Personība, Psiholoģija

Palīdzība nevietā liek bērnam justies nevarīgam. Pilna saruna ar fizioterapeiti Klaudiju Hēlu

Foto - Matīss Markovskis, Stils, Make up un Mati - Sintija Blaubuka

Viņas vārds ir pazīstams ikvienai māmiņai un tētim, ja patiesi interesējas par veselīgu un harmonisku bērna attīstību. Klaudija Hēla ir fizioterapeite, taču viņas darbošanās allaž pletusies ārpus ierastajām profesijas robežām. Turēt rūpi par priekšlaikus dzimušajiem bērniem, palīdzēt vecākiem izprast dzemdību norisi, zīdaiņu aprūpes un attīstības nianses. Ne tikai parādīt, kā mazuli labāk celt, velt un nest, bet arī atklāt, kā jutīgi nosargāt dabas ielikto.

 

36,6 °C janvāra numura temats paver aizkaru uz netradicionālām metodēm, kā sievietei kļūt auglīgai, kā ģimenei tikt pie bērna. Kādā intervijā teicāt, ka dvēselīte jau pati izvēlas, kurā brīdī un pie kādiem vecākiem nonākt. Varbūt tad nemaz nav vajadzīgs ar dažādām metodēm censties skubināt šo procesu?

Zinu pietiekami daudzus vecākus, kuri nav ieņēmuši bērnu tradicionālā veidā, bet viņu ģimenē viss ir kārtībā. Un zinu arī tādus, kuri gribēja bērnu tik ļoti, ka izmēģināja visu iespējamo, ieguldīja tajā visu sevi un arī lielu naudu, bet, kad mazulis piedzima, jutās kā no laivas izmesti, jo nemaz nebija gatavi bērnam, nebija nobrieduši kļūt par vecākiem. Nereti pārus steidzina arī sabiedrības spiediens. Daudzi no šiem vecākiem vairs nav ļoti jauni, turklāt bieži ir darbos pārslogoti, noskrējušies. Kad mazulis beidzot sagaidīts, izrādās, zīdainis daudz raud un prasa nepārtrauktas rūpes. Piepeši nākas saprast, ka viņu abu dzīvei piepulcējusies vēl viena un ka šī dzīve nepakļaujas ierastajam ritmam. Viņi kaut kā nav iedomājušies, ka bērna ienākšana izmaina ģimeni, turklāt par visiem 720 grādiem!

Šajā sakarībā esmu pieredzējusi arī kādu ļoti skumju notikumu. Tolaik vēl strādāju bērnu slimnīcā pie priekšlaikus dzimušajiem zīdaiņiem. Visai nesen bija kļuvusi populāra IVF jeb mākslīgā apaugļošana. Kādai ģimenei, kura šo metodi izmantoja, priekšlaicīgi piedzima dvīņi. Piepeši vecāki paziņoja, ka grib atteikties no bērniem. Tikai tāpēc, ka pirms laika dzimuši! Bet viņi bija veseli un brīnišķīgi bērniņi! Vecāki bija ieplānojuši ideālo modeli, bet to nesaņēma. Priecājos, ka tas bija izņēmuma gadījums.

Daudzi vecāki jūs iepazīst hendlinga jeb mazuļa aprūpes nodarbībās. Nu jau labu laiku vadāt arī mazo bērnu pieskatīšanas grupas un īpašas rotaļu nodarbības. Kas tajās īpašs?

Nodarbības veidotas pēc Pikleres metodes. Ungāru ārste un bērnu attīstības speciāliste Emmija Piklere dzīvoja pagājušajā gadsimtā, viņa daudzus gadu desmitus pētīja bērna attīstību no pirmajām dzīves dienām līdz triju gadu vecumam, izveidoja īpašu pedagoģijas pieeju, pamatprincipus. Būtiskākais tajā – paļaušanās uz bērna dabiskajām spējām, mazuļa patstāvības stiprināšana. Šis koncepts šobrīd ir ļoti populārs visā Eiropā.

