Bērni, Bērnība

Īsti vīrieši raud jeb Zēnu audzināšanas noteikumi

Foto - pexels.com

Vīrieši raud. No prieka, no bēdām un no sāpēm. Par to nav jākaunās. Lūdzu, neaizliedz savam dēlam raudāt! Neaizliedz baidīties! Neaizliedz dusmoties. Nepiespied bloķēt savas emocijas, apspiest pārdzīvojumus. Labāk māci apzināties savas jūtas, nosaukt tās vārdā un izdzīvot. Un tad dēli izaugs stipri, veseli. Īsti vīrieši.

Šādu vēstījumu vēlas nodot daudzu grāmatu vecāku auditorijai autore, psiholoģe un blogere Irina Česnova (“Chesnova.livejournal”), kura, balstoties savā pieredzē, dalās ar septiņiem galvenajiem noteikumiem zēnu audzināšanā. Viņasprāt, šie noteikumi varētu palīdzēt vecākiem nepalaist garām svarīgas lietas dēlu audzināšanā.

Par to viņa raksta savā blogā, atbildot uz kādas mammas vēstuli: “Ļoti vēlētos palasīt par tēmu: zēnu audzināšana. Līdz šim esmu noskaidrojusi, ka viņiem līdz 12 gadu vecumam nepieciešams sniegt daudz maiguma. Esmu divu dēlu, dvīņu mamma, viņiem tagad ir gadiņš. Vēlētos nepalaist garām kaut ko svarīgu.”

“Man arī aug zēns. Viņam ir jau septiņi gadi. Un es ļoti vēlētos pateikt kaut ko jaunu, svaigu, ne banālu. Baidos, ka neizdosies. Es pati daudzējādā ziņā virzos uz priekšu taustoties. Ir lietas, uz kurām es paļaujos un kuras mani lieliski atbalsta. Bet tās jūs gan jau zināt tikpat lieliski arī bez manis,” tā savu noteikumu uzskaitījumu sāk psiholoģe.

Kā mēdz teikt, ideālo vīrieti var laist pasaulē tikai tu pati. Dzīvo, dzīvo mūsos ilgas pēc ideāla. Ideāls, tātad, bruņinieks. Darba rūķis. Akmens siena. Vārdu saimnieks. Domu lasītājs. Plecs! Bet vēl – uzmanīgs, rūpīgs, vīrišķīgs, uzticams.

Lai zēns tāds izaugtu, viņu par tādu jāaudzina. Lai zēns izaugtu (labi, teiksim tā – par īstu vīrieti) par vienkārši labu cilvēku, kuram patīk dzīvot, viņam (un starp citu, tieši tāpat kā meitenēm), ir ļoti svarīgi tālāk minētie noteikumi!

Mīlestība, uzmanība, pieskārieni

Caur mammas mīlestību, viņas attieksmi, viņas jūtām, skatienu bērns mācās mīlēt un pieņemt sevi. Pieskārieni, apskaušanās, labi vārdi – vispārliecinošākais pierādījums tam, ka bērns ir dārgs un vērtīgs.

“Mūsu zēniem fatāli neveicas. Viņus kopš bērnības radina pie tā, ka jābūt “īstam vīrietim”, neraudāt, nečīkstēt un prast paciest sitienus. Bet pēc tam mammas (un tēti pat vēl vairāk) bieži saviem bērniem burtiski nozog glāstus, ierobežo apskāvienus un skūpstus, kaunina par vājumu, asarām un neprasmi pastāvēt par sevi. Rezultātā, šādiem zēniem tiek traucēta personības integritāte: viņu “sievišķā” daļa (prasme izrādīt maigumu, līdzjūtību, spēju līdz pārdzīvot, parādīt savas sāpes) neattīstās, atmirst. Un pēc tam izaug “īsti vīri”, jā, nespējīgi ne izrādīt savas jūtas, nedz saprast citu cilvēku jūtas… Tādēļ skūpstiet savus zēnus (protams, arī meitenes), piespiediet sev klāt, nenoliedziet viņu “sievišķību”, viņu jūtas, nebaidieties, ja viņi izaug maigi. Mīlestība ir pats galvenais, ko tu viņiem vari sniegt,” savā grāmatā “Mazulis. Mammas laime” norāda psiholoģe.

