Bērni, Veselība

Insulīns – kā ūdens un gaiss. Ja bērnam ir cukura diabēts

Foto - Shutterstock

Tāpat kā ikvienam no mums nepieciešams gaiss un ūdens, tā pirmā tipa cukura diabēta pacientiem vajadzīgs insulīns. Lai arī ārsti nepaguruši atgādina, ka tā ievadīšana šiem slimniekiem ir dzīvības un nāves jautājums, turklāt nepietiekamas devas var izraisīt virkni veselības sarežģījumu, joprojām ir ne mazums neapzinīgo, kuri pret to izturas nenopietni.

Diabēts ir hroniska vielmaiņas slimība, kurai raksturīgs paaugstināts cukura līmenis asinīs. Tā ir viena no izplatītākajām saslimšanām pasaulē, par to runā kā par epidēmiju, kā “civilizācijas slimību”. Eiropā cukura diabēts konstatēts ap 60 miljoniem cilvēku, turklāt saslimstības izplatība ar katru gadu pieaug. Pēdējos 10 gados ar to sirgstošo skaits ir gandrīz divkāršojies – mūsu valstī vien ikdienā ar to sadzīvo vairāk nekā 80 000 cilvēku.

Pirmā tipa cukura diabētam, kas sastopams vidēji desmitajai daļai diabēta pacientu, raksturīgs tas, ka slimnieka organismā veidojas antivielas pret aizkuņģa dziedzera beta saliņu šūnām. Pacientiem izsīkst insulīna rezerves, līdz ar to vienīgā ārstēšanas metode ir insulīna terapija mūža garumā. Ar šā veida diabētu lielākoties saslimst gados jauni cilvēki, pat pavisam mazi bērni.

“Faktiski visiem bērniem, kuriem tiek konstatēta šī saslimšana, ir pirmā tipa diabēts,” stāsta Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas endokrinoloģe Una Lauga-Tuņina. “Latvijā gadā tas tiek atklāts 60 – 70 bērniem, turklāt pēdējā laikā – arvien jaunākiem. Jaunākajam diabēts diagnosticēts jau deviņu mēnešu vecumā.”

To, ka kaut kas nav kārtībā ar veselību un rodas aizdomas par pirmā tipa diabētu un insulīna trūkumu organismā, ka derētu nodot asinsanalīzes, var teikt uzreiz, kad mana kādu kļūstam aizvien vairāk savārgušu. Sasirgušajam ir lielas slāpes, viņš daudz dzer, turklāt arī naktīs, bieži apmeklē tualeti, arī miegam atvēlētajās stundās, vai arī viņam izpaužas enurēze – urīna nesaturēšana naktī.

 

Vajadzīgs kā gaiss un ūdens

“Insulīns ir pilnīgi neaizstājama un dzīvībai nepieciešama viela – bez tā cilvēks nevar dzīvot,” akcentē daktere. “Cukura jeb glikozes vielmaiņai un enerģijas iegūšanai var lietot tikai insulīnu – nav citu līdzekļu. Ja trūkst insulīna, organisms nevar normāli nodrošināt sevi ar enerģiju, savukārt bez enerģijas tas nespēj funkcionēt.”

Ja ar diabētu sirgstošais insulīnu neievada pietiekami, veidojas paaugstināts cukura līmenis, kas rada sliktu pašsajūtu. Akūtās situācijās, kad, trūkstot insulīnam, organisms netiek galā ar lielo cukura daudzumu, pacientam atliek vien ārstēšanās slimnīcā. Ilgstošā laika periodā insulīna trūkums un augsts cukura līmenis bojā asinsvadus un nervus visos orgānos. Jutīgākie orgāni ap­asiņošanas īpatnību dēļ ir acis un nieres, tāpēc tie tiek bojāti vispirms. Parādās tā sauktie vēlīnie diabēta sarežģījumi.

Kad organisms ir pilnīgi “izslāpis” pēc insulīna, slimnieks var nonākt diabētiskajā komā – bezsamaņā, kas ir dzīvībai bīstama. Tā var apdraudēt ne vien tos, kas kādu laiku vispār nav lietojuši insulīnu, bet arī tos, kas to neievada pietiekamā daudzumā vai dara to neregulāri.

“Pacients nedrīkst uzskatīt, ka ar pozitīvām domām vai dziednieku palīdzību varēs iztikt bez insulīna,” brīdina Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra “Gaiļ­ezers” endokrinologs un Latvijas Diabēta asociācijas (LDA) prezidents Ingvars Rasa. “Gan ārsta, gan medmāsas pienākums ir pārliecināt pacientu, ka insulīns ir vitāli nepieciešams. Reizēm talkā nākas saukt arī pacienta tuvākos radiniekus vai draugus.”

