Bērni, Bērnība

Kāpēc meitenei nevajag likt darīt mājas darbus, skaidro psihologs

Foto - Shutterstock

Mazai meitenei nevajag likt darīt mājas darbus no agrīna vecuma, uzskata Ventspilī dzimušais psihologs un vēdiskais astrologs Ruslans Naruševičs, kura padomos ieklausās tūkstošiem sekotāju.

Šāds apgalvojums gan daudzām mammām licis uzdot jautājumu: “Jūs sakāt, ka meiteni nevajag piespiest darīt mājas darbus. Bet kā tad viņa iemācīsies vārīt zupu un mazgāt traukus? Viņai šīs prasmes no gaisa nokritīs? No augšas kāds iedos?”

Naruševiča atbilde pārsteidz: “Varu droši atbildēt: nokritīs. Ar manu meitu tā notika. Trīs gadu vecumā viņa paņēma formiņas, sasēdināja rotaļu lāčus aplītī un sāka šajās formiņās kaut ko gatavot no smiltīm, pēc tam – barot. Neviens viņai to nemācīja darīt.”

Pārmērīga bērna noslodze ar atbildību par “nomazgā”, “savāc” un frāzes “kurš tevi tādu precēs” stilā, veicina divu tipu cilvēku veidošanos. Ja šādi ietekmējam bērnu līdz 14 gadu vecumam, domājot, ka “nenokritīs no gaisa” un “lai meita sāk mazgāt grīdu jau no pieciem gadiem” vai “lai puika jau veic kādus pienākumus un uzņemas atbildību”, ir iespējami divi varianti.

Pirmais – bezatbildīgs baudu meklētājs. “Nospļauties man par jūsu pienākumiem, es nevienam neko neesmu parādā.” Vai varat uzminēt: to saka puika vai meitene? Noteikti zēns.

Otrais variants savā ziņā ir vēl sliktāks – rodas ticības trūkums darbam, kas var darīt laimīgu. Tas ir pārliecības trūkums, ka “trauku mazgāšana jebkad varētu man sagādāt prieku.”

Šo ticību nogalinājuši vecāki ar idejām “ja neiemācīsi kopš bērnības, no kurienes tad tas viss radīsies?”. Tas uzgāzīsies meitai uz galvas kopā ar mammu un viņas depresiju. Un uz visu mūžu paliks viņas prātā, uzsver psihologs. “Neesmu pārliecināta, ka iespējams būt laimīgai ģimenē, vienkārši rūpējoties par tuviniekiem.” Šādu uzskatu meitene būs ieguvusi bērnībā.

“Jo es neesmu tādu piemēru dzīvē redzējusi. Kā mājas solis mammu varēja darīt laimīgu, ja viņa pastāvīgi centās to uzgrūst man?” Mamma savukārt var atbildēt: “Es arī par to nemaz nepriecājos, jo vecmāmiņa tāpat to visu uzspieda man.”

Vairākums mammu savas meitas šobrīd audzina pēc principa “nav tāda vārda “gribu vai negribu”, bet ir vārds “vajag”.” Un domā, ka viņas kļūs par lieliskām saimniecēm. Bet tas notiks saskaņā ar otrā personības tipa paradigmu, tātad šai sievietei vēmiens nāks no domas par trauku mazgāšanu, bet vīram būs nelabi no tādas sievas, pārliecināts Naruševičs.

“Tāpēc nebaidieties – viss, kas vajadzīgs, patiesi “nokritīs no debesīm”. Ziniet, no kurienes tas parasti nokrīt? Meitene, kas ir mīlēta, saprot, ka viņas piedzimšana bijis priecīgs notikums. Piedzimusi vienkārši, lai iepriecinātu ģimeni. Viņa skatās uz to, ko dara mamma, un pati sāk darīt tāpat. Tā ir pati vienkāršākā audzināšanas metode. Kopēšana, vai saprotat?”

Ruslans Naruševičs iesaka vecākiem dzīvot tā, lai bērni viņus varētu vienkārši kopēt. “Nevis rādīt piemēru, jo nekāda piemēra nav. Saspringt un iet mazgāt traukus? Nē. Vienkārši esi priecīga par to, ko dari. Tev sagādā prieku rūpēties par tuviniekiem. Un meitene tikai tad uztvers mājas soli nevis kā rutīnas, bezprieka darbu, bet kā patīkamu veidu, kā rūpēties par savu ģimeni.”

Naruševičs ir Krievijā pazīstams psihologs un vēdiskais astrologs, vairāku grāmatu autors, kurš regulāri publicē rakstus par ģimenes attiecībām. Vairāk par viņa sarakstītajām grāmatām iespējams uzzināt šeit.

 

Avots: brainum.ru

19 Komentāri

  1. Mīlīt manu! Ko iesāks jau izlutinātie bērneļi, ja nedod dievs pēkšņi vajadzēs apsēsties uz saviem dupšiem zināmu vai nezināmu iemeslu dēļ…?

