Ārstēšana, Citas slimības

Veģetatīvās distonijas pamatā neatrisināti psiholoģiski konflikti, medikamenti to neatrisinās

Foto - Shutterstock

Grūtības koncentrēties, galvassāpes, reiboņi, spiedoša sajūta sirds apvidū, sirdsklauves, elpas trūkums, nespēks, svīšana, panikas lēkmes, bailes, bezmiegs – tā izpaužas tautā sauktā modernā kaite veģetatīvā distonija. Lai gan sabiedrībā ir tendence saistīt šo diagnozi ar pieaugošo stresu un mūsdienu straujo dzīvesritmu, izrādās – nemaz tik moderna šī kaite nav.

 

Traucējumi bijuši vienmēr

Rīgas Stradiņa universitātes Psihiatrijas un narkoloģijas katedras vadītājs profesors Elmārs Rancāns uzsver, ka veģetatīvā distonija jeb somatoforma veģetatīvā disfunkcija, kā to sauc medicīniski, nav moderna diagnoze. Šie traucējumi bijuši vienmēr, tikai agrāk ļaudis tos sauca citos vārdos (kardioneiroze, neirocirkulatora astēnija, kuņģa neiroze) un neapzināja to patieso būtību.

“Jau senos laikos pamanīja, ka ir indivīdi, kuriem ir problēmas apmeklēt tirgus laukumu (kas agrāk bija sociālās dzīves centrs) – gan tad, kad tas ir pavisam tukšs, gan kad ir pārpildīts. Slimību grupas, kur cilvēks baiļu dēļ nespēj pilnvērtīgi dzīvot, ir zināmas kopš senatnes,” apgalvo speciālists. Tajās ietilpst fobijas (bailes no konkrētas būtnes, priekšmeta, piemēram, zirnekļiem), agorafobija (bailes pamest savu drošības zonu, piemēram, istabu, māju), sociālas fobijas vai posttraumatiskā stresa sindroms. Šādas psihiskas saslimšanas Eiropā ir izplatītas 10–14% iedzīvotāju. Tās ir medicīniskas diagnozes, kurām nepieciešams pareizs novērtējums un atbilstīga ārstēšana. Tikai tad, ja visas šīs slimību grupas ir izslēgtas un simptomus nevar sasaistīt ne ar ko citu, var pieļaut domu par veģetatīvo distoniju. Diagnozes pamatā ir neapzināti, neatrisināti iekšēji konflikti, kas uz āru izpaužas ar dažādiem trauksmes simptomiem.

 

Psihoterapija ienāk novēloti

Somatoformas traucējumus un līdzīgas diagnozes, piemēram, depresīvā neiroze, uzmācību neiroze, trauksmes neiroze, pirmoreiz postulējis psihoanalīzes pamatlicējs Zigmunds Freids XX gadsimta sākumā. Viņš izvirzīja ideju: ja indivīda dziņas nevar izlauzties uz āru veselīgā veidā, tās transformējas dažādos nevēlamos trauksmes simptomos.

Lai gan pasaulē psihoanalīze ienāca jau XX gadsimta sākumā, Padomju Savienībā psihoterapija ilgi netika atzīta kā ārstnieciska un zinātniska metode. “Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrā bija vien daži ārsti psihoterapeiti, un tas nebija ne tuvu nepieciešamajam apjomam. Turklāt pacientiem nebija iespēju pēc palīdzības vērsties privāti, jo pieejams bija tikai valsts sistēmas piedāvātais pakalpojumu klāsts,” stāsta Elmārs Rancāns. “Pēc neatkarības atgūšanas Latvijā psihoterapija tika veidota no nulles. Kognitīvi biheiviorālā terapija tika radīta pagājušā gadsimta 60. gados depresīvo pacientu ambulatorai ārstēšanai, bet pie mums šī terapija ir pieejama salīdzinoši nesen.”

 

Pavirša diagnostika

Lai gan veģetatīvā distonija ir ļoti sena kaite, tomēr cilvēki par to vairāk sākuši runāt tikai pēdējās desmitgadēs. “Ir pozitīvi, ka par to runā,” uzskata ārsts. “Psihiatri jau par to runā sausu muti. Šī patiesi ir populāra diagnoze, bet to ļoti bieži uzstāda nevietā un nepareizi.

