Dzīvesveids, Padomi

Kura ir viszaļākā pilsēta Eiropā un kā ir tur dzīvot. Vai arī Rīga pietiekami zaļa?

Foto - Shutterstock

Teju divas trešdaļas Eiropas iedzīvotāju mīt lielākās vai mazākās pilsētās, tāpēc var droši teikt, ka pilsētvide ir mūsu mājas un tas pūrs, ko nodosim nākamajām paaudzēm. Dzīves kvalitāti pilsētvidē nosaka dažādi kritēriji, piemēram, gaisa piesārņojums, ilgtspējīga attīstība, prātīga atkritumu apsaimniekošana un citi, par kuriem interesējas ne tikai zaļi domājoši ļaudis, bet arī žūrijas pārstāvji, kuri ik gadu izvēlas vienu pilsētu, lai tai piešķirtu Eiropas Zaļās galvaspilsētas titulu.

 

Kas ir Eiropas Zaļā galvaspilsēta?

Šāda iniciatīva aizsākās 2006. gadā Tallinā pēc bijušā pilsētas mēra Jiri Ratasa ieteikuma. Pie viena galda apsēžoties 15 Eiropas pilsētu pārstāvjiem un Igaunijas Pilsētu asociācijai, tika parakstīts kopīgs saprašanās memorands par šāda goda nosaukuma izveidi. Četrus gadus vēlāk Zaļās galvaspilsētas vārds bija oficiāli iedibināts, un kopš tā laika šo titulu ieguvušas deviņas pilsētas. Pirmā uzvarētāja 35 valstu konkurencē bija Stokholma (Zviedrija). Nākamā zaļākā Eiropas pilsēta izrādījās Hamburga (Vācija), 2012. gadā Vitorija (Spānija) un Nante (Francija) 2013. gadā. Gadu vēlāk Eiropas Zaļās galvaspilsētas vārdu nesa Kopenhāgena (Dānija), pēc kuras tituls nonāca pie Bristoles (Lielbritānija), tad 2016. gadā to ieguva Ļubļana (Slovēnija), pērn Esene (Vācija). Šogad Eiropas Zaļā galvaspilsēta ir Nīderlandes pilsēta Neimegena, bet nākamgad stafeti pārņems Norvēģijas galvaspilsēta Oslo.

Šķiet, teju neiespējami tik plašā iespēju klāstā objektīvi izvēlēties tikai vienu godalgotā vārda nesēju, tāpēc īpaša žūrija, kuras sastāvā ir Eiropas Parlamenta, Eiropas Komisijas Reģionu komitejas, Eiropas Vides aģentūras, organizācijas Vietējās pašvaldības ilgtspējībai, Pilsētas mēru pakta biroja un Eiropas Vides biroja pārstāvji, atlasījuši striktus kritērijus, pēc kādiem pilsētas, kuras pašas sevi piesaka, ik gadu tiek vērtētas.

 

Zaļais brīnums Nīderlandē

Foto - Shutterstock
2018. gada Zaļā galvaspilsēta Neimegena. Foto – Shutterstock

2018. gada Zaļā galvaspilsēta Neimegena atrodas Nīderlandes austrumos un tiek uzskatīta par senāko valsts pilsētu. Tajā dzīvo 170 000 iedzīvotāju. Šīs vietas svarīgākais simbols ir upe Vāla, kuras krastos pilsēta arī attīstījusies. No pilsētas, kur dzīvojamā zona kādreiz bija atdalīta no darba un atpūtas teritorijām, pašlaik ir pārvērtusies mūsdienīgā, vienotā un noteikti zaļi domājošā pilsētā.

Neimegenas mērķis, piedaloties Zaļās galvaspilsētas kampaņā, ir pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam aicināt kļūt par veselīga dzīvesveida piekritējiem, attīstot vidējā pilsētas iedzīvotāja domāšanu ilgtspējīgas attīstības virzienā. Neimegenas vadība organizēja kampaņu Zaļie savienojumi, veicinot pilsoņu līdzdalību zaļās un zilās infrastruktūras un bioloģiskās daudzveidības projektu izstrādē, no kuriem daļa pašlaik tiek īstenota.

