcīši izlēma, ka viņu ģimene būs tik kupla?

“Nupat kādā rakstā Stendzenieks bija skaisti izteicies – tad, kad tev nāk 40 gadu vecums, tu vēl dzīvo pats sev, bet vēlāk sākas krika, hipohondrija un citas kaites, nomirst vecāki, un tu saproti, ka vienīgais, kas tevi vēl uztur pie dzīvības, ir bērni,” atbild Madara. Arī viņa domājot tāpat. Daudzās intervijās lasīts, ka cilvēki ar nožēlu saka – būtu vēlējušies vairāk bērnu, vajadzējis taču vēl kādu! “Domāju, ka man nebūs iemesla tā zūdīties.” Te sarunā iesaistās Līcīšu vecākā atvase Līva Ulrika un pajoko par tēva gadiem: “Kad papiņš ies uz bērnudārzu pēc dvīnīšiem, citi bērni teiks – es arī gribētu, lai man kādreiz opītis atnāk pakaļ!”

Ģimene domājusi par ceturto bērnu – puisīti, bet gadījies “komplektiņš”. “Pārsteigums bija diezgan liels. Man vajadzēja vēl braukt komandējumā, bet netiku, jo ārsts ieteica tā nedarīt,” stāsta Madara. “Arī Dzemdību namā tāda paciente vēl nebija bijusi, kurai ir ceturtais ķeizars un dvīņi. Risks bija liels – gan šo abu iemeslu dēļ, gan – ko tur slēpt – tāpēc, ka man ir 40 gadu.”

Lai neplīstu agrāko ķeizargriezienu rēta, sākumā noliktais dzemdību datums pārcelts nedēļu agrāk, dvīnīši izcelti laukā 34. nedēļā. Pieaicināti labākie speciālisti ar dakteri Maiju Petrovicu priekšgalā, kurai Līcīši sirsnīgi pateicas par profesionālo darbu, iejūtīgo attieksmi un īpašo uzmanību, kas veltīta mazuļiem: “Daktere Petrovica ir arī osteopāte, un viņa pati pēc savas iniciatīvas nāca pie dvīnīšiem.”

“Mani ķeizaroja četri nodaļu vadītāji, pēc tam man vajadzēja skābekļa atbalstu, bet mazie dažas dienas pavadīja inkubatoriņā. Bērni bija ļoti maziņi, māsiņu izlaida zem diviem kilogramiem, jo redzēja, ka māte prātīga,” Madara par šo sarežģīto laiku runā šķietami bezrūpīgi. Egils savukārt pajoko par atgriešanos pasaulē, kurā dominē rozā un gaišzili toņi un prieku izraisa gaiši dzeltena kaka. Ulrika izteiksmīgi piebilst: “Pirmo reizi, kad es redzēju dvīņus, tie bija vistievākie bērni, ko jebkad biju redzējusi. Viņi tiešām bija baisi tieviņi.” Arī balstiņas mazulīšiem bijušas pavisam klusas – sīkuši kā odiņi, kamēr citi zīdaiņi klieguši daudz skaļāk un jaudīgāk. “Kājiņas bija kā tādi pamatīgāki zīmuļi. Ar savām raupjajām strādnieka rokām ko tādu pat bija bail ņemt rokās,” piekrīt Egils.

Dvīņu barošana un aprūpe ir smags darbs, tāpēc pēc neirologa ieteikuma Egils sievai iegādājies bišu māšu peru pieniņu – žirgtumam. “Iegāju kādā medus veikalā, pārdevēja uzreiz jautāja – vai māmiņai barotājai? Atbildēju, ka jā. Paldies Dievam, viņa uzreiz norādīja uz lētākajām vājas koncentrācijas kapsulām,” procesu jau atkal bez jokošanas nespēj aprakstīt Egils. “Ja kapsulas būšot stiprākas, mazulis varot kļūt neparasti žirgts. Teicu, ka runa ir par diviem mazuļiem, un pārdevēja uzreiz apstiprināja – jā, jā, tad noteikti šīs vājās koncentrācijas! Madara jau otro dienu lieto, nezinu, kā ar to žirgtumu.”

Ikdiena un svētki

“Man patīk, kā teica Alvis Hermanis – ja cilvēkiem ir daudz bērnu, viņiem nemaz nevar būt daudz draugu,” bilst Madara. Bet viņas vīrs oponē: “Dzemdību namā pirmās dienas pie tevis draudzenes nāca strīpām!” Draudzenes patiesi izrādījušās nesavtīgas un atsaucīgas – pat sadalījušas dežūras, kuru dienu kura nesīs jaunajai māmiņai vistas cepeti no ekoveikala, kura ceptu meža pīlīti, jo slimnīcas ēdiens Madarai nekad neesot gājis pie sirds. “Ja kāda draudzene pati netika, savā vietā atsūtīja māti – viss bija pamatīgi noklāts, un tas mani pamatīgi aizkustināja.”