Mūsdienās cilvēki mēdz paziņot, ka viņiem ir veģetatīvā distonija, tomēr cik bieži viņi aiziet pie psihiatra, kurš šo stāvokli apstiprina un uzraksta diagnozi? Pacients labprātāk vēršas pie neirologa nekā pie psihiatra, jo domā – “es taču neesmu traks”.”

Lai diagnosticētu veģetatīvo distoniju, šiem simptomiem jābūt vismaz pusgadu. Realitātē diagnozi mēdz noteikt arī tad, ja simptomi bijuši nedēļu, piemēram, pēc kāda pārdzīvojuma. Persona varbūt nav mierā ar attiecībām, darba vidi vai citiem apstākļiem, bet to pat neapzinās. Iekšējas pretrunas izpaužas somatisku slimību veidā. Tad skrien pie ārstiem, pārbauda sirdsdarbību, kuņģa un zarnu trakta stāvokli un mēģina atrast sev kādu kaiti. Ar šādām sūdzībām pa medicīnas iestādēm var klīst gadiem.

Nav ticamas statistikas, kas apliecinātu, cik daudziem Latvijā ir veģetatīvā distonija. Pacienti ļoti negribīgi ierodas psihiatriskās palīdzības dienestā, tāpēc oficiālajā statistikā ar šādu diagnozi ir vien pāris simtu personu.

Diagnožu skaits pakāpeniski mazinās arī tāpēc, ka ārsti sākuši atbildīgāk noteikt diagnozes, teic Elmārs Rancāns. Lai precīzi noteiktu iespējamo diagnozi, jāvēršas pie atbilstīgās kvalifikācijas speciālistiem: zinoša ģimenes ārsta, psihiatra, psihoterapeita vai neirologa.

 

Nepiemērota ārstēšana

Ģimenes ārsti gada laikā diagnosticē depresiju aptuveni 4000, bet veģetatīvo distoniju – ap 40 000 pacientu. Veģetatīvās distonijas pamatā ir neatrisināti psiholoģiski konflikti, un medikamenti problēmas pilnībā neatrisinās, vien uz laiku mazinās atsevišķus simptomus. Ir nepieciešamas psihoterapeita konsultācijas. “To var salīdzināt ar ūdens katliņu, kas sildās uz uguns. Vai gribam piespiest stingrāk katla vāku, lai tvaiks neizkļūtu ārā, vai arī vēlamies nogriezt gāzi? Tā vietā, lai ārstētu efektīvi, proti, ar ilgtermiņa psihoterapiju, sabiedrībā biežāk izraksta nomierinošus medikamentus. Tādējādi vāks tiek piespiests stingrāk, bet problēma netiek atrisināta,” skaidro ārsts. Trauksmainība, bažīgums tiek apslāpēts, bet problēmu cēlonis netiek risināts. Turklāt, ja nomierinošus medikamentus lieto ilgstoši un nekontrolēti, var rasties atkarība.

 

Statistika melo

“Valsts pētījuma programmā Biomedicine 2014–2017 mūsu pētnieku grupa sēdēja blakus ģimenes ārstiem 24 ārstu praksēs visā Latvijas teritorijā, kur izvērtēja katru pacientu, kas ienāca kabinetā. Pētījuma rezultāti uzrādīja, ka desmitajai daļai pacientu ir depresija, kas nekavējoties jāārstē. Astotajai daļai ir kāds traucējums: panikas lēkmes, agorafobija, sociālā fobija, obsesīvi kompulsīvie traucējumi, ģeneralizēta trauksme, posttraumatiskais stresa sindroms,” atklāj ārsts un piebilst, ka tā bijis vienmēr – pacienti nepazūd. Mūsdienās cilvēki ieklausās savā ķermenī, pamana nevēlamas izpausmes. Tajā pašā laikā ir audzis dzīves temps, prasības. Tomēr pamatslimības nekur nav pazudušas. Agrāk šos stāvokļus diagnosticēja tikai psihiatri. Mainoties aprūpes sistēmai, mainījies arī psihiatru pacientu loks. “Piemēram, Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra stacionārā ir vieta 400 pacientiem. Neviens no tiem nav veģetatīvās distonijas pacients, arī depresijas vai fobiju pacientu nav daudz. Ļoti daudzi ārstējas privātajā sektorā vai kā paveicas – kur nonāk.