Sabiedrības līdzdalība svarīga arī enerģētikas projektos. Pilsētā izveidots vējdzirnavu parks, kura īstenošanā roku rokā strādāja pašvaldība un dabas un vides nevalstiskās organizācijas. Pilsētas iedzīvotāji mobilizēja tūkstošiem cilvēku, kas iegādājās vēja turbīnu akcijas. Tieši iedzīvotāju iesaistīšanās palīdzēja projektam no idejas kļūt par īstenību. Kopš 2016. gada Neimegenas vēja parks ir saražojis pietiekami daudz enerģijas, lai nodrošinātu jaudu vairāk nekā 7000 mājsaimniecībām jeb 10% no visas pilsētas. 2050. gadā Neimegena plāno būt pilnīgi neatkarīga no citiem enerģijas avotiem un uzskata, ka visu pilsētai nepieciešamo enerģiju spēs saražot pati.

 

Drošāka, veselīgāka transporta plūsma

Pēdējos desmit gados Neimegena ir veiksmīgi īstenojusi transporta un teritorijas plānojumu, padarot to draudzīgāku riteņbraucējam. Pārmaiņas, kas vēl joprojām turpinās, vērstas uz satiksmes nomierināšanu, sabiedriskā transporta kvalitātes uzlabošanu un augstas kvalitātes pilsētu un reģionu riteņbraukšanas maršrutu attīstību, lai samazinātu nepieciešamību lietot privāto auto. Turklāt pilsēta samazinājusi sabiedriskā transporta sistēmas atkarību no fosilā kurināmā par 100%: visi autobusi kā degvielu izmanto dabasgāzi, kas ir uzlabojis gaisa kvalitāti. Ierīkots arī 43 kilometrus garš riteņbraucēju celiņu tīkls. Neimegenā teju 630 kilometru garumā izveidoti dzīvojamos rajonus savienojoši ceļi, kuros neveidojas sastrēgumi un satiksme nav bīstama riteņbraucējam. Lielie autoceļi ir savienoti ar piebraucamajiem ceļiem pilsētai, kuriem blakus atrodas arī riteņbraucēju josla. Velosipēdisti piedalās satiksmē, izmantojot lielākos krustojumus un satiksmes plūsmas regulējošus apļus, tādējādi kļūstot par pilntiesīgiem satiksmes dalībniekiem ar iespēju nokļūt teju katrā vēlamajā vietā, gluži kā tas iespējams autobraucējam. Rezultātā iegūts drošs sociālais klimats, saprotama satiksmes sistēma ar tādām priekšrocībām kā ievērojami tīrāks gaiss un mazāks trokšņu līmenis pilsētas centrā. Domājot par velosipēdistiem, tuvākajā laikā plānots riteņbraucēju ceļus pagarināt līdz 79 kilometrus garam vienotam tīklam.

 

Atkārtoti izmanto 67% atkritumu

Kad iedomājamies par zaļu domāšanu, protams, šis vārdu salikums asociējas ar atkritumu šķirošanu un to atkārtotu izmantošanu. Kopš 2014. gada 67% atkritumu Neimegenā tiek atkārtoti izmantoti. 2020. gadā ir mērķis šo rādītāju uzlabot līdz 75%. Visi atlikušie atkritumi tiek sadedzināti enerģijas atjaunošanai.

Sadzīves atkritumi netiek izgāzti – Neimegenā cenšas nodrošināt optimālu atkritumu plūsmas sinerģiju un izmantot tos ilgtspējīgas enerģijas ražošanai. Rūpniecisko atkritumu savākšana un atkārtota izmantošana nav pašvaldības likumdošanā noteikta. Šo darbu pilnībā veic komerckompānijas. Pilsētas vīzija šajā jautājumā ir pavisam vienkārša, proti, nodrošināt vidi, kur atkritumu likvidēšana izmaksā daudz, bet atkārtoti lietojama atkritumu plūsma ir bezmaksas. Tā cilvēki arvien vairāk pierod šķirot atkritumus, jo atbrīvoties no atkritumiem, kurus pēc tam var pārstrādāt, ir lētāk un vieglāk.

 

Ievērojamas investīcijas zaļos projektos

Domājot burtiski zaļi, Neimegena vēlas pārveidot pilsētu tā, lai 0,5 hektāru zaļa platība atrastos 300 metru attālumā no katras mājas. Zaļās zonas apjomu nenosaka nekādi valsts likumi, tas galvenokārt ir pašas pilsētas mērķis. Videi draudzīgā politika un attīstības virziens tika sākts jau 2007. gadā, un attīstības plāns ir sastādīts līdz 2020. gadam. Pilsētas pašvaldība ir izstrādājusi specifisku rokasgrāmatu ar noteikumiem, kā efektīvāk veidot pilsētvidi šajā jomā. Ūdens izmantošanas un notekūdeņu politika seko obligātajiem Eiropas tiesību aktiem, tomēr zaļās zonas attīstība visplašāk tiek apspriesta tieši ar iedzīvotājiem, ļaujot viņiem dalīties viedokļos un pašiem būvēt savu nākotnes pilsētu. Atsevišķs departaments pilsētā pašlaik strādā pie apmēram 230 dažādiem zaļajiem projektiem.