Kā iespējams iztikt, ja ir tik liela ģimene? Līcīši novērtē gan tā dēvētās māmiņalgas, gan pabalstus, kaut gan visus izdevumus ar šiem līdzekļiem nav iespējams apmaksāt. Jāalgo auklīte, jāpērk ne vien ēdamais, bet arī drēbes, un šajā ziņā Madaras nostāja ir tāda, ka jaunākajiem vecāko bērnu apģērbs nav jānovalkā. “Man bērnībā bija jāvalkā brāļa drēbes. Es tomēr gribētu, lai maniem bērniem ir katram savs apģērbs.” Līva Ulrika gan uzreiz atzīstas, ka agrāk reizēm valkājusi Ernesta apavus, bet tagad ņemot gan mammas drēbes, gan somiņas.
Ēšanas jautājumu lielākoties atrisina tas, ka Madara ir ļoti saimnieciska: cītīgi konservē, un arī saldētava krājumu pilna. “No jūlija māja pārvēršas par konservu kombinātu – tiek vārītas zaptes, marinēti gurķi, baravikas,” apraksta Egils. Madara to pasākusi darīt, lai tiktu pie produktiem bez E vielām un citām mākslīgajām piedevām. Mājražošanas rezultātu baudīšana jeb konservu ballīte parasti sākoties 18. novembrī, kas ir vieni no lielākajiem svētkiem Līcīšu ģimenē. Jau 17 gadus pastāvot tradīcija tad saaicināt ģimenes draugus un celt galdā zoss cepeti ar marinētām baravikām. Ēdot ar vecajiem sudraba galda piederumiem. “Vienreiz cepeti cepu es – mamma pa telefonu izstāstīja, kas jādara,” piebilst Līva Ulrika.

Privātmāju rajons no ielām ar daudzstāvu apbūvi atšķiras joprojām – ap katru māju ir neliela zemes teritorija. Līcīšiem tajā ir siltumnīca, kur Madara audzē tomātus, gurķus, papriku, baziliku un rozmarīnu, un dārza “ekonomiskajā zonā”, kā to nodēvē Egils, ir arī kartupeļu vagas, sīpoli, loki un dilles. Mēģinājuši arī audzēt sparģeļus (Līcīši neslēpj, ka ir gardēži), bet vēlāk šie dārzāji iznīkuši. Dārzā pamazām veidojas peoniju kolekcija, aug rozes, un pie mājas slejas arī īve un kadiķis. Kamēr Madara rāda ziedu bildes, laukā pamodušies mazuļi. Nu jau viņi ir apvēlušies, un arī balstiņas nemaz vairs nešķiet kuslas. Līcīši apsmej mani, kad baidos bērniņus atģērbt, jo viņi šķiet tik trausli. Paši veikli iztin mazos, kuri miegā sasiluši, bet vaigi sārti no svaigā gaisa. “Nu, kurš ir vairāk izsalcis?” jautā Madara, un es saprotu, ka intervija galā.

 

 

 

logo-36

17 Komentāri

  1. Madara, saulīt! Es patiesībā nelasu LA, bet taisni šodien kaut kā te iegadījos. Ieraudzīju, izlasīju. Apraudājos. Protams, par to, ka mani vēl atceries. Pieci bērni – tas ir varoņdarbs. Tas ir skaisti. Neizsakāmi. Nekas nav vērtīgāks par ģimeni. Nekas.

  2. Madara, saulīt! Es patiesībā nelasu LA, bet taisni šodien kaut kā te iegadījos. Ieraudzīju, izlasīju. Apraudājos. Protams, par to, ka mani vēl atceries. Pieci bērni – tas ir varoņdarbs. Tas ir skaisti. Neizsakāmi. Nekas nav vērtīgāks par ģimeni. Nekas.

    1. Jā, to nu noteikti bija žutaini jākomentē, ka liekais svars – visvairāk drosi vien dvīnīšiem, vai ne?! Madara ir un izskatās skaista arī ar visu lieko svaru! Un nebiju sen vecāko meitu redzējusi, bet tik skaista izaugusi:) Man prieks par Līcīšu ģimeni un superīgajiem bērniem:) Malači!

  3. Ko tur priecāties par tik nelietīgu un samaitātu dvēseli, kāda ir Madarai Līcītei, kas oligarhu uzdeviumā ir daudzus ķengājusi un saminusi, pati, pie tam, labo feju tēlodama. Šādām raganām tikai viena vieta der, proti, elle., jo ar savu dzīvi viņato godam pildījusi, īstenojusi un mantojusi.

Pievienot komentāru