“Mīlestība – tā nav visatļautība. Un arī ne superkontrole. Ne hiperaprūpe. Arī ne akla pašupurēšanās (“es visu sevi veltīju tev!”). Mīlestība – tā ir dziļa, silta pieķeršanās, piesaiste, tā ir tuvība, spēja būt līdzās, kad tas ir nepieciešams, un palaist, kad pienāk laiks. Runā, ka mātes bezgalīgā mīlestība sabojā bērnu. Tā tas nav. Tā sabojā tikai šajā gadījumā, ja, bezgalīgi mīlot bērnu, mēs nemīlam un apzogam paši sevi, aizmirstot par savām vajadzībām, interesēm, labklājību, ja mazulis tikai aprij mūsu mīlestību. Iemācīties mīlēt viņš varēs tikai tad, kad redzēs, ka vecāki viņu ļoti mīl, bet vienlaikus viņi mīl arī sevi un mīl viens otru,” uzsver Česnova.

“Man šķiet, tas ir svarīgi: no zēna par vīrieti izaugušais būs spējīgs uz dziļām, tuvām, patiesām attiecībām ar sievieti tad, kad viņš šīs attiecības būs izveidojis ar savu māti. Šajās attiecībās pastāv pieķeršanās, piesaiste, cieņa, autonomija, un nav manipulāciju, nepastāv robežu nojaukšana un lomu inversija (kad dēls kļūst par mātes “emocionālo laulāto”, ja mātei pašai nav vīrieša vai arī vīrietis ir, bet ar viņu ir sarežģītas attiecības),” akcentē psiholoģe.

Sasniegumu atzīšana

Viņa sasniegumu, uzvaru, viņa “labestības” atzīšana, tā atzīšana, ko viņš spēj, var un ir tā vērts. Tas dēlam ļauj sajust sevi kā svarīgu, pārliecinātu, veiksmīgu. “Mani klienti – vīrieši (burtiski katrs no viņiem) cieš no tā, ka kaut kad bērnībā viņi no saviem vecākiem nav jutuši šo atzinību – pirmkārt, jau no tēviem. Viņus apspieda, kritizēja, nenovērtēja. Viņiem neticēja. Viņiem uzvēla savas traumas. Viņi nedzirdēja tādus vajadzīgus, iedvesmojošus vārdus, kā: “Es lepojos ar tevi, dēls, tu esi lielisks!” stāsta psiholoģe.

Bērniem, kuri nav baudījuši šo vecāku atzinību, ir ļoti grūti psiholoģiski izaugt un kļūt par nobriedušiem pieaugušajiem. Viņi ir atkarīgi no svešiem vērtējumiem, šaubās par sevi un pastāvīgi, jebkurā veidā cenšas pierādīt, ka viņi ir, viņi eksistē un uz kaut ko ir spējīgi.

Atbalsts un aizsardzība

Psiholoģe norāda, ka bērniem jau ļoti agri mēģina ieborēt, ka viņiem pašiem ir jāaizstāv savas intereses un jāprot pastāvēt par sevi. Tas ir nepareizi. Jebkura vecuma bērnam, vai tas būtu jaundzimušais, vai pusaudzis, ir jājūt, ka viņš tiek aizsargāts (nevis siltumnīcas apstākļos apsargāts, bet tieši aizsargāts), ka viņam ir uz ko paļauties un, ja tas nepieciešams, palūgt palīdzību. Un šī palīdzība būs.

Tie zēni, kuri auguši šādā atbalstošā vidē, ar laiku paši kļūst par tiem, kuri prot aizsargāt – savas vērtības, savu ģimeni, savus bērnus.

Atšķirīgā pieņemšana un cieņa

“Mūsu bērni kaut kādā ziņā ir līdzīgi mums, bet kaut kādā ziņā – nepavisam nē. Un šis “nepavisam nē” ļauj viņiem būt unikāliem un neatkārtojamiem. Lai bērns augtu harmonijā ar sevi un viņam būtu iespēja dzīvot savu dzīvi, viņa neatkārtojamību, viņa atšķirību no citiem (ieskaitot mūs pašus) ir jāatzīst un jāciena, nevis jāiznīdē.

Piemēram, mans Griša ir ļoti līdzīgs man – tāds pats saulains, dzīvespriecīgs, līdzsvarots. Audzināt bērnu, kurš praktiski ir tava kopija (savās labākajās izpausmēs), kuru tu saproti un jūti kā sevi pašu, ir ļoti viegli un saprotami.

Bet manas paziņas dēls, tieši pretēji, – viņas vīra kopija, ar kuru viņai bija nogurdinošas attiecības un mokoša šķiršanās. Vēl tur bija daudz iesaldētu, nepārstrādātu aizvainojumu, kas negribot atsaucas uz to, ka dēls ir tik līdzīgs bijušajam vīram – tāpat staigā, skatās, runā un tur karotīti.