Mani šī metode pārliecināja, sāku to izmantot līdzās hendlingam un Bobata metodei, kā arī apgūtajam kinestētiskajam mazuļa hendlingam. Šis aprūpes veids atklāj, piemēram, kā pareizi novietot rokas, ņemot tajās zīdaini, un kādas ir bērna sajūtas dažādos pozicionēšanas stāvokļos.

Emmija Piklere saka: ļoti svarīga ir mazuļa saikne ar vecākiem, ko gūst aprūpes laikā, kad tiek ģērbts, guldināts, ēdināts, vannots vai citos aprūpes momentos, taču viņam vajadzīgs arī savs brīvais laiks. Tāpat kā mums, pieaugušajiem, nepieciešami brīži būšanai ar sevi, sev tīkamām nodarbēm. Nav vajadzības bērnu visu laiku izklaidēt, jāļauj rotaļāties pašam. Vecākiem vien jāiekārto rotaļām piemērota un droša vide.

Kā tas ir jūsu rotaļu grupā – mazulis spēlējas, bet mamma pa to laiku lasa grāmatu?

Tā gan ne! Vecāks atrodas turpat tuvumā un vēro. Tikai tā iespējams uzzināt, kas bērnu patiesi interesē, kas viņam patīk.

Ja mazais iesaista mammu vai tēti savā spēlē, viņi drīkst tam atsaukties, bet nevajadzētu teikt priekšā, ko darīt. Parasti jau vecāki vai vecvecāki grib būt iniciatori – tagad spēlēsim tā, darīsim šitā… Tā ir interesantāk pašam pieaugušajam, un viņš taču zina, ko iesākt ar katru priekšmetu, katru mantiņu. Bet mazajam cilvēkam tas traucē izzināt sevi un pasaules sakarības. Ja pieaugušais ir rotaļas iniciators, atvase pie savas spēles nemaz netiek. Un drīz vien zaudē motivāciju pats kaut ko izmēģināt vai uzsākt, jo gaida iniciatīvu no pieaugušā.

Nevietā sniegta palīdzība liek bērnam justies nevarīgam. Savukārt drosme paļauties uz sevi veido agrīno pašnovērtējumu, ko cilvēks paņem līdzi visai turpmākajai dzīvei.

Vajag, lai bērns pats izpēta, pats izdibina. To jau Einšteins teicis: vienīgais zināšanu avots ir mūsu pieredze. Nesen ar kādu mammu vērojām, kā viņas mazais rotaļājas. Jaunā sieviete izbrīnīta sacīja: es pilnīgi redzu, kā viņš domā…

Savulaik bijāt viena no pirmajām, kura Latvijā sāka plašāk runāt par nepieciešamību ļaut bērnam attīstīties dabiskā tempā – nesteidzinot un lieki neveicinot attīstību.

Daudzi joprojām uzskata – zīdainis nezina, ka viņam jārāpo, jāsēž un jāsāk iet, tas esot jāierāda. Bērns visu zina, viņā viss ir ielikts! Pieaugušajam atliek vien radīt piemērotu un drošu vidi, kur mazulim attīstīties. Katram bērnam ir savs laiks, kad sākt veikt attiecīgas kustības.

Aprūpe, ko dēvē par hendlingu, tēlaini izsakoties, ir vecāku roku darbs. Tas ietver visas darbības, ko veic ar bērnu jau kopš piedzimšanas brīža: kā celt un nēsāt, kā turēt, mainīt autiņbiksītes, ģērbt, vannot, nolikt gulēt un ēdināt. Tie ir vecāku pieskārieni jau kopš pirmajām dzīvības dienām, ļoti svarīgi mazuļa turpmākajai fiziskajai un garīgajai attīstībai. Visas darbības notiek atbilstoši bērna dabiskajām kustībām, ievērojot viņa zīmes un līdzdalību. Svarīga ir vecāku pilnīga klātesamība, uzmanība. Tad mazulim ir drošības izjūta. Ja bērnu aprūpē ar mīlestību un cieņu, vecāku rokas darbojas maigi un viegli.

