Bērni, Pusaudži

Pusaudža sirds kliedz – vecāki, mīliet mani! Vecākiem jābūt pirmajiem, kuri vakaros par sevi stāsta

Foto - pexels.com

Redzēt, ka bērns cieš (vienalga – fiziski vai emocionāli), mīlošiem vecākiem ir īstas mocības. Turklāt, ja pārdzīvojumi un ciešanas novērojamas ilgtermiņā, nereti vecāku acīs sāk pavīdēt bezcerība. Īpaši grūti šādas situācijas ir risināt tad, ja bērns ir pusaudzis, jo komunikācija vecāku un bērnu-pusaudžu starpā bieži vien nevedas, attiecības kļūst atsvešinātākas un ieguļas pavisam citā gultnē.

Vai šī distancēšanās ir neizbēgama? Un kas tomēr ir mūsu – vecāku – spēkos? Kā izprast savu pusaudzi un atrast viņam pieeju, lai sarežģītais vecuma posms tiktu iziets pēc iespējas veselīgāk un harmoniskāk, nenodarot pāri ne sev, ne apkārtējiem? Konsultē psiholoģe Daina Žurilo (psihologukonsultacijas.lv) un ģimenes psihoterapeite Kristīne Eglīte-Reiša (psihologe.lv).

Vecāku mīlestība kā stabils pamats

Laiku, kad bērns kļūst par pusaudzi, ir ļoti grūti nepamanīt – pārmaiņas visnotaļ spilgti atainojas ne tikai fiziskajā veidolā, bet arī bērna uzvedībā, attieksmē pret to, kas notiek apkārt, biežās garastāvokļa maiņās un emociju vētrās. Aktivizējas dzimumattīstība, arī hormonu daudzums asinīs kļūst svārstīgs, un tas palielina nemieru un trauksmes izjūtu. Uzvedība kļūst pretrunīga un apkārtējiem ne vienmēr izprotama. Pusaudzī dzimst drosmīgas ilgas – kļūt neatkarīgam un patstāvīgam, mainīt pasauli, visu darīt labāk (par vecākiem un vienaudžiem) un būt citādākam, atzīmē psiholoģe D. Žurilo. Tas ir laiks, kad tiek pārbaudītas ģimenes robežas, vērtības un vecāku attiecību stiprums. Mammai un tētim nākas mācīties izrādīt mīlestību pret savu bērnu arī tad, kad viņš ir dusmīgs, īdzīgs un viegli aizkaitināms.

Tajā pašā laikā pusaudzis (lai gan to neizpauž un šķietami noliedz) vēlas sajust ģimenes atbalstu, alkst pēc vecāku stiprās aizmugures, atzinības un sajūtas, ka viņam tic un neviļas tajā, kas notiek. Psiholoģe skaidro: „Tas saistīts ar pusaudža tālākajām izvēlēm, „lēcienu” jaunajā dzīvē un pārmaiņām (fiziski, emocionāli un kā personībai), kas viņu gaida. Lai šis „lēciens” būtu pēc iespējas pārliecinošāks, ir jābūt drošam pamatam, kas šajā gadījumā ir ģimene. Vecāki un viņu viedoklis bērniem kā pusaudžiem joprojām ir ļoti svarīgs. Jā, nenoliedzami, vienaudžu kontakti šajā vecumā sāk paplašināties, tomēr pētījumi, kuros pusaudži atklāj savas jūtas, norāda uz to, ka vecāku lomu un vietu bērna dzīvē neviens nespēj aizstāt. Un nereti izrādās, ka dusmojoties un īgņojoties, pusaudža sirds patiesībā kliedz – vecāki, mīliet mani, dodiet man zināt, ka esmu jums svarīgs, palīdziet man saprast, kas un kāds es esmu!”

Identitātes meklējumi

Pusaudžu vecums ir iekšējo pretrunu un identitātes meklējumu laiks. Galvenais jautājums, uz kuru tiek mēģināta rast atbilde, ir – „Kas un kāds es esmu?! Bez šaubām, jaunais cilvēks vēlas gūt par sevi pozitīvas atbildes, kas būtu kā stimuls un iedrošinājums tālākā dzīves ceļa izvēlei (arī profesijas) un interešu nostiprināšanai. D. Žurilo aicina vecākus būt plaši domājošiem un atvērtiem, jo – ja pusaudzis negūst šo pozitīvo atbalstu no vecākiem, tad bieži vien sāk to meklēt draugu lokā. Mūsdienās šādi meklējumi pārsvarā notiek tehnoloģiju pasaulē, kas savā ziņā ir kā bēgšana no realitātes.