Ievērības cienīgas ir arī šīs pilsētas investīcijas savam šāgada titulam atbilstīgiem nākotnes plāniem. Šogad plānots investēt aptuveni miljonu eiro zaļās zonas attīstīšanai. Neimegena sadarbosies ar kaimiņu pašvaldībām, lai turpinātu Lingezenges parka attīstīšanas otro posmu. Tas plānots kā 17 000 hektāru liels zaļais gredzens ap pilsētas teritoriju. Iepriekš lauksaimniecībā izmantota zeme tiek pārveidota par atpūtas un ainavu parku starp Nīderlandes pilsētu Arnemu un Neimegenu. Pirmajā parka attīstības posmā investēti 68,5 miljoni eiro, no kuriem 3,8 miljonus finansējusi Neimegena. Pašlaik parks ir teju pabeigts un ir sācies otrais izstrādes posms, kas ilgs līdz 2025. gadam.

Kopš 2016. gada katru gadu 300 000 eiro tiek ieguldīti pēc iedzīvotāju iniciatīvas ierosinātos ekoloģijas projektos. Turpinās arī kampaņa, kuras laikā katru gadu tiek iestādīti 10 000 jaunu koku. Dzīvojamo rajonu uzlabošanai pilsēta ik gadu atvēl 375 000 eiro. Šie ir tikai daži no neskaitāmajiem virzieniem, kā šāgada Zaļā galvaspilsēta līdz šim izmainījusi savu pilsētvidi un plāno to darīt arī turpmāk.

 

Pilsēta zaļa. Bet cilvēki?

Cik daudz no šiem plāniem un paveiktā jūt pats pilsētas iedzīvotājs? Latvietis Kristaps (25) ir dzīvojis Neimegenā un uzskata, ka ne tikai šī pilsēta, bet visa Nīderlande noteikti rūpējas par zaļu dzīvošanu.

“Katru dienu uz skolu 15 minūtes ar velosipēdu, uz treniņu ar velosipēdu. Pat uz naktsdzīvi devos ar ciskudrilli! Tas bija tik vienkārši. Atgriežoties Latvijā, tā pietrūka visvairāk. Ārā snieg vai līst, bet Neimegenā visi dodas ielās ar velosipēdiem – tas bija mans kultūršoks, atgriežoties Latvijā un saprotot, ka mums līdz velosipēdu kustībai un kaut nedaudz līdzīgam dzīvesveidam vēl ļoti tālu,” iespaidos dalās Kristaps.

Zaļa domāšana un pilsētvides attīstība cildināma ne tikai vienā titulu ieguvušajā pilsētā, bet arī tajās, kas iekļuvušas finālā, cīnoties par šo godu. Piemēram, par 2019. gada titulu cīnījās 14 pilsētas, no kurām labāko piecniekā starp Lahti (Somija), Ģenti (Belģija), Lisabonu (Portugāle) un uzvarētāju Norvēģijas galvaspilsētu Oslo iekļuva arī Igaunijas galvaspilsēta Tallina.

Tallinā pašlaik dzīvo Anete (26), kura atzīst, ka pamanījusi vairākas svarīgas iezīmes zaļajā domāšanā. “Patīk, ka pilsētas rezidentiem ir bezmaksas transports, kā arī iespējams nodot plastmasas un stikla pudeles, pretī saņemot kuponu, ko var izlietot lielveikalos,” par dzīvi mūsu kaimiņvalstī stāsta latviete.

Lūgta salīdzināt dzīvi ārpus Latvijas un tepat, Rīgā, sieviete atzīst, ka mums vēl daudz, kur augt. “Dzīvojot ārzemēs, ikdienā pārvietojos ar divriteni. Rīgā, braucot ar velosipēdu, bieži rodas bīstamas situācijas – ja braucu pa ielu, auto ir tik tuvu, ka var aizķert. Ļoti neērti veikt kreiso pagriezienu, jo daži autobraucēji neuzskata, ka velosipēdi piedalās satiksmē. Tiek spriests, ka jauniešiem ir vairāk jākustas, bet infrastruktūra to neveicina,” ar nožēlu atzīst Anete.