Zinu, ka joprojām ir jaunās mammas, bet vairāk gan omītes, kuras protestē: kāpēc nedrīkstu mazuli celt aiz padusēm? Kādēļ nevaru sēdināt spilvenos? Kādēļ nedrīkstu pieturot mudināt staigāt – re, cik smuki sper solīšus! Es ar saviem bērniem tā darīju, nekas slikts nenotika.

Bērnu nevajag celt aiz padusēm nevienā vecumā! Ja pavērosiet, ieraudzīsiet – līdzko mazuli vai vienalga kāda vecuma cilvēku šādi grasās celt, pleciņi momentā tiek uzrauti augšup. Jo cilvēks aizsargā sevi no nepatīkamas sajūtas. Mazulim tā var veidoties muskulatūras sasprindzinājums, un tas savukārt var traucēt veikt dažādas kustības vai būt par iemeslu, kāpēc dažas pozas viņam nav patīkamas, piemēram, atrašanās uz sāniem.

Nereti pavaicāju protestējošai vecmāmiņai: vai jūsu jau pieaugusī atvase nav sūdzējusies par muguras sāpēm? Patiešām, viņai mūždien ir problēmas ar muguru, atbildēja omīte.

Zīdaini vajadzētu celt un nolikt guļus, veļot caur sānu, – tā palīdzam bērna kreisajai un labajai ķermeņa pusei attīstīties vienmērīgi. Velšanās uz sāna ir pirmā lielā kustība, ko zīdainis veic paša spēkiem. Pieaugušais tikai pielāgojas viņa attīstībai un tādā veidā respektē to.

Tāpat ar likšanu stāvus vai sēdināšanu. Nu, tik ļoti gribas, lai mazais to darītu agrāk! Taču šādai slodzei vēl nav gatava viņa kaulu un muskuļu sistēma. Bērns pats šādā pozā nevar nonākt, bet, ja pieaugušais viņu noliek, piemēram, sēdus, mazais neko nespēj darīt, it īpaši spēlēties ne, jo ir nodarbināts ar pozas noturēšanu, un drīz vien jau ir sasvēries uz vienu vai otru pusi, bet pats no šā stāvokļa nespēj izkļūt.

Nevajadzētu arī, piemēram, trīs mēnešus vecu zīdaini mētāt un ucināt, likt uz pēdām. Vecāki saka: bet viņam tas patīk, viņš smaida… Es arī nereti smaidu, lai arī iekšēji jūtos ne visai labi. Vecākiem vajadzētu kļūt vērīgākiem, iepazīt sava bērna īstās emociju izpausmes.

Ir būtiski ne tikai tas, kad mazais sāk sēdēt vai staigāt. Ir simtiem mazu kustību, ar ko bērns gatavojas nākamajām prasmēm. Šos sīkumus, nianses var saskatīt, iejūtīgi vērojot bērnu. Ja redz tikai lielās izmaiņas, tad gan var šķist, ka attīstība notiek pārāk lēni.

Nav taču tik svarīgi, vai atvase sāk staigāt gada vai pusotra gada vecumā. Padomājiet – kad bērnam būs trīs gadi, nevienu vairs neinteresēs, kad viņš spēra pirmo soli.

Un 25 gadu vecumā pavisam vairs ne!

Tā ir. (Smejas.) Nereti vecāki nodarbībās uzstāj: jā, bet viena speciāliste teica citādi, un internetā rakstīts tā, bet pētījumi rāda, ka… Es saku: izmantojiet tikai to, kas jūs uzrunā, kas der jūsu ģimenei un jūsu bērnam, pārējo droši aizmirstiet.