Oficiālie statistikas dati rāda, ka Latvijā ir ap 10 000 depresijas gadījumu, kas tiek ārstēti. Mūsu pētnieku grupas rezultāti apliecina, ka Latvijā katru gadu ar depresiju slimo 115 tūkstoši. Kas notiek ar pārējiem 100 tūkstošiem, kuri netiek ārstēti?”

 

Foto - Shutterstock
Foto – Shutterstock

Jāsaprot cēlonis

Veģetatīvās distonijas simptomi var atgādināt cilvēka dabisko pielāgošanos stresa situācijām vai mainīgiem vides apstākļiem, norāda Elmārs Rancāns. “Ikviens pirms eks-āmeniem vairāk vai mazāk uztraucas, piedzīvo sirdsklauves, svīšanu, vēdergraizes, sliktu dūšu. Skrējējam pirms starta paātrinās sirdsdarbība, elpošana, bet asinis pieplūst tiem orgāniem, kurus paredzēts darbināt. Organisms pielāgojas – vai nu cīnās ar stresu, vai arī mūk prom. Stress ir pilnīgi normāla reakcija. Pateicoties tai, esam izdzīvojuši kā suga.” Kad stresa ir pārāk daudz un organisms netiek ar to galā, rodas distress. Tādā gadījumā sajūtas ir tik izteiktas un ķermeni pārņemošas, ka cilvēks vairs nespēj tās kontrolēt. Sastopoties ar veģetatīvajai distonijai raksturīgiem simptomiem, ir svarīgi izvērtēt patieso cēloni. Ja simptomi parādās saistībā ar notikumu, kurā cilvēks nokļūst vai potenciāli nokļūs, tā ir adaptācijas reakcija.

Veģetatīvā distonija ir izslēgšanas diagnoze. Līdzīgi simptomi var būt slimību, depresijas, trauksmes un fobisku traucējumu gadījumos, kā arī alkohola un narkotiku atkarīgajiem abstinences (paģiru) periodā. Diagnozi somatoforma veģetatīvā disfunkcija var noteikt tikai tad, ja pacientam neatklāj nevienu no minētajiem traucējumiem. Jāatceras, ka šādu diagnozi var noteikt tikai ārsts pēc pacienta vairāku mēnešu novērošanas, nevis vienas konsultācijas, atgādina Elmārs Rancāns.

 

logo-36

9 Komentāri

  1. kuriem jau ir arī noteikta šī diagnoze,īstenībā ļoti mocas,kāda izeja,paši galā netiekam.psihiatrija ir ļoti dārga,šī slimība briesmīga,vajā dienu un nakti,tādi ir daudzi,