 

Pilsēta kā baranka – ar tukšu vidu

“Eiropas Komisija Rīgai jau gadiem draud ar sankcijām, jo vairākas piesārņojuma monitoringa stacijas, piemēram, Brīvības un K. Valdemāra ielā, uzrāda negatīvus datus. Ir bijuši visādi plāni, kā gaisa piesārņojumu mazināt, tomēr rīcība ir vērsta nevis uz problēmas atrisināšanu, bet īslaicīgu novēršanu. Centrā tieši transports rada gaisa un trokšņu piesārņojumu,” skaidro Oto Ozols. “Gaisa, trokšņu piesārņojums un citi negatīvie apstākļi ietekmējuši to, ka cilvēki pamet Rīgu: kopš 1997. gada centrā iedzīvotāju skaits ir samazinājies par 76 tūkstošiem. Ļaudis pārvācas uz Pierīgu. Galvaspilsēta veidojas kā baranka – ar tukšu vidu. Autotransporta radītais troksnis rada būtisku diskomfortu apmēram 57 tūkstošiem jeb gandrīz 9% Rīgas iedzīvotāju, ap 30 tūkstoši varētu saskarties ar būtiskiem miega traucējumiem.”

Arhitekts norāda – katru gadu Rīga kļūst arvien pelēkāka, jo koku skaits samazinās, tie iet bojā sāls un piesārņojuma dēļ, bet jauni netiek stādīti. “Šogad plāno nocirst 360 kokus un to vietā iestādīt tikai trīsdesmit,” ilustrē arhitekts.

Kā vēl vienu problēmu viņš min neproduktīvu komunikāciju, gan veidojot vienotus un cilvēkiem izdevīgus sabiedriskā transporta tīklus ar Pierīgu un blakusesošajām pilsētām, gan organizējot akcijas un reālus projektus ar iedzīvotājiem un organizācijām, kas iestājas par zaļu domāšanu un pārmaiņām pilsētvidē. “Joprojām pilntiesīgi neizmanto Park and ride, pilsētā nav redzamas riteņbraukšanas velosipēdu stāvvietas, visur tikai mašīnas. Rīga dzīvo kā uz tādas izolētas salas, nesadarbojoties ar apkārtējo pilsētu pašvaldībām. Netiek attīstīts ērts, kvalitatīvs sabiedriskais transports. Attīstība notiek nesaprotamā virzienā. Salīdzinājumam – Stokholmā un Rīgā 2000. gadā iedzīvotāju skaits bija vienāds. Kopš tā laika Zviedrijas galvaspilsētā cilvēku skaits palielinājies par 15%, Rīgā par 11% sarucis. Bēgam paši no savas galvaspilsētas. Paradoksāli, ka citās pilsētās, kurās iedzīvotāju skaits pieaug, atrodas vieta gan gājējiem, gan velobraucējiem, bet Rīga tikmēr zaudē iedzīvotājus un pilsētvide stagnē.”

Uzlabojumus pilsētvidē var veikt vienkārši, un tas nemaksā daudz, bet tas ir jāgrib, jāmaina domāšana, pieeja. Diemžēl līdz vienotai nākotnes vīzijai mums vēl jāizaug. Velojoslas, sabiedriskā transporta joslas un citas pārmaiņas, kuru ieviešana ir vienkārša un nemaksā daudz, dotu skaidru prioritāti un priekšrocības cilvēkiem mainīt paradumus.

 

Eiropas Zaļās galvaspilsētas rādītāji:

* gaisa kvalitāte;

* klimata pārmaiņu seku mazināšana un pielāgošanās tām;

* ekoinovācija un ilgtspējīga nodarbinātība;

* energoefektivitāte;

* pilsētas zaļās zonas, kurās zeme izmantota ilgtspējīgi;

* integrēta vides pārvaldība;

* vietējais transports;

* daba un bioloģiskā daudzveidība;

* akustiskās vides kvalitāte;

* atkritumu ģenerēšana un apsaimniekošana;

* notekūdeņu attīrīšana;

* ūdens resursu apsaimniekošana.

 

Vispārēji apkopojot Zaļās galvaspilsētas veiksmīgas receptes sastāvdaļas, tā ir pilsēta, kuras pārvaldībā izteikta loma ir ekoloģiskai pilsētvidei. Zaļā galvaspilsēta pilnīgi noteikti domā par ilgtspējīgu pilsētvides plānošanu, ieklausās līdzīgi domājošo cilvēku un biedrību ieteikumos, ievieš mūsdienīgus vides problēmu risinājumus, aicina pilsētniekus izvēlēties pārvietoties ar divriteņiem vai kājām, palielina zaļās zonas, rūpējas par gaisa kvalitātes un trokšņu piesārņojuma mazināšanu, padarot pilsētu ne tikai veselīgu un pievilcīgu saviem pamatiedzīvotājiem, bet arī tūristiem.