  2. Bērniem nevajag likt darīt,viņiem vajag ļaut darīt,jo mazs bērns grib darīt visu.Ja to neļauj darīt,tad izaug sievas ,kas nemāk un negrib neko darīt.

  3. Dēļ šādiem psihologiem bērni arī izaug par baltrocīšiem, kuri uzskata ka viņiem nav nekādu pienākumu. Disciplīna ir jāieaudzina jau no mazotnes maz pamazām. Citādi izlaižas!!!

  4. Varētu gan būt taisnība, jo man ne tikai nelika, man pat neļāva mazgāt traukus (nu nevar taču bērns ap netīrumiem grābstīties!) un pirmo reizi es buljonu izvārīju, kad bija jāsāk piebarot pirmo bērnu. Taču tagad trauku mazgāšana man ir viens no patīkamākajiem darbiem, un vīrs, bērni un mazbērni slavē manas kulināres prasmes!

    1. Piebiedrojos Omei! Pilnīga taisnība! Bērnu darbs un pienākums bija, ir un būs ROTAĻĀŠANĀS!!! Es tiku lutināta, nekādu pieaugušo pienākumu, tikai mācības un rotaļāšanās. Strādāju darbu, ko mīlu, vīrs apmierināts, māja tīra, meitas izaugušas. Visi esam laimīgi

  5. Ak, Dies, kādas muļķības! Man bērnībā neko nelika darīt ne mamma, ne vecmāmiņa, un man arī nekad dzīvē nav radusies vēlme ne mazgāt raukus, ne ravēt, ne gatavot. Goda vārds! Ar skaudību skatos, cik veikli to dara sievietes, kas pie tā radušas no bērnības. Man tas ir drausmu slogs. Labi, ka spēju nopelnīt tik daudz, ka varu samaksāt cilvēkiem, kas to dara manā vietā.
    Tāpēc NETICIET šim rakstam!!!! nekas ne no kā nerodas!

    1. Ak, nevajag apskaust. Cik daudzas gribētu samaksāt kādam, kas visu mājās padara, bet nevar to atļauties. Prakse un attieksme dara par virtuozu – ja Tev tas katru dienu būtu jādara, gan jau prastu arī to. Un neklausies uz stulbiem Kungiem pēc nosaukuma. Tautas dziesma, ko dzied vīrietis: “Visi saka, visi saka – mana sieva slinka. Lai ir slinka, ka tik smuka, ka tik labi danco!”

  6. Zane,paldies par Jūsu ,komentāru ,tas varbūt liks kādam aizdomāties,cik daudz ;launuma var nodarīt saviem bērniem vecāki ,kas akli seko visādu ”speciālistu” grāmatās slasītām ” gudrībām” par bērnu pašattīstīšanos bez vecāku palīdzības uz itkā iedzimtu pašinstinktu pamata Atvaino par rupjību,bet teikšu, tas ir idiotims,un tādiem psihologiem būtu uz visātrāko sertifikāts jāatņem,lai nevairo nelaimīgas paaudzes Pat dzīvnieki māca un sagatavo dzīvei savus mazuļus Priecājos,ka jūtaties labi un esat laimīga Tomēr jūsu teiktajā samanāma kāda sāpe Un ,proti,sāpe par to,ka tagad Jūs saskatāt to,ka kaut kas agrā bēŗnībā Jums ticis ”nozagts”,un Jūs neprotat darīt to,kas Jūsu personību rotātu pilnībā Iespējams,viena otra nieva jānolausās Bet ,vai Jūs tur vainīga?
    Vecāki,neklausieties visādās kabinetu gudībās,bet pildiet dabas likumus-vecāki gatavo savus bērnus dzīvei Palūkojieties kaut uz mīļo sunīti vai kaķīti,cik viņi mīļi pret saviem mazuļiem,bet ja vajadzīgs prot ir nadziņus ir zobiņus pielietot

  7. Ar visu to darba tikumu un pienākumu kopš tīņu un pusaudžu gadiem ir atsista jelkāda vēlme un pašiniciatīva savā dzīvē pašai baukt sēņot, ogot, audzēt puķes, ravēt, lasīt ābolus… Mājas darbi tiešām tiek uztverti kā smaga nasta, kas nekādu prieku nesagādā, jo tie sievietei paaudžu paaudzēs ir JĀdara.
    Toties kā patīk pļaut zāli, jo Vectēvs vienmēr slavēja un citiem stāstīja un pats priecājās, kā mazmeita palīdz! Rautin rāvos līdzi braukt un strādāt!
    Tā kā darba tikuma audzināšana ir gudras “pedagogiskas” attieksmes jautājums. Kā to pasniedz un kā audzina. Un neaizmirsīsim par vidusceļu.

  8. Piekriitu, ja cilveks negrib kaut ko dariit, tad nedariis – vienalga vai bus dreseets no autinjiem vai ne. Tas neieaudzina milestibu un cienjunpret darbu bet vnk piespiezh kaut ko dariit.

Pievienot komentāru