Ārstēšana, Citas slimības

Krakšķ locītavas un žokļi. Slimība vai īpatnība?

Foto - Shutterstock

Locītavu krakšķēšanai var būt dažādi cēloņi. Ne vienmēr nepatīkamā skaņa liecina par ko nopietnu, un ne vienmēr tāpēc uzreiz jāārstējas. Bieži locītavu krakšķi pavada visas dzīves garumā – pat tad par tiem nemaz nav jāuztraucas. Protams, ir izņēmumi.

Locītavas mēdz krakšķēt arī pilnīgi veseliem cilvēkiem. Meklējot krakšķēšanas cēloņus, jāņem vērā pacienta vecums. Pavisam jauniem pacientiem visbiežāk pie vainas ir tas, ka muskuļu cīpslas, saites ir pārāk elastīgas, bet muskuļi nav pietiekami attīstīti, tādēļ ļauj veikt pārmērīgas kustības (tad ārsti saka, ka ir hipermobilas locītavas). Jaunībā šādai problēmai nevajadzētu pievērst pārāk lielu uzmanību, iesaka Veselības centra 4 reimatoloģe Irina Kajuna. Muskuļu balansa uzlabošanai ieteicams vērsties pie fizioterapeita, kurš ieteiks piemērotus vingrinājumus.

Vēl viens cēlonis, kāpēc var krakšķēt locītavas, ir izbijis locītavu iekaisums jeb iekaisīga artropātija. Pēc laika, kad iekaisums locītavā jau izārstēts, locītavas var sākt krakšķēt. Iekaisīga artropātija mēdz būt jauniešiem un pat bērniem. Pēc iekaisuma mēdz bojāties locītavu skrimslis, saites, cīpslas ap locītavu, tādēļ krakšķ. Ne vienmēr to var novērst – visticamāk, krakšķēšanu nāksies dzirdēt visu mūžu.

 

Pie vainas slimība

Locītavu krakšķēšanas cēloņu noskaidrošanā jāņem vērā cilvēka darba apstākļi. Ja gados vecākiem pacientiem ikdienas slodze ir pārmērīga un, piemēram, jācilā smagumi, var rasties locītavu deformācija – attīstās slimība. Ja darba vieta neatbilst ergonomikas likumiem, nepareiza poza veicina pārmērīgu slodzi locītavā, un ar laiku tās virsma nodilst. Kauls var veidot nelielus izaugumus uz locītavu un skriemeļu virsmām, kas kustību laikā izraisa krakšķošo skaņu, kā arī nospiež apkārtējos audus un asinsvadus.

“Bieži locītavas sāk krakšķēt pēc slimībām, piemēram, artrīta – locītavu iekaisuma, deformējoša osteoartrīta – locītavu skrimšļa slāņa samazināšanās un nodilšanas, iekaisīgas artropātijas, spondiloartropātijas. Mēdz būt gadījumi, kad viena kāja ir garāka par otru, tāpēc veidojas deformācija locītavā, rodas krakšķi. Pēc iekaisuma mēdz nodilt skrimslis, un rodas hondropātija – skrimšļa bojājumi,” paskaidro Irina Kajuna.

Arī endokrīnas saslimšanas (vairogdziedzera pro-blēmas vai cukura diabēts) var rosināt izmaiņas skrimslī, un var veidoties krakšķēšanas skaņa.

 

Nevainosim gadalaikus!

Visbiežāk krakšķ ceļu locītavas, kas iztur lielāko slodzi. Jaunieši mēdz krakšķināt pirkstu locītavas, tos izliec uz otru pusi, novērojusi speciāliste.

Ārste noliedz, ka locītavu krakšķēšana varētu būt saistīta ar gadalaiku maiņu. Drīzāk pie vainas ir pārmērīga vai nepareiza slodze. Ceļi mēdz krakšķēt, ja ikdienā nodarbojas ar skriešanu, aerobiku, apmeklē sporta zāli, veic vingrojumus kājām.

Par locītavu krakšķiem parasti uztraucas jauni cilvēki, jo viņi ir fiziski aktīvāki.

 

Foto - Shutterstock
Foto – Shutterstock

Kāpēc krakšķ žoklis

Iekaisums var būt ne tikai roku vai plaukstu locītavās, tas var skart arī mugurkaulu, sternoklavikulāro (krūšu) locītavu, kā arī žokli, norāda ārste. Žokļa krakšķēšanas cēlonis mēdz būt juvenils idiopātisks artrīts (autoimūns artrīts bērniem), reimatoīdais artrīts (autoimūns artrīts pieaugušajiem – ilgstošs, pastāvīgs locītavu iekaisums), kam raksturīgas sāpes, pietūkums un kustību ierobežojumi. “Pie vainas var būt deformējošs osteoartrīts, kad deformējas kauls, nodilst skrimslis un rezultātā rodas krakšķa skaņa. Jebkuras iekaisīgas artropātijas gadījumā var būt iekaisums ne tikai lielajās, bet arī mazajās locītavās. Katrā locītavā ir saites, muskuļi un cīpslas. Ja ir muskuļa vai cīpslas bojājums, arī tad var būt krakšķoša skaņa.”

