Ārstēšana, Veselības politika

Tikai 4 līdz 12 stundas orgānu transplantēšanai. Likuma izmaiņas dotu lielākas iespējas dzīvot

Ilustratīvs foto

27.februārī otro reizi tikās LR Saeimas, Veselības ministrijas, Latvijas Cistiskās fibrozes biedrības, Latvijas Transplantācijas centra, Tiesībsarga biroja, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas, kā arī Romas katoļu draudzes pārstāvji, lai diskutētu un vienotos par veicamajiem darbiem orgānu donoru jomas sakārtošanā Latvijā.

“Orgānu ziedošana vienmēr ir saistīta ar emocionāli smagāko laiku cilvēku dzīvē. No vienas puses tā ir mīļa cilvēka nāve, ģimenes pārdzīvojumi, milzīgas sēras, no otras puses – kādam tā ir iespēja dzīvot. Diemžēl pasaulē ir slimības, kuras nav iespējams izārstēt, bet, transplantējot orgānus, ir iespēja būtiski paildzināt vai pilnvērtīgi uzlabot dzīvi,” skaidro Latvijas Cistiskās fibrozes biedrības priekšsēdētāja Alla Belinska, piebilstot, ka šobrīd Latvijā ir viens cistiskās fibrozes pacients, kura vienīgā iespēja dzīvot ir atkarīga no plaušu orgānu transplantācijas tuvāko 2 gadu laikā un citi potenciālie uz orgānu transplantāciju pacienti, kuri vēl nav reģistrēti rindā, tiek konsultēti 2 reizes gadā.

Tikšanās dalībnieki atzina, ka Latvijā būtu iespēja palīdzēt pacientiem daudz vairāk, ja aizgājušā cilvēka tuvinieki atbalstītu aizgājēja orgānu izmantošanu cita cilvēka dzīvības glābšanai. “Diemžēl transplantācijas jomā izšķirošs ir laiks. Piemēram, lai transplantētu plaušas, tas jāpaspēj paveikt pirmajās 8 stundās pēc donora bioloģiskās nāves. Nieres vēlams pārstādīt 24 stundu laikā, aknas – pirmajās 8-12 stundās, bet sirds ir jāpārstāda 4 stundu laikā. Turklāt, šajā laika periodā ir jāveic virkne operatīvi sagatavošanas darbi, tajā skaitā jāizvērtē orgāna donora un pacienta saderība”, skaidro Latvijas Transplantācijas centra vadītājs Jānis Jušinskis.

Latvijā darbojas tā sauktā piekrišanas prezumcija. Tas nozīmē, ka ikviens pilngadīgs cilvēks, kurš nav Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē vērsies ar iesniegumu, ka pēc viņa nāves orgānus nedrīkst transplantēt, kļūst par potenciālo orgānu donoru pēc nāves. Ja ārsts, novērtējot aizgājēja – pacienta veselības stāvokli, atzīst viņa piemērotību orgānu ziedošanai, par to tiek informēti tuvinieki un var tikt sākts transplantācijas process. Tuviniekiem ir tiesības vērsties ar rakstisku iesniegumu atteikumam.

“Cita situācija ir ar ģimenēm, kuras zaudē bērnus. Tās ir vissmagākās situācijas, ar kurām nākas saskarties Bērnu slimnīcā. Ikviena bērna zaudējums ir smags trieciens kā ģimenei, tā arī ārstiem un māsām, kuri iesaistās bērna glābšanā. Tomēr ne vienmēr smago traumu sekas var novērst un bērna dzīvību glābt. Cilvēciski izprotot ģimenes sāpes, ir ļoti grūti šādā brīdī lūgt ģimeni apsvērt iespēju atļaut izmantot bērna orgānus. Tomēr, ir bērni, kuri gaida un reizēm arī nesagaida transplantācijas dienu. Un tādēļ mēs, Bērnu slimnīcas ārstu reanimatologu komanda aicinām ikvienu Latvijas iedzīvotāju apdomāt un ar savu ģimeni pārrunāt, kāds ir jūsu viedoklis, vai jūs piekristu nāves gadījumā ziedot orgānus, kā arī iztēloties, kā tas ir būt situācijā, kad pašam ļoti nepieciešama kāda orgāna transplantācija. Ir svarīgi, lai mums katram būtu pārdomāts viedoklis un darīt to zināmu savam tuvākajam,” iesaka Bērnu slimnīcas virsārsts, anesteziologs – reanimatologs Vilnis Grīnbergs.

Lai noskaidrotu sabiedrības uzskatus un zināšanas šajā jomā, LR Tiesībsargs 2017.gada nogalē veica sabiedrisko aptauju “Par cilvēka ķermeņa, orgānu un audu izmantošanu medicīnā”. Rezultāti liecina, ka lielākajai daļai Latvijas sabiedrības informētība par orgānu izmantošanu medicīnā, tiesībām un ziedošanas veidu – ir zema.

Lai skaidrāk definētu donoru, tuvinieku, mediķu tiesības Tieslietu ministrija izveidojusi darba grupu, kura izstrādā piedāvājumu grozījumiem likumā ““Par miruša cilvēka ķermeņa aizsardzību un cilvēka audu un orgānu izmantošanu medicīnā”. Mērķis ir panākt visām iesaistītajām pusēm skaidru kārtību, tiesības situācijās, kuras saistītas ar orgānu ziedošanu.

Diskusijas laikā klātesošie vienojās par nepieciešamību veidot informatīvas kampaņas, kas veicinātu Latvijas iedzīvotāju zināšanas par viņu tiesībām, par iespēju savas nāves gadījumā izglābt cita cilvēka dzīvību, kā arī mudinātu savā ģimenē pārrunāt savu nostāju par piekrišanu un nepiekrišanu ziedot orgānus.

Lūk, Alises Kukaines stāsts – viņa pašlaik ir vienīgā cistiskās fibrozes paciente Latvijā, kurai vajadzīga plaušu transplantācija. Mobilo tālruni jauniete neizlaiž no rokām – ja būs donors, tad viņai no Tartu Igaunijā var zvanīt arī nakts laikā, jo tur veic šādas operācijas. Alise elpo caur masku, jo nedrīkst noķert baciļus vai vīrusus. Ja pacients ir pārāk vārgs, tad transplantāciju var atteikt.

Pievienot komentāru