Netradicionāli, Padomi

Šamane Inin Nini: Mēs kolektīvi veicam pašnāvību

Foto: MATĪSS MARKOVSKIS
Stils: LOLITA GRAUDIŅA

INESE INDĀNE plašākai publikai pazīstama ar vārdu Inin Nini. Vārdam, tāpat kā viņas darbībai piemīt īpašs vēstījums. Viņa aicina cilvēkus atgriezties pie dabas, pie saknēm un pašiem pie sevis.

Ierodos Ineses jaunajā namiņā Artilērijas ielā, ko viņa dēvē par šamaņu aliņu. Pirms intervijas man piedāvā siltu cigoriņu dzērienu. Iekārtojamies uz paklāja, apkārt izretoti spilveni, dažādi dekori – ragi, vāzes. Skan patīkama mūzika, runājam sveču gaismā. Lai gan šajā miera ostā var nedaudz saklausīt arī ielas kņadu, ir sajūta, ka esmu atnākusi uz meditāciju.

Medijos tevi dēvē par sapņu skolotāju, nāves dūlu, stāstnieci, uzkūlēju, iedvesmas lektori, dvēseles kouču. Vai speciāli izvēlies sev tādus apzīmējumus, ko latvieši negrib pieņemt?

Nav jau tādu piemērotu apzīmējumu. Tie vārdi ir jārada, jāceļ augšā – kā to agrāk darīja jaunlatvieši. Pasaules antropologi ir vienojušies, ka ļaudis, kas veido tiltu starp iekšējo pasauli, zemapziņu, kosmisko apziņu un realitāti, dēvē par šamaņiem. Taču šo darbu nevar aprakstīt, tā ir mistiska pieredze. Ir jābūt klāt un jāizjūt, kas ir tas, ko es daru, un tad nevajadzēs zināt ne posteņus, ne apzīmējumus.

Gan jau tev ir ziņojums, ko vēlies nodot, saucot sevi, piemēram, par dvēseles pavadoni. Kāds vispār ir tavs vēstījums?

Man ir spēcīgs vēstījums – patiesībā tas ir visa šā laika lielais ziņojums. Esam nodzīvojušies ļoti tālu un kā cilvēce daudz ko sačakarējuši. Mātei zemei un mums pašiem ļoti sāp. Katru dienu izmirst daudzas zvēru sugas, izzūd augi. Mēs kolektīvi veicam pašnāvību. Vēl nav par vēlu atmosties! Jau kopš 60.–70. gadiem nāk tāds kā vilnis ar atmodinātiem cilvēkiem. Atmoda nozīmē, ka cilvēks apzinās, ka ir daļa no Visa un ka katra rīcība atstāj nospiedumus planētā, ietekmē nākamo paaudžu dzīves. Cilvēkam jāsaprot, ka viņš ir personīgi nozīmīgs, viņam ir savs pienesums un atbildība. Ir pienācis laiks atgriezties pie sevis, apzināties savu vērtību, kļūt autentiskiem un palīdzēt pasauli padarīt gaišāku – mazināt sāpes un pāridarījumus.

Cilvēki reti vēlas uzņemties atbildību dzīvot. Protams, dzīvot ir ietilpīgs uzdevums, īpaši ar tām sāpēm, ko sevī nesam. Tomēr esam izvēlējušies šeit atnākt, lai mācītos izzināt sevi un mīlēt citus.

Vēl ir svarīgi runāt par seksualitāti, intimitāti, ķermeni, dvēseli un tā visa savienību. Šobrīd cilvēki ikdienas darbībās bieži nav patiesi, bet darbojas pēc inerces tādā kā ritenī, neapzinās, ka dara pāri sev un citiem. Apkārt redzu cilvēkus, kuri bīstas, slinko, nespēj sekot savai sirdij. Redzu arī tos, kuri tiek tam pāri un kļūst par radītājiem.

Vai ikdienā bieži sastop cilvēkus ar līdzīgu vēstījumu?

Jā. Es ilgojos nebūt viena savā īpatnējībā. Izbraucot ārpus Latvijas, redzu, kā no visām pasaules malām brauc cilvēki ar līdzīgām vērtībām. Mēs iestājamies un ceļamies viena mērķa vārdā. Protams, ir arī tādi, kas atraduši citu ego izpausmes veidu un “dolbās” arī no garīguma. Bet tas nav tik svarīgi. Esmu satikusi daudz draugu un skolotāju. Arī Latvijā ir mana cilts, mani vistuvākie un līdzīgie.

Droši vien saskaries arī ar skepsi, noliegumu. Kā ar to tiec galā?

Protams, ir noliegums. Jau zinu tās domas, kas cilvēkiem ir galvā. Vienubrīd jutos nogurusi no skeptiķiem, bet atbildēt ir mans darbs. Ja cilvēks nekad nav piedzīvojis maģisku pieredzi, ir grūti mani saprast. Mēs visi esam vienā stāvoklī, bet katram ir atvēries sev nepieciešamais daudzums. Kādam durvis ir pavērtas plašāk, citam ne tik. Ļoti bieži sākumā nesaprotam, ko mums saka. Pēc laika atnāk mistiska pieredze, kaut kas saslēdzas. Nereti atveramies lielos pārdzīvojumos, krīzēs, zaudējumos, nelaimēs. Tad cilvēki sāk meklēt pēc dziļākā, garīgā. Transformēt var arī liela laime, piemēram, bērna piedzimšana vai jebkāda garīga pieredze.

