Netradicionāli, Padomi

Nav par vēlu atmosties! Šamane Inin Nini aicina atgriezties pie dabas, saknēm, sevis

Foto - Matīss Markovskis

Inese Indāne plašākai publikai pazīstama ar vārdu Inin Nini. Vārdam, tāpat kā viņas darbībai piemīt īpašs vēstījums. Viņa aicina cilvēkus atgriezties pie dabas, pie saknēm un pašiem pie sevis.

Ierodos Ineses jaunajā namiņā Artilērijas ielā, ko viņa dēvē par šamaņu aliņu. Pirms intervijas man piedāvā siltu cigoriņu dzērienu. Iekārtojamies uz paklāja, apkārt izretoti spilveni, dažādi dekori – ragi, vāzes. Skan patīkama mūzika, runājam sveču gaismā. Lai gan šajā miera ostā var nedaudz saklausīt arī ielas kņadu, ir sajūta, ka esmu atnākusi uz meditāciju.

 

Medijos tevi dēvē par sapņu skolotāju, nāves dūlu, stāstnieci, uzkūlēju, iedvesmas lektori, dvēseles kouču. Vai tiešām to visu ikdienā dari?

Tie ir apzīmējumi vienam un tam pašam darbam. Dvēseles pavadone – tas būs visprecīzāk teikts. Citā tradīcijā to sauc par dvēseles ganu. Vēl mani var dēvēt par augu sievu, jo strādāju ar augiem. Visi šie apzīmējumi apstiprina, ka mans ceļš visu laiku veidojas. Citās zemēs ir pieņemts nosaukums tam, ko es daru, – priesterība, bet daudziem tas izklausās pēc šausmām. Pasaki – “šamanis”. Šausmas! Pasaki – “dziednieks”. Arī stereotipi. Šie vārdi sev līdzi nes bailes un neizpratni, jo senās tradīcijas no mums ir atrautas.

Būtībā tas, ko es daru, – pavadu cilvēka dvēseli svarīgos dzīves posmos, pārejas mirkļos – no puikas par vīrieti, no meitenes par sievieti, sievu, radītāju. Veicu svētus rituālus, dziedināšanas ceremonijas, kristības, bērna iesvētīšanu, laulības, cilvēka pavadīšanu. Man nav piesaistes nevienai baznīcai vai reliģijai, jo visi patiesi izjustie ceļi ved uz vienu. Strādāju ar cilvēkiem aci pret aci – individuāli un grupās. Ļaudis nāk ar savām attiecību problēmām, traumām, fiziskām sāpēm un vēlmi atrast savu aicinājumu.

Mūsdienās mēdz runāt par sievietes lomu. Nu jau sabiedrība pamazām pieņem, ka sieviete var būt gan forša mamma, gan darbiniece, kura grib darīt sociālu darbu vai dalīties ar saviem talantiem. Ir daudzas sievietes pirms mums, kas šo revolūciju jau veikušas. Tas, ko tagad baudām, ir daudzu sieviešu darbs gadsimtu garumā. Ir pienācis brīdis, kad sievietei ar viedumu un izpratni jāuzņemas atbildība par sevi un savām izpausmēm. To es daru, iedrošinot arī citas.

Vai speciāli izvēlies sev tādus apzīmējumus, ko latvieši negrib pieņemt?

Nav jau tādu piemērotu apzīmējumu. Tie vārdi ir jārada, jāceļ augšā – kā to agrāk darīja jaunlatvieši. Pasaules antropologi ir vienojušies, ka ļaudis, kas veido tiltu starp iekšējo pasauli, zemapziņu, kosmisko apziņu un realitāti, dēvē par šamaņiem. Taču šo darbu nevar aprakstīt, tā ir mistiska pieredze. Ir jābūt klāt un jāizjūt, kas ir tas, ko es daru, un tad nevajadzēs zināt ne posteņus, ne apzīmējumus.

Gan jau tev ir ziņojums, ko vēlies nodot, saucot sevi, piemēram, par dvēseles pavadoni. Kāds vispār ir tavs vēstījums?

Man ir spēcīgs vēstījums – patiesībā tas ir visa šā laika lielais ziņojums. Esam nodzīvojušies ļoti tālu un kā cilvēce daudz ko sačakarējuši. Mātei zemei un mums pašiem ļoti sāp. Katru dienu izmirst daudzas zvēru sugas, izzūd augi. Mēs kolektīvi veicam pašnāvību. Vēl nav par vēlu atmosties! Jau kopš 60.–70. gadiem nāk tāds kā vilnis ar atmodinātiem cilvēkiem. Atmoda nozīmē, ka cilvēks apzinās, ka ir daļa no Visa un ka katra rīcība atstāj nospiedumus planētā, ietekmē nākamo paaudžu dzīves. Cilvēkam jāsaprot, ka viņš ir personīgi nozīmīgs, viņam ir savs pienesums un atbildība. Ir pienācis laiks atgriezties pie sevis, apzināties savu vērtību, kļūt autentiskiem un palīdzēt pasauli padarīt gaišāku – mazināt sāpes un pāridarījumus.

Cilvēki reti vēlas uzņemties atbildību dzīvot. Protams, dzīvot ir ietilpīgs uzdevums, īpaši ar tām sāpēm, ko sevī nesam. Tomēr esam izvēlējušies šeit atnākt, lai mācītos izzināt sevi un mīlēt citus.

