Ārstēšana, Citas slimības

Zinātniece Santa Rasa pēta vīrusus, kas liek mums justies mūžam nogurušiem

Foto - Matīss Markovskis

Latvijas zinātnieku atklājums, ka daži vīrusi spēj integrēties cilvēka genomā un līdz ar to šo infekciju var pārmantot no paaudzes paaudzē, pērn tika atzīts par vienu no gada sasniegumiem zinātnē. Rīgas Stradiņa universitātes A. Kirhenšteina Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūta līdzstrādniece medicīnas doktore Santa Rasa  ir viena no zinātniecēm, kas padziļināti pēta šo vīrusu dabu un iespējamo saistību ar nervu sistēmas slimībām, īpaši mialģisko encefalomielītu jeb hroniskā noguruma sindromu.

 

Jūsu ikdienas darbs veltīts mialģiskā encefalomielīta izpētei. Kas tā par slimību?

Ilgu laiku to sauca par hroniskā noguruma sindromu, balstoties uz galveno izpausmi – nogurumu, taču tai raksturīga arī ļoti izteikta iekaisuma reakcija un neiroloģiskie traucējumi, tādēļ slimība pārdēvēta par mialģisko encefalomielītu. Tā ir neskaidras izcelsmes hroniska slimība, kas grūti diagnosticējama un ārstējama un skar gan imūnsistēmu, gan centrālo nervu sistēmu, gan sirds asinsvadu sistēmu, gan kuņģa un zarnu traktu, ietekmējot pat šūnu enerģijas metabolismu.

Cilvēki, kas sirgst ar šo sindromu, var, piemēram, vienu dienu strādāt, bet pēc tam spiesti vairākas dienas atpūsties, jo ir tik noguruši, ka nespēj veikt pat vienkāršas darbības.

Mēdz būt arī ļoti smagi gadījumi, kad slimnieks nevar piecelties no gultas. Turklāt arī ilgstoša atpūta un miegs nesniedz gaidīto spēku pieplūdumu. Pacienti sūdzas par galvas, kakla, muskuļu sāpēm, daudzu locītavu sāpēm bez apsārtuma vai pietūkuma, par atmiņas un miega traucējumiem, jutīgiem, palielinātiem limfmezgliem.

Lielākajai daļai pacientu šī slimība sākas ar infekcijai līdzīgiem simptomiem, tāpēc zinātnieki nonāca pie atziņas, ka tās attīstībā varētu būt vainojami vīrusi, piemēram, kāds no herpesvīrusiem, enterovīrusi, parvovīruss B19, baktērijas vai pat parazīti.

Cik izplatīta ir šī slimība? Kas ar to slimo biežāk?

Ar mialģisko encefalomielītu slimo 0,5–3,5% pasaules iedzīvotāju. Latvijā epidemioloģisko datu pagaidām nav, lai gan datu bāzē ir ap 300 pacientu, kuriem tā diagnosticēta.

Zināms, ka biežāk – ap 65% gadījumu – cieš sievietes. Mūsu institūtā veiktie pētījumi liecina, ka pacientu vidējais vecums ir 38 gadi. Viena no hipotēzēm to saista ar sievišķo dzimumhormonu līmeni.

Ja pacients sūdzas par ilgstošu nogurumu, ārsts nereti mierina: kurš gan mūsdienās nejūtas noguris. Kā pierādīt, ka neesi pārstrādājies, bet gan slims?

Arī Amerikas Savienotajās Valstīs, kur hroniskā noguruma sindromu pēta jau vairāk nekā 30 gadu, liela daļa sabiedrības, tajā skaitā arī ārsti, ilgu laiku to neuzskatīja par īstu, fizisku slimību un pacientiem ar savām sūdzībām ieteica vērsties pie psihiatra vai psihologa.

Protams, ja to neuzskata par slimību un neārstē, pacientam var rasties arī depresija un citas blakusslimības. Tagad ASV, tāpat kā dažās Eiropas valstīs, aktīvi darbojas pacientu biedrības, bet turīgi cilvēki ziedo līdzekļus šīs slimības izpētei.

Latvijā šī diagnoze, iespējams, netiek noteikta vispār vai arī to izdara ar lielu novēlošanos – pēc daudziem mēnešiem vai pat gadiem. Galvenais iemesls – ārstu rīcībā nav tādu izmeklēšanas metožu, kas apstiprinātu, ka pacientam tiešām ir mialģiskais encefalomielīts. Kā objektīvi izvērtēt, cik stipri pacientam sāp, cik atspirdzinošs ir miegs un cik lielā mērā māc nogurums? Šobrīd diagnostika balstās uz citu slimību izslēgšanu un noteiktu simptomu kopumu. Ārsti visbiežāk izmanto 1994. gadā publicētos Fukudas kritērijus, kurus apstiprinājis arī ASV Slimību kontroles un profilakses centrs (Center for Disease Control and Prevention). Saskaņā ar tiem pacientam jābūt hroniskam nogurumam, kas ilgst vairāk nekā sešus mēnešus, un vēl vismaz četriem no astoņiem slimībai raksturīgiem simptomiem.

