Dzīves māksla, Psiholoģija

Ilze Sperga: Man paveicās. Savu dzemdību stāstu meitai stāstīšu ar mīlestību

Foto - Matīss Markovskis

Pavasaris sākas janvārī, kad kādu dienu uzspīd saule – tā, ka visi krūmi piesprakst pilni ar šiverīgiem zvirbuļiem, kas kaudamies un plēsdamies ņemas kā dulli. Tā, ka piesaulē sāk pilēt un tecēt. Tā, ka acis samiedzas no spožās gaismas, un pēkšņi saproti – silda.

*

Pavasara starta šāviens ir zīlītes balss, kad tā negaidīti un skaļi piedzindzina pie ziemas tējas krūzes ar sudraba tējkaroti, maisīdama vasarā vāktās zāļu tējas. Bet tad jau vairs neapturēt. Suņi klimst apkārt, meklēdami kuces, kaķi mauro kā kauti, un kaķenes trinas apkārt, kokos brēc krauķi, vārnas dauzās pa gaisu, kraukļi sēž staba galā un metāliskā balsī kramšķina pavasari, sīpoli sadīgst grozā, ķiploki izčākst, burkāni izdilst, un kartupeļi dzen asnus. Kā viņi visi zina, ka laiks? Tak zina.

No puķu poda izlien jauni asni un lapas, rokas sāk niezēt, uz palodzēm parādās kastītes, podiņi, sadīgst paprika, tomāti. Priecīgs zaļums, kaut gan ārā nereti vēl sniegs. Varbūt izstīdzēs, slaistīdamies gar stiklu, varbūt noturēsies, varbūt salnu nebūs un varēs ātri likt siltumnīcā.

*

Martā zeme vēl smaga. Pacelsi ar lāpstu, visa kā nedzīva. Ne slieku, ne sakņu. Nebirst. Smagiem klučiem veļas. Par agru. Auksti. Martā reizēm vēl snieg. Zaļās lapiņas Lieldienu olu krāsošanai jāmeklē piesaulē pie pamatiem, pie lieliem akmeņiem. Katrs suņuburkšķis kā rets un vērtīgs vēstnesis – būs!

Daba drīz trakos, bet pagaidām valdās. Ja nu kāda māllēpene izdzinusi mazas saulītes čaganā kūlā, ja nu kāda vizbulīte meža krēslā jau zibina zilas acis.

Un tad sprūk vaļā – pumpuri, cīruļi, pīles, asni. Viss gaiss dzīvības biezs un silts kā ligzdā.

*

Martā nevaru nedomāt par dzīvību. Visas malas sīku dzīvību pilnas, kniešas, spiežas, ciešas un gaida. Pumpuri, asni, embriji, mīlestība.

Martā nevaru nedomāt par sievietēm.

*

Martā Sieviešu diena. Izvārgušas tulpītes bāliem kātiem, iesmaržinājušies vīrieši, darba kolektīvi, pieklājības puķes, sirsnības puķes, puķes uz ielas.

Nāk prātā, šķiet, 1977. gada marta žurnāla Veselība vāks. Sieviete baltā halātā, laikam medmāsa, bet varbūt mamma, neatceros. Bezpersoniski balta. Smaida. Rokās bērniņš. Gandrīz kā svētbilde, madonna ar bērnu. Padomju madonna.

Baltajam apģērbam kādā stūrī nesalasāms melns, izplūdis slimnīcas zīmogs. Bērnam redzama tikai maza sejiņa, pārējais viss cieši notīts. Kā pārsējos. It kā mazā dzīvība būtu rēta, kas jāsargā no gaisa, no mikrobiem, no sevis paša.

Skatījos, kad biju vēl meitene, un man bija bail. Fotogrāfija kā manas paaudzes zīmogs. Mēs notīti gulējām nevarīgi, bet mammām mūs nedeva. Jo nepienākas, jo tā vajag, jo tā nolēma. Sistēma. Noteiktā laikā noteiktas darbības. Vardarbība, kas aizmirstas, bet nekur nepazūd.

Fotogrāfija atmiņā padzisusi. Palikusi noskaņa, drausmīgā atsvešinātība, nolemtība, kaut kāds vārdiem nepasakāms traģisms.

Man bija bail kļūt par sievieti. Vārdos neizsakāmas bailes pieaugt un dzemdēt. Man bija bail no zīdaiņiem. Kā lai iemācās satīt pareizi? Man bija bail no nākotnes. No dzemdībām, sāpēm, nespējas kaut ko ietekmēt, sistēmas, konveijera, vienaldzības.

*

Mana mamma piedzima mājās. Mana vecāmāte piedzima mājās. Viņas māte, mātes māte. Es piedzimu slimnīcā.

Mana meita piedzima slimnīcā. Bet man paveicās. Man nav šausmu stāsta, ar ko biedēt topošās māmiņas, sazvērnieciski iegrimstot detaļās un tad viņi tā un šitā, jo es pati. Man paveicās, ka neviens netraucēja, tikai bija blakus. Ļoti gribēju dzemdēt pati. Man izdevās.