Tāpat novērots, ka pusaudžu vecumā jaunais cilvēks īpaši nevēlas iesaistīties dziļās sarunās ar vecākiem, ja tas nav bijis kā ieradums jau kopš bērnības. Tomēr psiholoģe iesaka nenolaist rokas un aicina: „Vislabākais veids, kā palīdzēt savam pusaudzim atvērties sarunai, ir dalīties ar savām jūtām. Vecākiem vajadzētu būt pirmajiem, kuri vakaros kaut ko par sevi pastāsta. Turklāt būtiski, lai mēs, pieaugušie, runātu ne tikai par ikdienas steidzamajiem darbiem, bet gan par savām jūtām un to, kas mums patiešām ir svarīgi. Jo citādi vecākiem var šķist, ka viņi cenšas no sirds izrunāties, bet pusaudzis to uztver kā iztaujāšanu vai pratināšanu. Un noteikti nevajadzētu aizmirst – lai pusaudzis justos labi un mierīgi, viņam ir svarīgi redzēt harmoniskas, dialogā balstītas vecāku savstarpējās attiecības. Te labi iederas angļu sakāmvārds: „Neaudzināsim savus bērnus, audzināsim paši sevi. Bērni tāpat izaugs līdzīgi mums”.

Labi vārdi un pieskārieni

Vecākiem jābūt acīgiem un jāvēro zīmes un signāli, ko sūta viņu bērns. Tāpat ieteicams pārdomāt vārdus un vērtējumus, kurus sniedzam savām atvasēm. Vai tie ir atbalstoši, iedvesmojoši, pozitīvi? Vai tie viņu ceļ un mudina iet un sasniegt arvien jaunas virsotnes? “Vienlaicīgi vēlos uzsvērt, ka vērtējumam jābūt arī pietiekami adekvātam. Nav pareizi slavēt bezgalīgi, it sevišķi par to, kas nav balstīts realitātē. Jā, neskatoties uz to, ka pusaudzis no malas šķiet visai lempīgs, dumpiniecisks un ar izaicinošām personības izpausmēm – ir vitāli svarīgi sniegt viņam labus vārdus, jo personības identitātes viens no būtiskākajiem aspektiem ir pašas personas priekšstati – ko (pēc viņa domām) par viņu domā citi. Cilvēks, kurš ir gandarīts, apmierināts un iekšēji mierīgs, nekad nedarīs pāri sev un citiem” – uzskata Daina Ž.

Nopietna slodze pusaudža organismam ir arī fiziskā ķermeņa straujā augšana, kas nereti ietekmē bērna intelektuālās spējas – izpaužoties kā aizmāršība un nespēja koncentrēties. Straujās augšanas dēļ, kas reizēm iet roku rokā ar neproporcionālu ķermeņa daļu attīstību, rodas kompleksi par savu izskatu. Tāpat pašapziņu ietekmē pumpu parādīšanās. Tieši tādēļ pusaudžu vecuma bērnam ir tik svarīgi noticēt pašam sev, saņemot apstiprinājumu no vecākiem, skolotājiem un citām iesaistītajām personām, ka ar viņu viss ir kārtībā. Tikpat nozīmīgi ir arī pieskārieni, kurus pusaudzim jāsaņem no vecākiem. Psiholoģe Daina Žurilo precizē – vecākiem saviem bērniem dienā jāpieskaras vismaz 14 reizes. Tas gan nenozīmē, ka tiem vienmēr jābūt apskāvieniem, no kuriem pusaudzis pat varbūt izvairās. Tas var būt arī draudzīgs uzsitiens uz pleca vai ķermeņa saskarsme kādu sporta spēļu laikā utt.

Ieteikumi, kā vecākiem būt klātesošiem pusaudža dzīvē

Vecāku un bērnu attiecības veidojas jau no dzimšanas pirmā brīža, pat vēl pirms tam. Tomēr nekad nav par vēlu kaut ko mainīt, ja ir sajūta, ka kaut kas neizdodas tā, kā gribētos, iedrošina ģimenes psihoterapeite Kristīne Eglīte-Reiša. Protams, pusaudžu vecums ir gana liels izaicinājums it visām iesaistītajām personām, taču tā nav arī neiespējamā misija.