Vēl ir svarīgi runāt par seksualitāti, intimitāti, ķermeni, dvēseli un tā visa savienību. Šobrīd cilvēki ikdienas darbībās bieži nav patiesi, bet darbojas pēc inerces tādā kā ritenī, neapzinās, ka dara pāri sev un citiem. Apkārt redzu cilvēkus, kuri bīstas, slinko, nespēj sekot savai sirdij. Redzu arī tos, kuri tiek tam pāri un kļūst par radītājiem.

Kur to visu esi apguvusi?

Mans ceļš var kalpot kā iedrošinājums citiem. Apkārtējais ir tikai pieņēmumi, patiesība ir dziļi mūsos. Lai tā izdīgtu, vajadzīgs laiks.

Man ļoti agri piedzima bērni, biju motivēta rūpēties par viņiem un vienlaikus realizēt savus talantus. Kas parasti notiek ar māksliniekiem, žurnālistiem, mūziķiem, kad viņiem sevi jānodrošina? Nākas salikt radošumu kopā ar darbību kādā jomā. Rakstīju tekstus, palīdzēju radīt lietas. Tas bija veids, kā varēju mācīties, radoši izpausties un reizē apgādāt bērnus. Esmu laimīga, ka, pateicoties šai pieredzei, man ir saķere ar realitāti, mani nevar apmānīt. Neesmu garīgs dūdaliņš, kas nesaprot, kas ir sistēmas, iekārtas, biznesi. Pazīstu gan ciešanas, gan priekus, gan to, kā darbojas materiālā pasaule.

Paralēli es mācījos. Tā kā mans instru-ments ir vārds, tad strādāju ar tekstu. Pie manis sāka nākt pasakas. Sāku izzināt pasaku struktūru – tos skeletiņus, kas slēpjas apakšā. Sastapos ar Klarisu Pinkolu Estesu, grāmatas Sievietes, kuras skrien ar vilkiem autori. Pirmās studijas bija pie viņas. Sapratu, ka varu strādāt un dziedināt ar pasakām. Vēlāk pievērsos sapņu analīzei, tulkošanai un ieviešanai dzīvē.

Esmu Dienvidamerikas augu tradīcijas ceļa skolniece. Ar lielu cieņu strādāju ar šeit, ziemeļos, pieejamiem augiem. Apzinos, ka mums ir viena no krāšņākajām augu dziedniecības tradīcijām. Tomēr tas man neliedz pētīt, kur ir valdziņi, ko vēl var atnest no citām pasaules malām.

Vai ikdienā bieži sastop cilvēkus ar līdzīgu vēstījumu?

Jā. Es ilgojos nebūt viena savā īpatnējībā. Izbraucot ārpus Latvijas, redzu, kā no visām pasaules malām brauc cilvēki ar līdzīgām vērtībām. Mēs iestājamies un ceļamies viena mērķa vārdā. Protams, ir arī tādi, kas atraduši citu ego izpausmes veidu un dolbās arī no garīguma. Bet tas nav tik svarīgi. Esmu satikusi daudz draugu un skolotāju. Arī Latvijā ir mana cilts, mani vistuvākie un līdzīgie.

Droši vien saskaries arī ar skepsi, noliegumu. Kā ar to tiec galā?

Protams, ir noliegums. Jau zinu tās domas, kas cilvēkiem ir galvā. Vienubrīd jutos nogurusi no skeptiķiem, bet atbildēt ir mans darbs. Ja cilvēks nekad nav piedzīvojis maģisku pieredzi, ir grūti mani saprast. Mēs visi esam vienā stāvoklī, bet katram ir atvēries sev nepieciešamais daudzums. Kādam durvis ir pavērtas plašāk, citam ne tik. Ļoti bieži sākumā nesaprotam, ko mums saka. Pēc laika atnāk mistiska pieredze, kaut kas saslēdzas. Nereti atveramies lielos pārdzīvojumos, krīzēs, zaudējumos, nelaimēs. Tad cilvēki sāk meklēt pēc dziļākā, garīgā. Transformēt var arī liela laime, piemēram, bērna piedzimšana vai jebkāda garīga pieredze.

Nemēģinu strīdēties, uzbrukt. Es aizstāvu to, kas man ir svēts, bet nekaujos. Iekšēji aicinu, ka pienāks brīdis, kad tas otrs mani sapratīs.

Sieviete kā garīgā līdere ir kas jauns. Garīgā disciplīna parasti pieprasa ārēju askēzi, bet tas ir pretrunā ar to, kas es esmu, kā vibrēju, kāda ir mana iekšējā dziesma. Turklāt strādāju ar tabu tēmām: seksualitāti, transformējošiem augiem. Es iedrošinos paust to, kas man iekšēji patīk, – māte Daba, puķes, koki… un radu ap sevi tādu vidi. Skeptiķi nesaprot, ka man tam visam nav pieķeršanās. Tas ir tikai mans radošais process. Tu vari būt mūks ar skūtu galvu un dzīvot askēzē, bet vari arī būt tu pats ar savu kodolu un autentiskumu.

Nereti šķiet, ka cilvēki runā par vienu un to pašu, tikai dažādās valodās. Varbūt nevar saprasties tikai ar vārdiem?

Jā, ir jāatver sirds, ķermenis, kas raida un uztver signālus. Ķermenis ir instruments. Nodarbībās dalībniekiem nemitīgi atkārtoju, lai viņi ieelpo un izelpo, atslābina vēderu, kājas, ir klātesoši, nepretojas būt savā ķermenī.

Daba mums palīdz savienoties ar ķermeni, un augi ir medicīna. Mēs tos dragājam citu pēc cita, visu laiku patērējam, bet mums ir jācenšas sevi pieklusināt un atjaunot attiecības ar dabu.

Pievienot komentāru