 

Cik zaļi dzīvojam Rīgā?

Neviļus uzzinot par to, cik grandiozas pārmaiņas un miljonus plāno investēt šāgada Eiropas Zaļā galvaspilsēta vai cik vienkāršiem paņēmieniem vidi attīsta mūsu kaimiņvalstis, rodas jautājums – kāda situācija pašlaik ir Rīgā, un vai arī mēs domājam zaļi? Atbildes palīdz sameklēt arhitekts Oto Ozols, kurš pats aktīvi iestājas par pilsētvides uzlabošanu, ikdienā pārvietojas ar divriteni un saredz pāris lielu caurumu Rīgas nākotnes plānos.

Uz Eiropas galvaspilsētas titulu var pretendēt pilsētas, kurās iedzīvotāju skaits pārsniedz 100 000, tas nozīmē, ka Latvijas gadījumā tā varētu būt tikai Rīga.

“Salīdzinot ar citām Eiropas pilsētām, Rīga uzreiz aiz Reikjavīkas, kurā dzīvo 62% iedzīvotāju, ir otrajā vietā – mūsu galvaspilsētā dzīvo 52% no visiem valsts iedzīvotājiem. Lielpilsēta nosaka to, kāda ir dzīves kvalitāte visā Latvijā, jo katrs otrais dzīvo Rīgā,” skaidro arhitekts.

Izvērtējot jau konkrētas problēmas, arhitekts izceļ, ka pirmā un vienkāršāk īstenojamā joma – autoplūsmas samazināšana un riteņbraucēju kustības attīstība – galvaspilsētā nenotiek. Piemēram, pa Skolas ielu dienā pārvietojas ap 4000 riteņbraucēju, pār Vanšu tiltu pārbrauc teju 6000 – kāpēc mēs nedomājam par saviem ļaudīm?

Arhitekts pastāsta, ka 18% jeb 115 000 rīdzinieku vismaz reizi nedēļā brauc ar velosipēdu. “Tie ir cilvēki, kuri varētu braukt ar riteņiem ikdienas gaitās, samazinot sastrēgumus, uzlabojot gaisa kvalitāti. Bet, lai tas notiktu, nepieciešama droša, kvalitatīva veloinfrastrukūra. 80% cilvēku dzīvo 30 minūšu jeb nepilnu astoņu kilometru braucienā no pilsētas centra. Reljefs ir līdzens – tie visi ir faktori, kuri parāda, ka Rīgai ir neizmantots potenciāls,” norāda speciālists. Veloinfrastrukūra ir nevis pašmērķis, bet instruments, kā padarīt pilsētu tīrāku, drošāku un mazināt gaisa piesārņojumu. “Rīgai kā pilsētai nav vienota skatījuma, kā šo jomu nākotnē attīstīt. Pilsētas attīstības plānā minēts, ka galvenais ir gājējs un riteņbraucējs, bet investīciju plānā atvēlēti miljoni maģistrāļu fragmentu veidošanai. Riteņbraucējiem – gandrīz nekā. Piemēram, Satiksmes departaments plāno A. Čaka ielā paplašināt braukšanas joslu, vietu gājējiem līdz ar to samazinot, kas ir pilnīgi pretēji tam, ko dara zaļi domājoša pilsēta,” atzīst Oto Ozols.

Viens no arhitekta ieteikumiem ir eksperimentēt. “Pilsētas, kas ieguvušas Zaļās galvaspilsētas titulu vai labus vērtējumus, šo godalgu tīkojot, nebaidās eksperimentēt. Lielisks piemērs ir akcija Diena bez auto, ko rīdzinieki pietiekami neizmanto. Mēs varētu reizi mēnesī automašīnām slēgt Tērbatas ielu un atvērt to tikai gājējiem un riteņbraucējiem. Šādas kampaņas un uzdrīkstēšanās citviet jau notiek, tas neko nemaksā, toties efektīvi pievērš cilvēku uzmanību, arī skaidro un parāda, ka pilsētvide var būt labāka, cilvēcīgāka,” ierosina speciālists.

 

Mūsu eksperts Oto Ozols, arhitekts

logo-36

Pievienot komentāru