Daudzi vecāki pārlieku cītīgi apmeklē dažādus speciālistus, lai tikai saņemtu apstiprinājumu tam, ka ar viņu bērnu viss ir kārtībā. Nereti redzu – mazais ir pavisam vesels, bet mamma viņu nepārtraukti vadā pa konsultācijām, grib pārliecināties vēl un vēl. Protams, ir bērni, kuri laiku pa laikam jāparāda fizioterapeitam, jo ir dažas slimības, kas parādās vēlākā vecumā. Tomēr vairākumam viss ir kārtībā. Tad saku vecākiem, lai ļauj bērnam brīvi attīstīties.

Arī par bērnu ar īpašām vajadzībām drīkst ticēt, ka viņš spēj izdarīt tieši tik, cik var. Nereti spēj vairāk, nekā ārsti vai vecāki domā.

Protams, reizēm attīstība notiek tādā palēninājumā, ka vecākiem nav spēka to sagaidīt. Tomēr dažreiz lielie par daudz, pārāk intensīvi iejaucas, īpaši kustību jomā. Dažkārt vecākiem šķiet, ka šāda bērna vietā viss jāizdara. Tomēr tas bremzē attīstību. Vērts tajā visā atrast labu līdzsvaru.

Pat ja zina, ka bērns nekad nestaigās, ir jādzīvo tā, lai katra viņa diena būtu kvalitatīva. Lai būtu normāla ikdiena kopā ar vecākiem, nevis nepārtrauktas braukšanas uz konsultācijām un nodarbībām, vadāšana pie viena, otra, trešā terapeita. Lai bērnam atliktu laika būt pašam. Atstājiet iespēju pašam darīt, izmēģināt.

Fizioterapiju sākāt apgūt Latvijā. Ko darījāt pirms tam, dzīvojot Vācijā?

Esmu dzimusi un augusi Manheimā, vēlāk dzīvoju Ķelnē. Mana mamma ir latviete, tētis – vācietis. Pirms sāku iet skolā, vispār nepratu latviski, jo tā nebija ģimenes sarunvaloda. Kad pabeidzu Minsteres latviešu ģimnāziju, mazliet jau pratu latviski.

Jaunībā gribēju būt ārste. Medicīnas studijās bija liels konkurss, sākumā netiku. Kamēr atrados gaidīšanas sarakstā, sāku studēt psiholoģiju. Tas sakrita ar laiku, kad mamma Latvijā atrada savu tēvu, daudzus gadus par viņu neko nezināja. Atrast palīdzēja kāds cilvēks, kurš bija atbraucis koncertēt Vācijā kopā ar Latvijas kori.

Pirmoreiz mamma atkal atgriezās dzimtenē 1988. gadā, jau bija sākusies atmoda. Es ierados pēc mēneša. Man bija 23 gadi. Latvijā viss šķita tik interesants, lai arī nesaprotams un jocīgs. Ļoti palaimējās ar draugiem, viņi man parādīja īsto Latvijas dzīvi, cilvēciskās vērtības. Pēc kāda laika pārcēlos šurp no Vācijas.

Uzsāku studijas pedagoģijā un psiholoģijā, mācījos neklātienē. Latvijas Universitātes rektors bija ļoti pretimnākošs, atļāva studēt, kaut gan tolaik ārvalstu studentiem vēl nebija zaļās gaismas, Universitātē mācījās tikai daži.

Tad es iemīlējos… un tad vēlreiz iemīlējos. 1991. gadā iepazinos ar savu tagadējo vīru (Viktors Fedosejevs, mūziķis, grupas Linga ģitārists – red.), piedzima mūsu trīs bērni. Draugi man teica: ja jau tu kādreiz vēlējies studēt medicīnu, dari to. Sāku mācīties par pediatri. Saistībā ar bērnu piedzimšanu nācās ņemt akadēmisko pārtraukumu. Vēlāk man ieteica pamēģināt fizioterapijas studijas. Izrādījās ļoti interesanti. Ieguvu arī maģistres grādu veselības aprūpē.

