Bērni, Bērnība

Bērnudārzs mežā? Tas ir iespējams!

Foto: MATĪSS MARKOVSKIS

Divu meitu māmiņa Līga Štāla īsteno ideju par bērnudārzu bez griestiem un sienām – viņa iecerējusi izveidot pirmsskolas izglītības iestādi, kur audzēkņi visas dienas pavada ārā, brīvā dabā, turpat arī apgūstot nepieciešamās mācības. Dziļākā jēga – ļaut bērniem apzināties, ka esam dabas sastāvdaļa, esam vienoti ar dabu. Lai viņi caur dabas norisēm pēta un izprot pasauli.

Pasaulē šādas izglītības iestādes dēvē par forest school (meža skola), tās sāka veidoties pagājušā gadsimta 50. gados – kā protests pārāk sintētiskai dzīvošanai. Patlaban Dānijā, kur savulaik ideja aizsākās, šādi bērnudārzi ir pat desmitā daļa no visām pirmsskolas izglītības iestādēm. Tie pastāv daudzās valstīs – gan Eiropā, gan Amerikā. Jau ceturto gadu dabas dārziņš darbojas arī pie mūsu kaimiņiem Lietuvā.

Atgūt brīvības garšu

Līga Štāla ir apņēmības pilna pirmo Latvijas dabas bērnudārzu atvērt jau šajā pavasarī. Viņa to nodēvējusi par Ronjas skolu – drosmīgās un brīvās laupītāju meitenes vārdā.

“Par ideju domāju jau gadus piecus sešus. Lielākais dzinulis ir mana vecākā meita, meklēju iespējas, kā viņai dzīvot labāk. Meitai ir Aspergera sindroms, tas ir viens no autiskā spektra traucējumu veidiem. Novēroju, ka, pavadot vasaras laukos, daudz uzturoties ārā, dabiskā vidē, meitene sāk labāk justies, beidzot normāli guļ, ēd un pieņemas svarā, viņai rodas noturīgas intereses,” stāsta Līga.

Kad Līga sabiedrībā prezentē savu ideju, vispirms saņem neskaitāmus jautājumus. Kur bērni ēdīs, kur gulēs pusdienlaiku? Kur nokārtosies? Kā apgūs nepieciešamo programmu, lai varētu doties uz skolu?

Mūsu likumi pieprasa, lai pirmsskolas izglītības iestādē būtu guļvietas, bet netiek precizēts, kādām tām jābūt. Lietuviešiem siltajā laikā mazie guļ diendusu vaļējā verandā, kur tiek nolaisti tīkli, lai mušas un odi netraucē. Vasarā var gulēt teltī vai guļamtīklā. Ēdienu var ņemt līdzi vai paši pagatavot ugunskurā vai kādā citā ceļojuma variantā.

Mācīties no mākoņiem

Daudzi vecāki uztraucas, kā atvase iemācīsies to, ko paredz obligātā programma, lai godam sagatavotos skolai. Ja pedagogs spēj klasē izskaidrot saskaitīšanas pamatprincipus, to mācēs arī dabā.

“Var taču skaitīt ar čiekuriem vai zīlēm. Apgūt reizrēķinu, uzzīmējot zemē lielu kvadrātu ar cipariem un ļaujot to izlēkāt kā klasītes. Var mācīt rakstīt ar pirkstu smiltīs, bet mīļāko grāmatu lasīt, sēžot zem egles. Nekas nemainās, ir tikai cita veida pieeja,” uzsver Līga.

Pierādīts – esot dabā, smadzenes attīstās pilnvērtīgāk un labāk, mazinās stresa līmenis un pieaug labsajūta. Izpētīts, ka, šādi mācoties, bērns adekvātāk iemācās izvērtēt riskus, labāk sastrādājas komandā un attīsta individuālos talantus. Arī iegūst tos sensoros stimulus, kas nepieciešami smadzeņu un ķermeņa veselīgai attīstībai.

 

 

Visu rakstu lasiet žurnāla “36,6 °C” marta numurā vai tā elektroniskajā versijā.

logo-36

2 Komentāri

  1. Par to rakstīšanu smiltīs gan viņa nošāvusi greizi. Ja bērns būs pieradis dīdīties brīvā dabā cauru dienu, kā viņš pielāgosies skolas prasībām- sēdēt solā, klausīties un uztvert mācāmo telpā? To var īstenot tikai valstīs, kurās 1.klase skolā ir kā sagatavošanas grupa Latvijas bērnudārzos. Latvijā šāds modelis radīs bērnam tikai stresu pārejā no meža uz skolu.

  2. Un ziemā? Piemēram, -10 grādu salā? Pačurāt ārā vai pagatavot siltu veselīgu maltīti? Un gulēt arī ārā, nojumē? Utopija Latvijas klimatiskajos apstākļos.

Pievienot komentāru