Pāris, Psiholoģija

Pūču pāra 35 gadu kopdzīves atziņas: Lai dzīvotu kopā, jāatsakās no sava ego

Foto - Valdis Semjonovs

5. februārī apritēja 35 gadi, kopš laulību reģistrēja režisore, producente Dace Pūce un komponists, mūzikas skolotājs Valts Pūce. Lai gan pāris atzīst, ka precēšanos pasteidzināja kāds “čē-pē”, viņiem ir izdevies būt kopā un nezaudēt savstarpēju dzirkstelīti visus šos ilgos gadus. Kaut arī viņu laulība nav viens vienīgs rožu dārzs.

 

Aplidošanas māksla

Valts un Dace viens otru pirmo reizi ieraudzīja 1981. gadā Latvijas Valsts konservatorijas (tagad Latvijas Mūzikas akadēmija) fukšu ballē. Viņiem bija 20 gadi, abi mācījās šajā augstskolā kordiriģentu kursā, tikai Valts – vienu kursu augstāk. “Fukšu ballē, kas notika Studentu klubā, pirmkursniekus visādi izsmēja. Viens no galvenajiem asmēļiem bija Valts. Viņš savā kursā tolaik bija centrālā persona, ļoti ekscentrisks un daudz gudri runāja. Turklāt viņam bija gari, pinkaini mati, un man viņš galīgi nepatika. Es no viņa bēgu. No konservatorijas tad varēja doties prom pa divām izejām. Ieraudzīju, ka Valts mani gaida pie galvenās, bet es – špukt! – aizbēgu pa otrām durvīm,” atceras Dace. Taču Valtam Dace ļoti patika un viņš nolēma “piestrādāt”, lai viņai iepatiktos. Tas prasīja veselu gadu. Kādudien ārā lija lietus, bet Dacei nebija līdzi lietussarga. Valts paaicināja viņu zem savējā un pavadīja līdz kopmītnēm Zandreitera ielā, kur jauniete tolaik dzīvoja. “Pusstundas laikā līdz kopmītnēm Valts man pierunāja pilnas ausis,” atceras Dace. Aplidošana turpinājās. Kādā vasaras dienā Valts Dacei uz kopmītnēm atnesa veselu kasti ar viņas iemīļoto šokolādes saldējumu, bet Daces nebija mājās. Puisis saldējumu atstāja pie viņas istabiņas durvīm. Kad Dace pārnāca, tas bija izkusis. Dace kopmītnēs dzīvoja piektajā stāvā. Komandants puišus meiteņu kopmītnēs iekšā nelaida, tāpēc, lai tiktu pie iemīļotās, Valts regulāri rāpās augšā pa balkoniem, kas bija izbūvēti daudzstāvu mājas galā. Pēc tam, kad bija ticis līdz piektajam stāvam, viņam vēl bija jāiekļūst pa stiklotajām balkona durvīm, kas parasti stāvēja aizslēgtas. Lielākoties meitenes apžēlojās un, pamanījušas viņu, ielaida, bet bija arī tādas reizes, īpaši naktīs, kad viņš iekšā netika un bija spiests rāpties lejā. Kādudien Valts kopā ar draugu, ģitāristu Egīlu, ar kuru spēlēja vienā grupā, nolēma iepriecināt meitenes kopmītnēs ar savu dziedāšanu. Abi nostājās pagalma vidū, kur vienā pusē bija konservatorijas, otrā – topošo mediķu kopmītnes. Egīls spēlēja ģitāru un abi rāva vaļā dziesmas no “The Beatles” repertuāra. Šis muzikālais priekšnesums vienaldzīgas neatstāja ne konservatorijas, ne medicīnas studentes. “Tolaik konservatorijā notika daudzi saviesīgi pasākumi, kuros piedalījās studenti, pasniedzēji un pat rektors. Tā bija bohēma pozitīvā nozīmē, kas studentus un mācībspēkus ļoti satuvināja. Vienlaikus tā bija ļoti radoša vide,” atceras pāris.