Esmu pateicīga, ka manā dzīves ceļā gadījās rehabilitācijas ārste Zane Gaile, dakteres rūpe ir priekšlaikus dzimušie bērni. Man šķita fascinējoši, ka arī šādiem mazuļiem iespējams palīdzēt ar fizioterapiju. Tā joprojām ir mana sirdslieta, lai arī Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā vairs nestrādāju.

Turpinu mācīties Pikleres pedagoģiju. Pagaidām Latvijā šāds sertifikāts ir vienīgi Līgai Baronei, kura vada Emmijas Pikleres biedrību Latvijā. Pašlaik man grūti iedomāties, ka varētu būt vēl kāda ideja, kas ir labāka par šo. Man ļoti svarīga šķiet šī attieksme – jau kopš piedzimšanas uztvert bērnu kā līdzvērtīgu un neatkarīgu personību.

Kādas ir biežākās kļūdas, ko vecāki pieļauj? Pārlieka aprūpe? Nevērība?

Nevar sacīt, ka kāds dara par daudz vai par maz. Ja vecāki patiesi mīl un ciena savu bērnu, tad lai dara, kā saprot un zina. Tā ir ģimenes iekšējā darīšana un vispareizākā.

Ja ar bērnu jau kopš dzimšanas runā, uzrunā un sarunā, sagaida viņa atbildes reakciju, ir vieglāk panākt to, ko vēlamies, nekā, ja vēlāk cenšamies piespiest. Bērnam pamazām rodas izjūta, ka viņam nav līdzteikšanas par notiekošo, un vienīgais, ko var darīt, – vienkārši izturēt un nepiedalīties nemaz vai arī visu laiku pretoties un padarīt visjaukāko pasākumu neiespējamu.

Mammas bieži saka: vairs negribu palikt mājās ar bērnu, gribu ātrāk tikt darbā…

Šis laiks ir briesmīgs, jo dzen mērķtiecīgu ķīli starp vecākiem un bērniem. Ja mamma pēc pusotra gada neatgriezīsies darbā, iespējams, vairs nebūs derīga karjerā. Arī sabiedrības stereotipi par to vēsta. Taču bērnam līdz triju gadu vecumam optimāli būtu palikt ģimenes klēpī. Personību veido pamatvērtības, ko iegūst pirmajos trīs dzīves gados.

Nesaku, ka visām mammām būtu jāsēž mājās trīs gadus, taču zinu, ka daudzas to gribētu un daudziem bērniem tas būtu ļoti nepieciešams. Protams, mammai ir risks izkrist no aprites, bet varbūt pēc trim gadiem viņa tiks citā darbā, kas būs daudz vērtīgāks. Turklāt – kas ir trīs gadi pret visu dzīvi un bērna veselīgu izaugšanu! Un ja vēl tētis var paņemt kādu laiku brīvu no darba, viss izdodas.

Latvijā pirmsskolas audzināšanas iestādes strādā no septiņiem rītā līdz septiņiem vakarā. Tas nozīmē, ka mazulis ļoti agrā rītā tiek aizvests uz dārziņu un paņemts, kad viņam jau tūlīt jāiet gulēt. Neko tādu neatradīsiet vairumā Eiropas valstu – tur šīs iestādes parasti darbojas līdz pulksten trijiem, ļoti retos gadījumos ir pagarinātās grupas, kur bērns var palikt līdz pieciem pēcpusdienā.

Bet jūs arī darbojaties šādā pieskatīšanas vietā, vadāt grupas Māmiņu klubā.

Es jau smejos, ka darbojos pret savu pārliecību. Taču man svarīgi, lai vecāki redzētu, ko ar bērniem varētu darīt mājās.

Pieskatīšanas grupā darbojamies pēc Emmijas Pikleres pamatprincipiem, atšķirīgi no valsts pirmsskolas izglītības iestādes vai citas publiskās grupas. Ņemam vērā bērnu vajadzības un spējas tieši šajā vecumā – no pusotra līdz trim gadiem.