Pēc dzemdībām kā pēc pārvarētas krīzes, uzvarētas kaujas, izieta spēles līmeņa mana sievišķība izpleta spārnus. Izrādījās, tas arī ir mans spēks, mana patība, esamība, būtība. Jā, pēc tam sāpēja – muskuļi, bet ne sirds.

*

Vietā, kur piedzimu es, tagad ir parasts birojs. Slimnīca slēgta. Plaukti, galdi, dokumenti. Vietā, kur izauga mana garā pupa, pa kuru kā pa nabassaiti nolaidos no debesīm, kāds raksta e-pastus un lamājas, ja ilgi nesaņem atbildi. Zvana telefoni, smird pēc pārkarsuša printera un kafijas.

Ar mammu reiz gājām skatīties. Gaitenis, tā galā logs, pāraugusi puķe māla podā, kam apkaļķojušās baltas malas, stikla durvis, darbinieki cilā papīrus.

Man šķiet, mamma bija vīlusies. Viņa teica – te, kur tik daudz sāpju, kliedzienu, ciešanu, viņi tagad strādā. Viņa neteica – laimes, satikšanās, viegluma, cerību.

Man paveicās. Savu stāstu savai meitai stāstīšu ar mīlestību, jo laiki ir citi, cilvēki ir citi, sistēma ir cita. Vai vienkārši paveicās, nezinu.

Atceros brīdi, kad vecmāte ar slaidu vēzienu man uzlika karstu, smagu bērnu. Pēkšņi viss bija beidzies. Še, dzīvo nu! Viņa kārpījās, ķepurojās, brēca, ilgi skatījās uz mani ar lielu aci. Silta, slapja, karsta. Neviens nesteidzās. Neviens neskrēja. Mēs abas gulējām, un tas mirklis ir ārpus laika.

Mamm, memm, ememmmm, mamamammmm nu jau tiek saukts visādās toņkārtās. Mamma viņai nozīmē VISU. Pasaki mamma, dabūsi ēst, dzert, samīļos, pacels, aiznesīs, aprunāsies. Dievs, kas uzklausa visas lūgšanas un reizēm pat trāpa.

*

Martā meitenes izlobās no kažokiem un spicpapēžos dragā pa ielām.Kam pieder sievietes ķermenis? Vismazāk jau laikam viņai pašai.

Nespēju iedomāties, ka kāds sava prieka pēc parakstītos uz bikini vai padušu vaksāciju. Sak, man patīk būt plikai, tāpēc cietīšu sāpes. Kājas, rokas, ūsas, cirkšņi, kājstarpe, paduses, mugura, uzacis. Drīkst palikt plāna uzacu līnija un skropstas. Ak jā, mati. Krāsoti.

Pirms pāris gadiem sēdēju garlaicīgā sapulcē. Kad biju saskaitījusi visas lampiņas un krēslus, sareizinājusi loga rūtis, pievērsos klātesošajiem. Starp vairākiem desmitiem sieviešu, bet telpā bija tikai sievietes, dabiskā matu krāsa bija aptuveni divām trim, pārējās lampu apgaismojumā laistījās diezgan sagrupējamās krāsās – burkānu un biešu rudās, kraukļa spārna melnās un dažādu strīpojumu un toņu blondās.

Nesakopta āriene ir šausmas. Sirmi mati ir šausmas. Celulīts ir šausmas. Nāk pludmales sezona, viss ir šausmas – septiņreiz nomirt sporta tērpā un iemaukties bikini.

Vai prieka pēc kāds ietu pa saplaisājušo asfaltu un bruģi ar neērtiem apaviem. Vai prieka pēc iespīlētos sintētiskos apģērbos. Vai prieka pēc skrietu bez cepures, cenšoties ieraut plecos nosalušās ausis.

Galu galā sievietes ķermenis pieder valstij, jo demogrāfija, ziniet. Ja katra Latvijas sieviete dzemdētu tik un tik, komats, tik un tik bērnu, mēs zeltu un plauktu. Tas nekas, ka nāktos kā velnam piepildīt ganu zēna pastiepto maisu ar zeltu – ber un ber, bet viss sabirst bedrē: zīdaiņu mirstība, rindas pie ārstiem un bērnudārzu rindas, medicīnas kvotas un akūti izmeklējumi pēc pusgada, jaunu cilvēku bezdarbs, pašnāvības un atkarības, paškautuve uz pavirši tīrītiem ceļiem, liela vienaldzība vienam pret otru, emigrācija, pazušana nekurienē. Bet dzemdē. Jo vairāk dzemdēsi, jo bedre pildīsies ātrāk, un varbūt kaut kad būs neliela kaudzīte pa virsu.

*

Bet marts ir cerību laiks. Ka būs ilgs un skaists pavasaris. Ka viss plauks, ziedēs, smaržos un zaļos. Jāņi kā Jāņi, saimnieku Jēkabi, saimnieču Annas. Raža būs laba, vasara būs laba, rudens būs silts, būs gana ūdens akās un neizslīks labība.Viss jau vēl tikai būs. Pavasarī un maijā.

 

logo-36

5 Komentāri

Pievienot komentāru