Savā zinātniskajā darbā, ko aizstāvējāt pērn decembrī, pētījāt vairākus vīrusus, kas ilgstoši slēpjas cilvēka organismā, līdz izraisa veselības traucējumus. Kas tie par vīrusiem?

Latvijas zinātnieki jau vairāk nekā desmit gadus pēta persistentos vīrusus, ar kuriem cilvēki parasti inficējas jau agrā bērnībā, parasti līdz divu triju gadu vecumam. Saskare ar cilvēka herpesvīrusiem 6 un 7, kā arī parvovīrusu B19, kuri bija manu pētījumu centrā, var noritēt bez kādiem manāmiem simptomiem, tādēļ cilvēks nemaz nenojauš, ka ar tiem inficējies. To apstiprina arī fakts, ka aptuveni 90% pieaugušo asinīs konstatē antivielas pret kādu no šiem vīrusiem.

Šīs bērnībā iegūtās infekcijas var saglabāties organismā snaudošā jeb latentā formā visā dzīves garumā. Ļoti bieži herpesvīrusi par savu slēptuvi izvēlas tieši nervu sistēmu. Situācijās, kad imūnsistēma ir novājināta, vīrusi var reaktivēties, iespējams, izraisot hroniskā noguruma sindromu.

Pavisam ir astoņas cilvēka herpesvīrusa sugas. Piemēram, pirmais izraisa aukstumpumpas, trešais – vējbakas. Zīdaiņiem un bērniem līdz triju gadu vecumam herpesvīrusu 6 un 7 infekcija izraisa roseola infantum jeb tā saukto sesto slimību, kas var izpausties ar izsitumiem un drudzi. Savukārt pieaugušajam šā vīrusa reaktivācija tiek saistīta ar dažādām vairogdziedzera saslimšanām, encefalītu, izkaisīto sklerozi, fibromialģiju un citām neiroloģiskām slimībām. Latentā stāvoklī šie vīrusi ir gandrīz visiem, taču dzīves laikā reaktivējas tikai dažiem.

Kāds pētījumā bija jūsu uzdevums?

Pētījumā tika iekļauti asins paraugi, kas iegūti no 200 pacientiem, kuriem ārsti diagnosticējuši hroniskā noguruma sindromu, un no 150 praktiski veseliem cilvēkiem.

Mans uzdevums bija ar dažādām laboratorijas metodēm noteikt šo vīrusu klātbūtni, slodzi un aktivitātes fāzi, kā arī antivielas pret šiem vīrusiem un imūnsistēmas signālmolekulu – citokīnu (olbaltumvielu molekulas, kurām ir liela nozīme šūnu signālu nodošanā un iekaisuma attīstībā) – līmeni, kas atspoguļo iekaisuma procesu organismā. Manā rīcībā bija arī dati par pacientu slimības norisi un simptomiem.

Paralēli pētīju arī ksenotropā peļu leikozes vīrusam radniecīgā vīrusa klātbūtni, kurš, kā liecināja publikācijas prestižos ārzemju medicīnas žurnālos, spēj inficēt arī cilvēkus un saistāms ar šo slimību. Šie pētījumi bija ļoti populāri un vairākus gadus tika uzskatīti par patiesiem, tādēļ pacientiem ar hroniskā noguruma sindromu asinīs tika meklēta šā retrovīrusa klātbūtne, nozīmēta agresīva antiretrovīrusu terapija. Kā izrādījās vēlāk, vīrusi asins paraugos bija iekļuvuši no ārienes, kā piesārņojums. Arī Latvijā veiktais pētījums apstiprināja, ka šim vīrusam nav nekādas saistības ar hroniskā noguruma sindromu.

Ko vēl izdevās uzzināt?

Atklāju, ka pacientiem ar hroniskā noguruma sindromu daudz biežāk nekā veselajiem cilvēkiem bija šo vīrusu koinfekcija – divu vai pat visu trīs vīrusu vienlaicīga klātbūtne aktīvā fāzē. Turklāt slimības norise tiešā veidā saistīta ar vīrusu daudzumu jeb slodzi. Jo tā lielāka, tas ir, jo vairāk vīrusu asinīs, jo smagāki slimības simptomi. Šādiem pacientiem arī citokīnu līmenis bija būtiski paaugstināts, kas liecina par iekaisuma procesu, kurš savukārt var rosināt slimības simptomu attīstību.