Manai paziņai bija nepieciešams ilgs laiks un liels iekšējs darbs, lai kaitinošais īpašību plīvurs nekristu uz dēlu kā tēva ēnu, bet gan atsevišķu, reālu cilvēku, sāktu viņu iepazīt, pamanīt un atbalstīt viņā visu labo, gaišo, individuālo,” savā pieredzē dalās psiholoģe.

Tiesības uz savām domām, interesēm un plāniem, sapņiem, aizraušanām, savi izvēli un savu ceļu

Dēliem jāsniedz iespēja sevi parādīt, izrādīt patstāvību, strīdēties, aizstāvēt to, kas viņiem ir svarīgs un dārgs, būt savam skatījumam. Pieņemt personīgus (pat kļūdainus, mūsu, vecāku skatījumā) lēmumus, nepiekrist, rīkoties pa savam un sastapties ar savu darbību sekām. Tikai tā viņi varēs izaugt patstāvīgi, atbildīgi un pārliecināti par saviem spēkiem.

“Tu vaicāsi, kādus lēmumus var pieņemt trīs gadus (piecus vai 10 gadus) vecs bērns? Jebkurus no ikdienas dzīvē sastopamajiem, kuri neapdraud viņu dzīvību un veselību (un arī apkārtējo cilvēku): pusdienot vai doties uzkrāt apetīti līdz vakariņām, vai dalīties ar rotaļlietām smilšu kastē, ar ko draudzēties un kādu pulciņu izvēlēties.

Nobrieduša vīrieša uzvedības modelis, attiecības, pieaugšana

Lai kļūtu vīrišķīgs un stiprs, acu priekšā jābūt labam piemēram. Ir jābūt kādam, kam zēns vēlētos līdzināties. Kāds, ar ko dalīties savos “vīriešu noslēpumos” un aizraušanās. Kāds, kurš parādīs, kā jāattiecas pret darbu, mīļoto sievieti, pašam pret sevi. Kā rīkoties, komunicēt ar cilvēkiem, veidot attiecības, risināt konfliktus, izdarīt izvēli, sasniegt mērķus, noteikt robežas un noteikumus. Kāds, kurš neatgrūdīs, nekauninās, nesitīs pa rokām un mācīs nebaidīties no konkurences, bet spēlēsies, atbalstīs, mudinās uz iniciatīvas parādīšanu un atzīs sasniegumus.

Vislabākajā variantā, ja šis cilvēks būtu tēvs. Bet, ja kaut kādu apstākļu dēļ tēvs nevar būt piemērs, par tādu var kļūt audžutēvs, vectēvs, krusttēvs, onkulis vai (un tā mēdz būt) treneris sporta skolā.

Bez paaugstinātām prasībām un ambiciozām gaidām; aizliegtās frāzes

Manam bērnam jābūt vislabākajam, visveiksmīgākajam, teicamniekam, čempionam, ģēnijam – šādas prasības un cerīgas ir ļoti bīstamas. Pirmkārt jau ar to, ka mīlestība pret bērnu tajās neeksistē. Bērnu nemīl. Viņa ideālo veidolu lolo un mīl, bet pašu – dzīvu, tādu, kāds viņš ir – nē. Un bērns to jūt! Nesaprot, neapzinās, nejūt. Un ar šo iekšējo sāpi, kas burtiski žņaudz, viņam nākas nodzīvot, iespējams, visu dzīvi.

Frāzes, kuras jāaizmirst visām mammām, tētiem un arī vecvecākiem, kuri audzina zēnus:

  • Tev nesanāk (tu nevari, neproti), ļauj man!
  • Tu vēl esi par mazu, lai tev būtu savas domas!
  • Tev nav tiesību, tikai pienākumi.
  • Nelien (neaiztiec, nedari) – sasitīsies (savainosies, saslimsi)!
  • Ko tu čīksti, kā meitene?! Tu vari. Ej un dari!
  • Kā tev nav kauna?! Tu taču esi vīrietis! Vīrieši neraud (nebaidās)!
  • Un te vēlreiz ir vērts atgādināt psiholoģes teikto: “Vīrieši raud. No prieka, no bēdām un no sāpēm. Par to nav jākaunas. Lūdzu, neaizliedz savam dēlam raudāt. Neaizliedz baidīties! Neaizliedz dusmoties. Nepiespied bloķēt savas emocijas, apspiest pārdzīvojumus.
  • Labāk māci apzināties savas jūtas, nosaukt tās vārdā un izdzīvot. Un tad dēli izaugs stipri, veseli. Īsti vīrieši.”

 

calis

Pievienot komentāru