Lūk, vairāki praktiski psihoterapeites Kristīnes ieteikumi, kā uzlabot attiecības vecāku-pusaudžu starpā:

* Vērošana un neuzbāzīga intereses izrādīšana. Neskatoties uz pusaudžu lielo vajadzību attālināties, dumpoties un būt pašiem par sevi, vēlme saglabāt un uzturēt pozitīvas attiecības ar vecākiem ir arvien klātesoša (vienkārši no pusaudža puses mazliet maskēta). Līdz ar to tas ir vecāku ziņā – uzturēt interesi par to, kas notiek ar bērnu, viņa domām, jūtām un ikdienu. Ja pusaudzis ir īpaši spurīgs, interesi ieteicams izrādīt ļoti neuzbāzīgi, tikai tā – starp citu. Piemēram, sakot: “Es vakar dzirdēju pa radio, ka Latvijā uzstāsies Eds Šīrans; esmu šo vārdu dzirdējusi, bet nevaru atcerēties, kādu dziesmu viņš dziedāja. Varbūt tu zini – kura tā ir?”, un tad maz pamazām saruna var ievirzīties arī personiskākā gultnē, piemēram: “Man tā dziesma ļoti patīk. Kā tev?”, “Tev laikam labāk patīk cits izpildītājs vai mūzikas grupa?”. Ja izdodas, var iet pat tālāk: “Vai parādīsi man šīs grupas dziesmas videoklipu?”; skatoties to kopā, var ievirzīt sarunu: “Šī vieta, kur viņš palecās un apmet salto, ļoti forši saskan kopā ar mūzikas ritmu” vai “Hmm, nez, kā viņi uzfilmēja šo triku – kaut kādi datorspecefekti?”.

Ne velti piemērā izmantoju tieši mūzikas tēmu, jo tā ir viena no izplatītākajām pusaudžu interesēm. Katram var patikt savs žanrs, bet lielākoties mūzika neatstāj vienaldzīgu gandrīz nevienu. Ja zināt, kurš ir jūsu bērna mīļākais izpildītājs, varat internetā uzsmelt informāciju, ko pēc tam ar pusaudzi pārrunāt. Tāpat aicinu pavērot – kas vēl interesē jūsu bērnam? Kas patīk un ar ko nodarbojas? Un tad attiecīgi arī izrādīt par to interesi.

* Elastība, atklātība un godīgums. Paralēli intereses izrādīšanai, svarīgi ir būt godīgiem. Interese par kādu noteiktu tēmu nenozīmē, ka jāizliekas, ka kaut kas patīk, lai arī nepatīk. Vecākiem drīkst nepatikt tas, kas interesē bērnu, un to drīkst arī izpaust, jo gaumes var atšķirties. Bet tas nemaina faktu, ka vecāki labprāt uzzinātu ko vairāk par to, kas patīk viņu bērnam. Tādējādi saruna var iesākties arī šādi: “Jā, šis mūzikas veids man šķiet nedaudz par skaļu, bet man patīk viņu bungu spēlēšanas maniere. Kā sauc pārējos instrumentus, ko viņi izmanto?”.

*  Ar cieņpilnu attieksmi. Cieņa ir nozīmīga ikvienā vecumposmā. Komunikācijas ziņā ar to tiek domāta mierīga saruna – bez pārmetumiem, bļaušanas, kritikas un noniecināšanas. Te var pieminēt arī spēju paraudzīties uz situāciju no cita skatupunkta jeb “piemērīt otra kurpes”. Piemēram, nevis paceltā un neapmierinātā balss tonī teikt: “Kā tu uzdrošinies ar mani tā runāt, tev vēl mātes piens uz lūpām!”, bet gan – “Tu tagad esi sadusmojies, ka es tev kaut ko aizliedzu un nepiekrīti man. Tā var būt, ka mūsu uzskati nesakrīt un ir dažādi, tomēr man nepatīk, ka tu ar mani tā runā; es nevēlos, ka tu uz mani kliedz”. Vai arī: “Es sapratu – tev tagad gribas pabūt vienatnē savā istabā. Labi. Es ļoti vēlos ar tevi parunāt, izdarīsim to vakarpusē”.

*  Robežu veidošana. Neskatoties uz to, ka pusaudzis “visu zina labāk, kā arī ir gana liels, lai izlemtu un darītu visu pats”, der atcerēties, ka tas nenozīmē, ka vecāki vairs nav vecāki. Vecāki joprojām ir tie, kuri nosaka, ko drīkst/nedrīkst, kas ir atļauts/nav pieņemams. Reizēm vecākiem šķiet, ka viņi nodrošinās labas attiecības, ļaujot bērnam darīt visu, ko vien viņš vēlas. Tomēr tā nav! Labu attiecību nosacījums ir drošība. Bērnam jājūtas droši, un samērīgas, vecumam atbilstošas robežas ir tās, kas palīdz gūt drošu pamatu zem kājām. Toties robežu trūkums ved uz visatļautību, kas pusaudžu vecumā var izvērsties diezgan lielā haosā, jo, ja vecāki pēkšņi kaut ko izlemj aizliegt, pusaudzī tas rada lielu neizpratni un dusmas, jo vienmēr taču viss bija atļauts; un rodas konflikts. Tāpat arī pārāk stingras robežas neļauj veidoties brīvām un cieņpilnām attiecībām.