Ketoacidozes jeb diabētiskās komas gadījumā, ja pacients steidzami netiek glābts, iznākums var būt letāls. Precīzāk, tā tas bija līdz 1923. gadam, pirms atklāja insulīnu. Kopš tā laika diabēta pacienti, kuri lieto insulīnu, ar diabētu kā pamatslimību faktiski vairs nemirst. Mūžu var saīsināt diabēta komplikācijas vai kāda cita pēkšņa slimība, piemēram, gripa, tāpēc diabēta slimniekiem līdzīgi kā citu hronisku slimību pacientiem iesaka pret to vakcinēties.

Ja slimniekam ir pirmā tipa diabēts, nav citas ārstēšanās kā tikai insulīna terapija. “Par laimi, man pašam nav pacientu, kuri neievadītu insulīnu, bet Bērnu slimnīcas ārstu redzeslokā esošajiem gan tā ir aktuāla problēma, īpaši pusaudžu un jauniešu vidū. Slimnieki neinjicē insulīnu vai arī dara to retāk, nekā vajadzīgs. Jaunie kā strausi iebāž galvu smiltīs – es neko neredzu, neko nedzirdu. Tā ir ļoti pazīstama reakcija – noslēpties aiz bailēm vai aiz kaut kāda cita, teiksim, reliģiska apsvēruma,” saka I. Rasa. “Tāpat bērniem, pusaudžiem un jauniešiem ļoti sliktu pakalpojumu reizēm izdara vecāki, kuri nobijušies, ka jāievada insulīns, un tā vietā izvēlas homeopātiju, dziedniekus, sūkalas, jogu, ājurvēdas medicīnu, adatu terapiju. Līdzīgi dara arī pieaugušie, no kuriem daži pat pamanās insulīnu aizstāt ar alkoholu, kas agrāk vai vēlāk beidzas letāli.”

 

Šoks pēc diagnozes

“Vissmagāk laikam ir vecākiem,” atzīst endokrinoloģe U. Lauga-Tuņina. “Uzzinot, ka viņu atvasītei ir pirmā tipa cukura diabēts un regulāri būs nepieciešams ievadīt insulīnu, vecākiem parasti iestājas šoks. Taču Bērnu slimnīcā darbojas diabēta apmācības kabinets, kur viņiem viss sīki tiek izskaidrots.

Par insulīnu jautājumu nav. Tas nav diskutējams, vai to ievadīt sāksim šodien vai rīt. Insulīns ir dzīvībai nepieciešams, īpaši, ja bērns jau nopietnā stāvoklī nonācis slimnīcā. Šādos gadījumos insulīna ievade jau tiek sākta, pat neprasot vecākiem, ja viņu tobrīd nav klāt. Ja vecāki no insulīna gribētu atteikties, tā jau ir bāriņtiesas līmenī risināma problēma, jo insulīna terapija ir ar pirmā tipa diabētu sirgstoša bērna izdzīvošanas garantija. Mūsdienās adatiņas ir mazas kā oda snuķīši, un insulīna ievadi gandrīz nejūt.”

Daktere piekrīt, ka vislielākās problēmas saistībā ar insulīna ievadi ir pusaudžu vecumā: “Sava bērna veselības dēļ vecāki parasti gatavi uz visu un insulīnu viņam ievadīs, bet citādi ir ar pusaudžiem, kuri sevi uzskata par gana gudriem. Nav nevienas brīnummetodes, kā pusaudzi vest pie prāta, kā pierunāt vai piespiest ārstēties. Cenšamies izskaidrot, turklāt tas jādara atkārtoti. Piesaistām psihologus un reizumis arī sociālos darbiniekus, ja redzam, ka bērns bieži nonāk slimnīcā, jo viņam netiek veikta atbilstīga ārstēšana. Reizēm tā ir darbošanās gadu garumā, kamēr viņš pats sāk domāt citādi.”

“Medicīnas tehnoloģijas attīstījušās tik tālu, ka ikvienam cilvēkam var piemeklēt insulīna ievades ierīci – tā saukto pildspalvu,” atzīst endokrinologs I. Rasa. “Ja kāda nepatīk, piemeklēs citu. Iešpricē, izmet papīrgrozā, nākamajā reizē paņem jaunu.” Tagad ir ļoti asas un īsas adatas – tikai četri milimetri! Dūrienu nejūt – vairs nav kā padomju gados, kad šļirces pirms lietošanas bija jāsterilizē, adatas bija neasas, injicēt insulīnu bija fiziski nepatīkami.”

 

logo-36

Pievienot komentāru