Vecāki labprāt ved mazuļus arī uz rotaļu grupu – no pusgada līdz pusotram, arī tajā darbojamies saskaņā ar Pikleres ieteikumiem. Tik mazam bērnam gan vēl īsti nav intereses spēlēties ar citiem. Es teiktu, ka viņi vien cenšas cits citu izturēt.

Patiesībā vecāki uz šo grupu nāk vairāk sevis dēļ, jo bērnam vislabāk būtu atrasties mājās kopā ar mammu vai tēti.

Pieaugušie bieži neredz zīmes, ko atvase parāda. Svarīgi ir vērīgi lūkoties savā bērnā – vai šobrīd mazais ir patiesi priecīgs, vai viņam patīk notiekošais. Bērns smaida, bet varbūt tāpēc, ka mamma vai tētis smaida? Jo bērns jau grib vienu – padarīt vecākus laimīgus.

Bieži mazos slavējam ar pacilātiem uzmundrinājumiem: “Super! Labi! Malacis!” Patiesībā tie ir visai tukši vārdi. Tas būtu līdzīgi kā vakariņu laikā gatavotājam pasacīt: “Paldies, ļoti garšīgi!” Daudz vairāk taču ietu pie sirds niansēta atzinība, piemēram, man ļoti patīk, kā tu apcep sīpolus – tieši tā, kā man garšo.

Tāpat ar bērna paveikto – vajadzētu paslavēt nevis pacilāti, bet aprakstoši: “O, es redzu, tu uzbūvēji torni, es zinu, tas nemaz nebija viegli!” Šādi bērns sadzird vēl kaut ko – mamma patiesi redzēja, ko es paveicu.

Bērns ļoti labi jūt vecāku attieksmi. Un katra viņa mazā sajūta, ka vecākiem ir tā kā nedaudz vienalga – it kā viņi ir kopā ar mani, bet tomēr ne līdz galam –, atstāj nelāgu švīku, nospiedumu. Sīko nevērību augļi nobriest pusaudža gados un vēlāk. Ja jau es neesmu tev svarīgs, tu man arī…

Taču es redzu ļoti daudzus vecākus, kuriem raksturīga vērīga un iejūtīga attieksme, viņi savu bērnu pazīst ļoti labi.

Laikā, kad es biju jauna mamma, par smalkām audzināšanas niansēm nerunāja. Vai jums arī dažreiz ir izjūta – ak, ja es tolaik būtu zinājusi to, ko tagad?…

Es droši vien biju visai slikta mamma saviem bērniem, jo skrēju visur, gribēju visu paspēt, maz biju ar viņiem. Manā ģimenē ir četri bērni. Vecākā ir Eva, viņai jau ir dēls, mans mazdēliņš, kuram ir septiņi gadi. Dēlam Mikam ir 24 gadi, meitām Litai un Keitai – 23 un 20. Esmu lepna par viņiem visiem! Un pateicīga Dievam par tik brīnišķīgiem bērniem!

Domāju, ka mūsu bērni ir saņēmuši dzīves un ģimenes vērtības, pamati ielikti labi. Vairāk gan mans vīrs par to rūpējās.

Iespējams, viņiem dzīvē būtu klājies vieglāk, ja es tolaik būtu zinājusi to, ko tagad. Tieši to nesen teica kāda mana paziņa sarunā ar Annu Tardošu, Emmijas Pikleres meitu, kura vada Pikleres institūtu Budapeštā. Anna pasmaidīja: nav jēgas par to domāt, tu biji pietiekami laba saviem bērniem.

Bet tagadējās zināšanas taču varam lieliski izmantot – saviem lielajiem bērniem. Izturēties ar cieņu. Respektēt cilvēku arī tad, ja dara galīgi šķērsām manā vai sabiedrības izpratnē. Vienkārši uzticēties.

 

logo-36

Pievienot komentāru