    1. Ooo, jā, šī ir viena traka slimība…Izjūtas, ko piedzīvo šajā laikā ir dramatiskas! Un trakākais ir tas, ka tu neko nevari kontrolēt! Liekas, ka salauzta roka ir tīrais nieks, jo tu zini vai vismaz ceri, ka tā sadzīs, bet šinī gadījumā nekas nelīdz, neviens ārsts pats nezin, kā palīdzēt šadiem slimniekiem, vienīgais – automātā izraksta antidepresantus, kas vispār neko nerisina. Un tad es sapratu, ka jādomā kā palīdzēt sev pašai. Jātiek galā ar cēloņiem, kas bija diezgan skaidri, kā jau rakstā tika minēts – iekšējie konflikti, kurus nu man nācās apzināties, pieņemt un domāt kā visu atrisināt. Tīri fiziski pirmkārt samazināju slodzi it visā, darbā sāku teikt vairāk “nē”, samazināju prasības pati pret sevi, jo sapratu, ka esmu ieslēgusi vienkārši kaut kādu turbo pašiznīcināšanās režīmu visu gribot paspēt, visu izdarīt, visiem izpatikt u.c. sviests. Sāku rīkoties vairāk par labu sev, t.i. iet svaigā gaisā (kas ir ļoti svarīgi, jo, ja smadzenēm pietrūkst skābekļa, tas var radīt ļoti daudz un dažādas problēmas), izlasīju, ka vajag atbrīvoties no ikdienas spriedzes (defoltā tās ir rūpes par sevi..kaut nelielas) vai sportojot vai kā savādāk. Es intuitīvi izvēlējos jogu, man ļoti palīdzēja. Un tā centos ar sevi strādāt, intensīvi kādu pus gadu – man reāli samazinājās lēkmes. Kā arī smēlos palīdzību dažādos forumos, uzzināju, ka daudzus šī problēma skar. Ar visu šo penteri gribēju pateikt, ka visas tās lēkmes un tos briesmīgos brīžus, kad tās iestājās – tas nav letāli (un vēl viens paņēmiens, kas man ļoti palīdzēja, kad nāca lēkmes virsū – apzināšanās, ka tev tādas ir un, ka tās nav letālas – rēāli palīdzēja, pat lēkme “atkāpās”)!!! To var mainīt, var turpināt dzīvot normāli, tikai ir jāsaņemās un jāpalīdz pašam sev, kā arī, ja sākumā ir grūti – noteikti vajag izstāstīt tuviniekiem – oo, viņi var sniegt tādu atbalstu, par kuru mēs pat iedomāties nevarējām! Pamatā, man liekas, šī slimība “ieslēdz” tādas bremzes it visā un vienkārši piespiež mainīt esošo dzīves ritmu. Kopumā runājot, sapratu, ka nekādi psihiatri man nepalīdzēs, vienīgais, ko ieguvu no konsultācijas – sapratu, kas ar mani notiek – man ir veģetatīvā distonija, tos antidepresantus ar laiku visus izmetu ārā, jo nevarēju saprast, kas ir trakāk lēkmes vai “after efekts” no depresantiem… Es neesmu pret psihiatriem, tikai šinī gadījumā uzskatu, ka galvenais kā to var pārvarēt, kas var palīdzēt ir darbs ar sevi un savu dzīvi, jo nav nekādas brīnumtabletes pret sačakarētiem nerviem (kā izrādās..:)), kas ir rezultāts ilggadējam turbo dzīves režīmam.

    2. Psihiatrija Latvijā ir PAR VELTI (protams, izņemot privātprakses). Rīgā iesaku Veldres ielas 1 a speciālistus – Māri Taubi, dr. Vīganti, Daci Amoliņu. Ogrē – dr. Cauņu.

  2. “..labāk sēdēt skaistā un jaudīgā pilnpiedziņas Audi kā ar nanoūdeni mazgātā trolejbusā..”

    Veidojot salīdzinājuma konstrukcijas, valodas lietotāji bieži kļūdās salīdzinājuma partikulas (kā vai nekā) izvēlē.
    • Salīdzinājuma partikulu kā lieto, ja teikumā ir noliegums – Mums nav labāk kā jums. Juris neizaugs garāks kā Māris.
    • Salīdzinājuma partikulu nekā lieto, ja teikumā nav nolieguma – Priedes mēdz izaugt garākas nekā egles. Novērots, ka meitenes lasa vairāk nekā zēni.
    (Kaspars Bikše, Diāna Laiveniece. Latviešu valoda vidusskolai, II daļa. Zvaigzne ABC, 2009, 91. lpp.)

    1. Tu tiešām esi tante, un pie tam – veca tante, sirgstoša ar veg.dist.! Pat šajā rakstā tu ( ar mazo) centies tēlot baigi gudro. Cilvēki dalās par traku ligu, kas viņus apsēdusi, bet tu atļaujies gvelzt muļķības. Un ne par to, ka tev nav taisnība, ir, protams, bet ja tev ar galvu viss kārtībā, tad izvēlies, kur paust savas prātulas!

  3. Ooooo jaaaaa mana labaka draudzene,ar kuru man jasadzivo ik dienu. Ari es sakuma nesapratu kas ar mani notiek,sirdsklauves,galvassapes,bezmiegs uttt. Tad ari paradijas lekmes-kas bija vienkarsi arprac. Pec tam jau bailes iekapt autobusa utt. Saku dzert antidepresantus kurus 1,5 gadi dzeru. Un tad teicu stop,pietiek. Pati pamazam atmetu,kaut tai pasa laika arsti blava ka tu uz savu galvu kaut ko tadu vari darit. Bet es jutos beidzot dziva,speja just kaut ko. Jo ieprieks kad vinus lietoju man vis bija vienalga utt. Tad es saku justies ka cilveks. Saku stradat ar sevi,daudz analizet,atteikties no lietam kas man nepatik,lasit gramatas utt.

Pievienot komentāru