*  Ģimenes sapulce. Ja pusaudzim nav īsti skaidras robežas un noteikumi (arī pārkāpumu sekas), labs variants ir ģimenes sapulces rīkošana, kur to visu pārrunāt, pēc tam noteikumus piefiksējot rakstiski un pieliekot redzamā vietā. Sapulci var perodiski atkārtot, lai veiktu papildinājumus (konsultējoties arī ar pusaudzi) vai ieviestu izmaiņas.

*  Kvalitatīva un visiem patīkama kopā būšana. Lai gan pusaudžu vecumā laiks kopā ar draugiem ir zelta vērtē, arī kopā pavadītais laiks ar vecākiem ir nozīmīgs. Piedāvāju laiku pa laikam kopā ar bērniem apmeklēt kino vai kādu restorānu, doties garā pastaigā, izvēloties vietu, kas patīk visai ģimenei, kopīgi vērot kādu visiem saistošu TV raidījumu vai uzspēlēt kādu galda spēli. Kopā pavadītais laiks ir arī sarunas pie vakariņu galda, izvairoties no “morāles lasīšanas”.

11 Komentāri

  1. Cienījamās dāmas,pusaudzis nav zīdainis vai daunis,kautkas viņam arī tomēr jāsaprot un jāuzņemas atbildība par savas rīcības sekām.Nekur vēl nēesmu dzirdējusi šajās gudrajās pamācībās,ka arī bērnam ir jāieklausās vecāku sāpēs,jāatvainojas par viņiem nodarīto,jo viņi tadas sāpes spēj nodarīt,ka vecāks vēl ilgi tās lāpa.Mums ikdiena pārsvarā ir ļoti aizņemta,kaut vai ar elementāro naudas pelnīšanu,bet redz,tu nedrīksti būt ne noguris,ne slims,ne nomākts,tev nedrīks būt citu raižu,kaut vai par pārējiem ģimenes locekļiem.Ir tikai viņš un viņa problēmas.

    1. Par katru bērna emociju ir atbildīgs vecāks. Tieši tāpēc viņš ir bērns, bet jūs esiet vecāki!
      Tas nebūt nenozīmē, ka vienmēr viss izdosies lieliski, pat ja ļoti centīsieties. Vecākiem ir miljons dažādu veidu, kā sačakarēt savus bērnus. Bet tas taču nenotiek speciāli vai apzināti!

      Bērnam nav jāatvainojas vecākam, jo viņš nav izdarījis nevienā brīdī neko nepareizi. Tas ir bērns un viņš tikai mācās saprast pasauli! Ja vecāks nevar pieņemt to, uzklausīt bērna dusmas vai lamāšanās ar mierīgu un skaidru prātu, tad ir vairāk kā skaidrs, ka vecāks pats ir emocionāli nenobriedis un nav gatavs audzināt citu emocionāli nobriedušu cilvēku.
      Tas viss tikai noved pie tā, ka pēc tam šie bērni izaug tikai fiziski, bet morālā līmeni parasti iesprūst kaut kur starp 3 un 7 gadiem. Un pēc pieredzes saku, ka pēc tam nepieciešama terapija vairāku gadu garumā, lai pats traumētais bērns, kurš nu jau ir pieeaugušais, beidzot saprastu, ko nozīmē pieaugt un uzņemties atbildību.

  2. Pilnīgi piekrītu Jānim.
    Vari mācīt bērnam vai aizrādīt ko gribi, ja pats tāds neesi,tad tur nekad nesanāks
    Jo bērns jau patiesībā kopē mūsu uzvedību,pat pats to neapzinoties,negribot.

  3. Tiku tikai līdz ieteiktajai saruna par Ed Sheeran…mans bērns ir pusaudzis nevis daunis. Un man pašai arī nav jātēlo debila, lai atrastu ar bērnu kopīga valoda. Kārtējo reizi pārliecinos, ka psihologs ir izdomāta profesija cilvēkiem, kuriem pa lielam neko citu nav sanācis darīt. Ar bērnu, pusaudzi var un vajag vienkārši runāt. Un ja ir kašķis un dusmas un hormoni – to vajag saprast, tai pat laikā neļaujot pārkāpt robežas. Un viss ir normāli. Mūsu sarunas, kopš bērns kļuva par pusaudzi, ir kļuvušas saturīgākas un jēgpilnākas. Varbūt tāpēc, ka es vienmēr ar viņu esmu runājusi arī par nopietnām lietām, neko neslēpjot un nelietojot deminutīvus.

Pievienot komentāru