 

Svarīgākais – kā sadzīvot

Dace un Valts savā kāzu dienā 1983. gada 5. februārī.
Dace un Valts savā kāzu dienā 1983. gada 5. februārī.

Pateicoties Valta izrādītajiem uzmanības apliecinājumiem un pasākumiem konservatorijā, Dace un Valts pamazām satuvinājās, līdz 1983. gada 5. februārī apprecējās. “Precības bija spiesta lieta, jo mums sanāca “čē-pē”, tas ir, Dacei iestājās grūtniecība,” stāsta Valts. Studente un vēl pie tam stāvoklī… Padomju laikos uz to skatījās ar nosodījumu. “Kāzas bija pavisam vienkāršas – sareģistrējāmies “zagsā” Alunāna ielā un pēc tam braucām uz Valta ģimenes dzīvokli. Valta brālis uzklāja galdu, un mēs šo notikumu nosvinējām ģimenes lokā ar dažu draugu piedalīšanos,” stāsta Valts. Dace turpina: “Man nebija ne garas baltas kleitas, ne plīvura. Biju tērpusies sudrabpelēkā kleitā. Mēs bijām bez naudas un bez dzīvojamās platības. Tagad jaunieši vispirms grib iegādāties dzīvokli, mašīnu un daudz naudas kontā, tikai pēc tam precēties un radīt bērnus. Viens otrs pāris pat ņem kredītu, lai pabarotu lielu skaitu kāzu viesu. Tas viss nav svarīgi! Svarīgi ir, kā laulātie pēc kāzām spēs kopā sadzīvot.”

“Pirmajos laulības gados dzīves apstākļi bija ļoti sarežģīti, jo mēs bijām ļoti nabadzīgi. Jūrmalā par 50 rubļiem noīrējām istabiņu, bet izrādījās, ka šā dzīvokļa īpašnieki ir alkoholiķi. Viņi naktīs bieži rīkoja skandālus un darīja to ar lielu teatrālismu, jo viņiem patika, ka kāds to visu dzird. Šajā miteklī izturējām trīs mēnešus, pēc tam pārcēlāmies uz citu dzīvokli kādā pažobelē,” stāsta Valts. Pēc tam Valts ar brāli mirušā tēva dzīvokli samainīja pret diviem dzīvokļiem. Tā ģimene tika pie mazmazītiņa dzīvoklīša Ulbrokā. Tobrīd pārim jau bija abi bērni, kuriem ļoti vajadzēja bērnudārzu. Valts aizgāja uz sovhoza “Ulbroka” kantori pie galvenās ekonomistes. Viņa apsolīja Pūču bērniem piešķirt vietu bērnudārzā, ja Valts apņemsies vadīt vietējo kori. Viņš bija ar mieru, turklāt sovhozs ģimenei vēl piešķīra arī labu divistabu dzīvokli.

 

Mēs nebijām paraugvecāki

Katru gadu kāzu gadadienā Valts cenšas atrast puķu veikalu, kurā var nopirkt frēzijas, lai tās uzdāvinātu Dacei, jo tieši no šiem ziediem bija veidots viņas kāzu pušķis. Pūču vecākais bērns – dēls Valters –, kā zināms, muzicē populārajā grupā “DaGamba”. Attiecībās ar Ilvu Lazdu viņam ir meitiņa Paula. Daces un Valta meita Līva, kādu laiku padzīvojusi Ķīnā, Spānijā, Kiprā un Braitonā Lielbritānijā, šobrīd jau astoņus gadus mīt Londonā, kur strādā Kinga koledžā (King’s College London) par operatori, režisori un producenti. Viņas pienākums ir filmēt onlaine mācības, ko savā darbā izmanto pasniedzēji un zinātnieki.

