Psiholoģija, Stress un depresija

Psihiatrs: Veģetatīvā distonija mocījusi jau mūsu senčus

Foto - Shutterstock

Grūtības koncentrēties, galvassāpes, reiboņi, spiedoša sajūta sirds apvidū, sirdsklauves, elpas trūkums, nespēks, svīšana, panikas lēkmes, bailes, bezmiegs – tā izpaužas tautā par veģetatīvo distoniju sauktā kaite. Lai gan sabiedrībā ir tendence saistīt šo diagnozi ar pieaugošo stresu un mūsdienu straujo dzīvesritmu, izrādās – nemaz tik moderna šī kaite nav.

Traucējumi bijuši vienmēr

Rīgas Stradiņa universitātes Psihiatrijas un narkoloģijas katedras vadītājs profesors Elmārs Rancāns uzsver, ka veģetatīvā distonija jeb somatoforma veģetatīvā disfunkcija, kā to sauc medicīniski, nav moderna diagnoze. Šie traucējumi bijuši vienmēr, tikai agrāk ļaudis tos sauca citos vārdos (kardioneiroze, neirocirkulatora astēnija, kuņģa neiroze) un neapzinājās to patieso būtību.

“Jau senos laikos pamanīja, ka ir indivīdi, kuriem ir problēmas apmeklēt tirgus laukumu (kas agrāk bija sociālās dzīves centrs) – gan tad, kad tas ir pavisam tukšs, gan kad ir pārpildīts. Slimību grupas, kur cilvēks baiļu dēļ nespēj pilnvērtīgi dzīvot, ir zināmas kopš senatnes,” apgalvo speciālists. Tajās ietilpst fobijas (bailes no konkrētas būtnes, priekšmeta, piemēram, zirnekļiem), agorafobija (bailes pamest savu drošības zonu, piemēram, istabu, māju), sociālas fobijas vai posttraumatiskā stresa sindroms. Šādas psihiskas saslimšanas Eiropā ir izplatītas 10–14% iedzīvotāju. Tās ir medicīniskas diagnozes, kurām nepieciešams pareizs novērtējums un atbilstīga ārstēšana. Tikai tad, ja visas šīs slimību grupas ir izslēgtas un simptomus nevar sasaistīt ne ar ko citu, var pieļaut domu par veģetatīvo distoniju. Diagnozes pamatā ir neapzināti, neatrisināti iekšēji konflikti, kas uz āru izpaužas ar dažādiem trauksmes simptomiem.

Psihoterapiju PSRS neatzina

Somatoformas traucējumus un līdzīgas diagnozes, piemēram, depresīvā neiroze, uzmācību neiroze, trauksmes neiroze, pirmoreiz postulējis psihoanalīzes pamatlicējs Zīgmunds Freids XX gadsimta sākumā. Viņš izvirzīja ideju: ja indivīda dziņas nevar izlauzties uz āru veselīgā veidā, tās transformējas dažādos nevēlamos trauksmes simptomos.

Lai gan pasaulē psihoanalīze ienāca jau XX gadsimta sākumā, Padomju Savienībā psihoterapija ilgi netika atzīta kā ārstnieciska un zinātniska metode. “Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrā bija vien daži ārsti psihoterapeiti, un tas nebija ne tuvu nepieciešamajam apjomam. Turklāt pacientiem nebija iespēju pēc palīdzības vērsties privāti, jo pieejams bija tikai valsts sistēmas piedāvātais pakalpojumu klāsts,” stāsta Elmārs Rancāns. “Pēc neatkarības atgūšanas Latvijā psihoterapija tika veidota no nulles. Kognitīvi biheiviorālā terapija tika radīta pagājušā gadsimta 60. gados depresīvo pacientu ambulatorai ārstēšanai, bet pie mums šī terapija ir pieejama salīdzinoši nesen.”

 

Visu rakstu par veģetatīvās distonijas vēsturi un mūsdienu medicīnas skatījumu uz to lasiet žurnāla 36,6 °C marta numura tematā “Slimības, ko mūsu omes nepazina” vai žurnāla elektroniskajā variantā.

logo-36

4 Komentāri

Pievienot komentāru