Parvovīrusa B19 gadījumā inficēšanās brīdis sakrīt ar hroniskā noguruma sindroma sākumu. Veicot antivielu testu un nosakot to spektru pret vīrusa antigēniem, iespējams noteikt laiku, kad pacientam bijusi vīrusu infekcija, un salīdzināt ar brīdi, kad parādījušies pirmie simptomi. Tas pierāda, ka šis vīruss varētu būt viens no potenciālajiem slimības izraisītājiem. Abiem herpesvīrusiem šādas analīzes veikt nav iespējams.

Tomēr ne visiem hroniskā noguruma sindroma pacientiem asinīs izdevās atrast vīrusu marķierus, tādēļ nevaru teikt, ka vīrusi varētu būt vienīgie šīs slimības izraisītāji. Izskanējusi doma, ka hroniskā noguruma sindromam ir apakšgrupas. Daļai pacientu tās cēlonis varētu būt vīrusu infekcija, daļai – imūnsistēmas traucējumi vai kas cits. Nevar neņemt vērā arī versiju, ka imūnsistēmas disfunkcija var izraisīt snaudošo vīrusu aktivizēšanos. Tas izskaidrotu, kādēļ pacientiem rodas tik dažādi simptomi.

Būtu lieliski, ja pacientu asins paraugus varētu pētīt dinamikā – ik pēc sešiem mēnešiem, lai redzētu, kā mainās vīrusu slodze, citokīnu līmenis un citi rādītāji, tā sekojot līdzi slimības attīstībai.

Vai šā pētījuma rezultātus varēs izmantot praktiski?

Ņemot vērā to, ka nav vienotu diagnostikas kritēriju un analīžu slimības noteikšanai, mialģiskā encefalomielīta diagnosticēšana joprojām ir problemātiska. Pētījumā atklātā slimības saistība ar vīrusu infekcijām būtu objektīvs, laboratoriski izmantojams biomarķieris, kas ļautu novērtēt iespējamos cēloņus, diagnosticēt šo slimību un pielāgot ārstēšanas taktiku. Runājot ar Latvijas infektologiem, kas ārstē pacientus ar hroniskā noguruma sindromu, noskaidroju, ka pamatā tiek izmantota atbalstoša terapija, kas vērsta uz dažādu simptomu, piemēram, sāpju, mazināšanu.

Ja laboratorijas analīzes liecina par aktīvu vīrusu infekciju ar augstu vīrusu slodzi, daudzviet pasaulē izmanto pretvīrusu terapiju. Novērots, ka tā ir iedarbīga pret herpesvīrusa 6 infekciju. Noris pētījumi arī ar citiem preparātiem, piemēram, medikamentu, ko bieži izmanto autoimūno slimību ārstēšanai. 60% gadījumu tas palīdz arī hroniskā noguruma sindroma pacientiem.

Kopā ar kolēģiem atklājāt, ka vīrusi var iekļauties genomā un tos iespējams pārmantot no paaudzes paaudzē. Tas nozīmē, ka piedzimstam jau inficēti?

Jā, atklājām, ka herpesvīruss 7 spēj integrēties cilvēka genomā un pēc tam atrodams ikvienā šūnā.

Pētot pacientus ar hroniskā noguruma sindromu, atklājām, ka vienam no viņiem ir ļoti augsta vīrusu slodze – vairāk par vienu kopiju katrā šūnā. Nākamais solis bija pārbaudīt vīrusu slodzi šā pacienta un viņa mātes matu folikulos. Mātes šūnās atradām pat vairāk par divām vīrusu kopijām! Veicot papildu testus Vācijas laboratorijā, sadarbībā ar vācu kolēģiem pirmo reizi pierādījām, ka šā vīrusa gēnus, kas atrodas hromosomās, vecāki var nodot saviem bērniem. Pirms tam bija zināms, ka šāda īpašība integrēties genomā piemīt herpesvīrusam 6, kurš vēlāk organismā spēj arī reaktivēties.

Esam noskaidrojuši, ka augsta vīrusu slodze asinīs ne vienmēr liecina, ka infekcija ir aktīvā stadijā. Pacientam, kas herpesvīrusu 7 pārmantojis no vecākiem, var būt pavisam normāls stāvoklis, tādēļ nav nepieciešama pretvīrusu terapija, lai to samazinātu.

Nav gan zināms, vai pārmantoto vīrusu klātbūtne ir papildu riska faktors hroniskā noguruma sindroma attīstībai.

Ņemot vērā, ka cilvēka organismā un uz tā virsmas ir daudz dažādu elementu, arī baktērijas un vīrusi, kā arī mūsu genomā ir virkne pārmantotu vīrusu sekvenču, integrējies herpesvīruss var arī nesagādāt nekādas problēmas.