Vai Pūču pārim, palikušiem divatā, neiestājās “tukšās ligzdas” sindroms? Izrādās, Dace un Valts nemaz nav divi vien, viņi devuši pajumti ielas kaķim, kuru nosaukuši par Tēru. Turklāt abi ir ļoti aizņemti darbos, līdz ar to nav laika nodoties skumjām par bērniem, kuri devušies savā dzīvē. “Jāatzīst, mēs nekad neesam bijuši paraugvecāki. Kad bērni bija mazi, mums tieši gāja vaļā ansamblis. Bija jāgatavo programmas, mēģinājumi notika cauriem vakariem un pat naktīs. Labi, ka mana māsa palīdzēja pieskatīt bērnus. Ulbrokā, kur tolaik joprojām dzīvojām, visi viens otru labi pazina. Reizēm, kad mums abiem ar Daci bija koncerti, sarunājām, ka kaimiņi izņem bērnus no bērnudārza, noliek pie sevis gulēt un mēs viņus savācām nākamajā rītā. Bērnudārzs atradās tieši blakus mūsu mājai, mēs saģērbām bērnus, izlaidām pa durvīm un pa logu skatījāmies, kā viņi ieiet bērnudārzā,” stāsta Valts.

Vai pāris bieži strīdas? “Es jau strīdētos, bet Valts nestrīdas, piekrīt visam. Parasti jau laikam tā ir, ka viens vairāk piekāpjas. Ja viņš strīdētos pretī, es iecirstos, bet, ja viņš nestrīdas, iekšējā balss man saka – man nav taisnība. Mēs abi esam tik dažādi. Ja man blakus būtu tāds “psihs”, kāda esmu es pati, tad, manuprāt, elektrība šķīstu. Lai gan, no otras puses, Valtam varētu būt garlaicīgi, ja viņam blakus būtu mieramika,” teic Dace. Valts tam piekrīt. Kas viņiem palīdz tikt pāri smagajiem brīžiem – vai izrunāšanās? “Nē, mēs neizrunājamies. Izrunāšanās var beigties ar vēl sliktāku rezultātu. Vienu divas dienas paklusējam un katrs pats tiekam galā ar savām domām,” stāsta Dace.

 

Kad otru gribas nožņaugt…

Vai tās jūtas, kas abus vieno, aizvien ir mīlestība? “Mīlestība ir ļoti skaista, bet tā ir zūdoša. Es domāju, ka šobrīd mūs vieno savstarpēja cieņa un sapratne,” teic Valts. “Pirmie pieci laulības gadi ir ļoti forši. Īstā kopā dzīvošana sākas tad, kad pāris tiek pāri sliktajiem brīžiem, kad partneri gribas pasūtīt “trīs mājas” tālāk vai nožņaugt. Tādi brīži mums ir bijuši. Tie ir kā lakmusa papīrs tam, vai pāris spēj rast risinājumu un palikt kopā. Šķiršanos kā ideju šajos brīžos vajag atlikt kā pašu pēdējo variantu, bet daudzi pāri tieši tad pagriež viens otram muguru un aiziet katrs uz savu pusi. Kopā dzīvošanas māksla slēpjas tajā, vai tu esi spējīgs transformēt savu ego. Ja izdodas tikt pāri šīm krīzēm, tās cilvēku padara stiprāku, un no tā rodas saknes savstarpējai cieņai,” stāsta Dace.

Vai pārim ir kopīgi hobiji? Valts stāsta, ka tā ir ceļošana, lai gan viņam pašam tā nepatīk, toties Dacei sagādā lielu prieku. Abi četras reizes viesojušies Indijā, sešas reizes – Ēģiptē, bijuši arī Taizemē, Šrilankā, Ķīnā. Atpūsties no darba ikdienas abiem palīdz arī lauku māja, kas atrodas netālu no Mazirbes Slīteres rezervāta teritorijā. “Tur mēs atpūšamies, klausoties putnu dziesmās un jūras šalkās, apkārt ir mežs,” stāsta Dace un Valts.

1 komentārs

Pievienot komentāru