Žokļa krakšķēšanas gadījumā ir vērts pārbaudīt zobu veselību, jo nepatīkamās skaņas cēlonis var būt zobu iekaisums, pēc kura veidojas reaktīvais artrīts.

 

Par ko liecina sāpes

Ir gadījumi, kad locītavu krakšķēšana iet roku rokā ar sāpēm. Tas var liecināt par hondropātiju (skrimšļa bojājumu), artralģiju (nav locītavu bojājumu simptomu, bet ir sāpes), iekaisīga artropātija, kas saistīta ar lokālu locītavas iekaisumu. Sāpēm var būt saistība ar autoimūnu saslimšanu un iekaisumu locītavā.

Gados vecākiem cilvēkiem un pacientiem ar hronisku iekaisumu sāpju cēlonis var būt locītavu deformācija jeb deformējoša osteoartroze, skaidro ārste.

Locītavu sāpju gadījumā jāņem vērā sāpju vieta, tas, kādos brīžos un cik ilgi sāp – pie kustībām vai miera stāvoklī. Sāpju cēlonis var būt nenozīmīgas izmaiņas, trauma, ko var ārstēt lokāli, taču pie vainas var būt arī ilgstoša un nopietna saslimšana.

Ja locītavas sāpes 1–3 nedēļās nepāriet, jāvēršas pie ģimenes ārsta, kurš dos nosūtījumu turpmāko izmeklējumu veikšanai.

 

Foto - Shutterstock
Foto – Shutterstock

Vai ārstēt krakšķēšanu?

Locītavu krakšķēšana ir jāārstē gadījumos, kad tā pacientam traucē dzīvot, teic Irina Kajuna. Saišu, cīpslu vājums ir viens no biežākajiem krakšķēšanas cēloņiem jauniešiem. Tādā gadījumā jādodas pie fizioterapeita, kurš ieteiks piemērotākos vingrinājumus muskuļu stiprināšanai.

Dažkārt skrimšļa bojājuma jeb hondropātijas gadījumā veic intraartikulāras injekcijas (tad izmanto hondoprotektorus) un iekšķīgi lieto medikamentus, kas baro skrimsli. Injekcija mitrina iekšējo slāni, atvieglo kustības, kas uz noteiktu laiku mazina krakšķēšanu. Ir dažādas intraartikulāras injekcijas – tādas, kas jāveic vairākas reizes pēc kārtas, citas – divas trīs reizes gadā. Var veikt tā sauktās PRP jeb augšanas faktora injekcijas, kas ir ārstēšana ar paša pacienta asinīm. Tiek paņemtas pacienta asinis, tās ievieto īpašā iekārtā – centrifūgā, kas atdala asins plazmas daļu kopā ar trombocītiem, kuri satur cilmes šūnu faktoru. Šie plazmas trombocīti centrifugēšanas laikā tiek aktivēti un izdala aktīvo vielu – augšanas faktoru. Pēc tam to injicē attiecīgajā locītavā. Ja pacientam ir deformējoša osteoartroze, hondropātija, tad var gūt ļoti labus rezultātus: atjaunojas skrimslis, pazūd krakšķēšana un ar to saistītās sūdzības.

 

Jākustas pareizi

Pirms ārstēšanas uzsākšanas pacients vēršas pie ģimenes ārsta vai reimatologa. Vispirms veic asins un urīna analīzes, ultrasonogrāfiju (USG) locītavām vai magnētisko rezonansi (MRI), kas ir dārgāks, toties precīzāks izmeklēšanas veids. Ja analīzes ir normas robežās un USG vai MRI attēli neuzrāda izmaiņas, pacients var izmantot hondroprotektorus, PRP injekcijas un pareizi vingrot.

“Kustības ir svarīgas, bet prakse rāda, ka diezgan daudz jaunu pacientu atnāk pie ārsta ar sūdzībām – locītavu sāpēm, krakšķēšanu. Vēlāk noskaidrojas, ka ikdienā tiek nepareizi izpildīti fiziskie vingrojumi. Tāpēc būtu jāvēršas pie fizioterapeita, kurš pielāgos atbilstošu slodzi konkrētās muskulatūras attīstībai tā, lai pacients sev nekaitētu,” iesaka Irina Kajuna.

Ikdienā būtu jānodarbojas ar piemērotām fiziskajām aktivitātēm, kas nerada lielu slodzi locītavām: riteņbraukšanu, peldēšanu, nūjošanu, pastaigām ātrā solī. Reimatologi neiesaka skriešanu, jo tā ir liela slodze ceļiem, gūžām un mugurkaulam. Savukārt riteņbraukšana nostiprina muskulatūru, kas ir ap ceļa locītavu, tā ir piemērota slodze gūžām.

 

logo-36

Pievienot komentāru