Vai tiesa, ka hroniskā noguruma sindroma pētniecībā Latvija ir priekšā daudzām pasaules valstīm?

A. Kirhenšteina Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūts ir vienīgā zinātniskās pētniecības institūcija Baltijā, kas nodarbojas ar hroniskā noguruma sindroma izpēti. Uzskatu, ka šajā jomā patiešām esam pasaules līmenī. Mūsu institūta direktore asociētā profesore Modra Murovska vada vienu no Eiropas Zinātnes sadarbības programmas COST projektiem EUROMENE, kurā piedalās nu jau 19 Eiropas valstis. Viens no tā mērķiem ir izveidot jaunus, vienotus hroniskā noguruma sindroma diagnostikas kritērijus, kā arī biomarķierus un testus, kas būtu izmantojami hroniskā noguruma sindroma diagnostikā.

Savukārt Latvijas, Lietuvas un Taivānas kopējā projektā pētām cilvēka bokavīrusu, kas bērniem var izraisīt akūtas elpceļu slimības un gastroenterītu. Vēlamies pierādīt tā saistību ar neiroloģisku slimību attīstību pieaugušajiem. Starp citu, pats vīruss tika atklāts tikai 2005. gadā. Tas nozīmē, ka virusoloģijā nemitīgi notiek jauni atklājumi un vēl ir daudz nezināmā.

Vai jau bērnībā sapņojāt kļūt par zinātnieci?

Nē, skolas laikā domāju, ka strādāšu bankā vai būšu zobārste. Tagad pat nespēju iedomāties sevi strādājam šādā profesijā. Par laimi, vēlāk sapratu, ka man patīk dabaszinātnes, tāpēc iestājos Latvijas Universitātē, kur ieguvu dabaszinātņu bakalaura un maģistra grādu bioloģijā.

Šajā institūtā nokļuvu, izstrādājot savu kursa darbu. Iepatikās darbs laboratorijā, arī pētījumi virusoloģijas jomā šķita interesanti – kā ar aci nesaskatāms infekcio-zais aģents var izraisīt dažādas izmaiņas cilvēka organismā.

Loģisks manas karjeras turpinājums bija studijas Rīgas Stradiņa universitātes doktorantūrā. Esmu atradusi sev veiksmīgu ceļu – varu darbā apvienot bioloģijas un medicīnas jomu.

Pētniecības darbs ir dinamisks. Viss sākas ar ideju, pēc tam tā jāuzliek uz papīra, tad top projekts un notiek darbs laboratorijā, kam seko pētījumu rezultātu atspoguļošana un publicēšana. Pateicoties tam, man ir iespēja doties uz dažādām interesantām konferencēm, piemēram, starptautisku konferenci ASV, kas veltīta hroniskā noguruma sindromam un kurā uzstājos ar ziņojumu par parvovīrusa 19 infekciju. Tā bija organizēta citādi, nekā ierasts, jo piedalījās arī pacienti, ar kuriem bija iespējams tikties, uzklausīt viņu stāstus un pieredzi. Tas man ļauj labāk izprast šīs slimības nozīmi un daudzveidību.

Ko darāt no vīrusu pētniecības brīvajā laikā?

Lai arī šobrīd dzīvoju Rīgā, daba arvien bijusi tuva manai dvēselei, tādēļ brīvos brīžus cenšos pavadīt svaigā gaisā ārpus galvaspilsētas. Darbdienu vakaros sportoju, lasu grāmatas. Ziemā nodarbojos ar funkcionālajiem treniņiem, bet vasarā spēlēju tenisu.

 

logo-36

1 komentārs

  1. Nu ir viena pārbaudīta metode, kas ātr uz kādu laiku pieceļ kājās cilvēku ar nervu jušanas traucējumiem, ko radījis vīruss. Pēc plazmofrēzes, pazūd daudzi neiroloģiskie simptomi, samazinās antivielu daudzums. Rezultāts saglabājas līdz nākošajam vīrusa recidīvam. Jo visas pārējās uzturošās terapijas no vienas puses mazina simtomus, bet rada citus blakus efektus. Turklāt liela nozīme ir vai ar vīrusu slimojušajam ir kāds specifisks gēns, jo pie dažām kombinācijām, vīrusa aktvizācija nesīs līdz smagas komplikācijas. Un , ja pirmajā reizē plazmofrēzes terapija palīdzēja, tas šo terapiju pēc nākošā recidīva atkārto, turklāt katru reizi citu skaitu , ko nosaka analīzes. Turklāt bieži standarta analīzes neuzrāda neko , kam varētu piesieties, izņemot antivielas daudzumus. Tas no uk pieredzes.

Pievienot komentāru