Nemēģinu strīdēties, uzbrukt. Es aizstāvu to, kas man ir svēts, bet nekaujos. Iekšēji aicinu, ka pienāks brīdis, kad tas otrs mani sapratīs.
Sieviete kā garīgā līdere ir kas jauns. Garīgā disciplīna parasti pieprasa ārēju askēzi, bet tas ir pretrunā ar to, kas es esmu, kā vibrēju, kāda ir mana iekšējā dziesma. Turklāt strādāju ar tabu tēmām: seksualitāti, transformējošiem augiem. Es iedrošinos paust to, kas man iekšēji patīk, – māte Daba, puķes, koki… un radu ap sevi tādu vidi. Skeptiķi nesaprot, ka man tam visam nav pieķeršanās. Tas ir tikai mans radošais process. Tu vari būt mūks ar skūtu galvu un dzīvot askēzē, bet vari arī būt tu pats ar savu kodolu un autentiskumu.

Nereti šķiet, ka cilvēki runā par vienu un to pašu, tikai dažādās valodās. Varbūt nevar saprasties tikai ar vārdiem?

Jā, ir jāatver sirds, ķermenis, kas raida un uztver signālus. Ķermenis ir instruments. Nodarbībās dalībniekiem nemitīgi atkārtoju, lai viņi ieelpo un izelpo, atslābina vēderu, kājas, ir klātesoši, nepretojas būt savā ķermenī.

Daba mums palīdz savienoties ar ķermeni, un augi ir medicīna. Mēs tos dragājam citu pēc cita, visu laiku patērējam, bet mums ir jācenšas sevi pieklusināt un atjaunot attiecības ar dabu.

Bērnībā esi gribējusi dzīvot mežā, dejot un rūpēties par dzīvniekiem. Kāpēc šāda vēlme un vai tā ir piepildījusies?
Tas ir piepildījies. Es dejoju mežā. Mana pēdējā deja bija džungļos zem pilnmēness kopā ar Yawanawa cilti. Drīz atkal braukšu dejot mežā un mūsu pļavās.

Esmu sapratusi, ka man kaut kādu laiku jābūt šeit, urbānajā vidē, jāstrādā ar reāliem cilvēkiem un īstām sāpēm. Es nedrīkstu kā agrāk svētceļnieki – aizbraukt tālu prom, meditēt kalnā vai mežā. Vairs nav tie laiki. Ir jābūt šeit un jāpiedalās ar savu klātbūtni.

Kāds laiks ir tagad?

Ir laiks, kad iznīcinām paši sevi. Vairs nevaram turpināt šādi dzīvot. Struktūras mainās, brūk… citur līdz katarsei. To nedrīkst jaukt ar mediju ražotām negatīvām ziņām. Es pati ziņas neskatos, tas nav mans lauks. Patiesās ziņas, kādas sāpes ir džungļos un visās pasaules malās, kas notiek Āfrikā, kā dara pāri cilvēkiem, to mēs nesaņemam caur ziņām.

Bads, karš, dabas, upju, ūdeņu piesārņotība, džungļu izciršana – to jāsāk vērst par labu. Tas notiks tikai tad, ja cilvēks sirdī atmodīsies. Apziņu, ka esi saistīts ar Visumu, nevar ar varu iemācīt – tas jāsajūt pašam. Tas pamazām notiek ar vegānisma, veģetārisma kustībām, organizācijas Greenpeace aktivitātēm, sieviešu augšāmcelšanos. Tas šobrīd notiek ar lielu vilni, kaut gan šķiet – lēnām. Jāsāk kļūt apzinātam, jādarbojas godīgi – no sirds un dvēseles.

Kurā brīdī sākām sevi pazudināt? Katram laikam taču ir bijis savs sliktums.

No vienas puses, jā, bet, no otras, – esam auguši. Pirms 4000 gadu Dievs bija sieviete. Pirms 2000 gadu tas pārtapa par vīrieti. Ir pienācis laiks pārstāt dalīt, jo tas rada sāpes. Esam izauguši, un var notikt savienība. Patriarhātā Dievs ir intelekts, bet sirds, jūtas, intuīcija ir kaut kas zemāks. Intelektuālā doma ir atnesusi ļoti daudz vajadzīga un vērtīga. Varam būt pateicīgi par to, ko šajā laikā esam radījuši. Bet ir jāapzinās, ka līdzi tam esam veicinājuši vientulību, sāpes un nošķeltību.

Pašiznīcināmies, jo attālināmies no dabas?

Pavisam noteikti. Aizbraucot uz Dienvidameriku un citur, var redzēt, ka cilvēkam garīgā, mistiskā, dabas pieredze nav nošķelta. Viņam koki ir svēti, mežos ir gari. Rietumnieki ārprātīgā augstprātībā par mežoņiem sauc tos, kas domā ka Pērkons ir dzīvs. Bet viņš ir dzīvs! Viss ir dzīvs un svēts. Esam sākuši domāt kroplā veidā un pazaudējuši cieņu pret to, no kurienes nākam.

 

Pilnu interviju lasi žurnāla “36,6 °C” februāra numurā vai tā elektroniskajā versijā.

logo-36

3 Komentāri

  1. Te prasās pēc garīgās attīrīšanās – caur durku pie godīga darba! Kas šitādus blēžus uztur??? Padomijā būtu sēdējusi par trubaļotstvu …

Pievienot komentāru