Pāris, Psiholoģija

Brīnums – satikt vienīgo, īsto
. Patiess stāsts par mīlestības atrašanu brieduma gados

Foto - pexels.com

Inga ir 56 gadus veca ārste, kura savas dzīves pēdējo desmit gadu notikumus dēvē par īstu brīnumu. “Katru dienu un ar katru tā vis nenotiek,” teic Inga. Gan atzīstot, ka laime ir garlaicīgāka par kaislībām un vētrainiem pārdzīvojumiem, bet ar katru savu vārdu paužot prieku par to, ka nu viņas dzīve ir ļoti, ļoti… garlaicīga!

Pagātnes skumjās atskaņas

Mans pirmais vīrs, kaut arī bez speciālās izglītības, bija talantīgs zīmētājs. Padomju laikos iekārtojās rūpnīcā par mākslinieku noformētāju. Darbā parādījās pāris reižu mēnesī, fiksi sazīmēja vajadzīgos plakātus, vienlaikus spēja īstenot savas mākslinieka ambīcijas un saņēma normālu algu. Laiki mainījās, un kā mākslas darbonis viņš, protams, nevienam vairs nebija vajadzīgs, bet vienkāršu darbu strādāt neparko nevēlējās. Tas arī būtu bijis par smagu – nebija radis agri celties un katru rītu doties “pie virpas”. Redz, vecos laikos arī laisks cilvēks spēja izdzīvot, taču nu vairs ne!

Vīrs, slīcinot bēdas par to, ka “īstu talantu neviens vairs nenovērtē”, sāka aizrauties ar alkoholu. Biju lieciniece viņa garīgajai un materiālajai lejupslīdei, turklāt ne tikai lieciniece, bet – dalībniece.

Vienubrīd sapratu, ka arī es iešu bojā, ja vien to visu nepārtraukšu un neuzsākšu jaunu dzīvi jau bez viņa. Nemitīgi atbalstot otra cilvēka vājības, nevari nevienu izglābt – tā ir skarba mācība katram, kurš saistīts ar kādu atkarīgo. Sakravāju somu, atstāju greznu četristabu dzīvokli centrā un ievācos mazītiņā, no krustmātes mantotā divistabu vasaras mājiņā Saulkrastos. Pēc manas aiziešanas vīrs ātri vien ieķīlāja dzīvokli, naudu nodzēra, pajumti atņēma banka un sākās mētāšanās pa patversmēm. Laiku pa laikam viņš parādījās pie manis darbā, lūgdams naudu, ko allaž arī nedaudz iedevu, līdz uzzināju, ka pēc kritiena dzērumā asinsizplūdums smadzenēs darījis savu un vīrs ir miris. Taču tas notika vēlāk, kad es jau biju satikusi Pēteri.

Viens vienīgs melns izmisums

Turpināju dzīvot savu dzīvi no nulles, kas 40 gadu vecumā nemaz nav tik viegli. Esmu atkarīga pati no sevis, laulība izjukusi, vecāki miruši jau sen un bērnu nav, arī brāļu un māsu ne. Strādāju kā zvērs, īpaši pirmajā vasarā, jo līdz salam vecajā koka vasarnīcā bija jāpaspēj kaut primitīvi nosiltināt vismaz vienu istabu un iekārtot tajā taupības krāsniņu – pārbūvēt māju nebija ne laika, ne tik daudz naudas, ne arī spēka, jo jutos nomākta un izpostīta.

Pamazām kārpījos uz augšu, nodarbodamās ar būvniecību un karjeru, kā to dara daudzas mūsdienu pussievietes–pusvīrieši, līdz sapratu, ka tā vairs turpmāk dzīvot nevēlos. Cilvēkam nav jābūt vienam.

Šobrīd varu par to stāstīt mierīgi, taču tobrīd biju izmisusi. Man bija bail, ka nekļūstu pārāk uzmācīga, piedāvājoties viesoties pie draugiem un pati nemitīgi aicinot viņus ciemos, lai baudītu vismaz kādu ģimenes ilūziju. Visbriesmīgākais bija brīžos, kad saslimu. Nemūžam neaizmirsīšu, kā reiz man “saķēra” muguru un paliku burtiski bezpalīdzīga. Nemaz jau nerunājot par to, ka, nespējot aiziet uz darbu, būtībā biju bez iztikas līdzekļiem (strādāju privātpraksē), bet fiziski netiku galā ar sevi. Zinu, ka tā nav mirstamā vaina, esmu taču ārste, taču krāsnis jākurina, ēst jāvāra. Sēžu uz gultas maliņas un raudu. Un ko tas dos, ja bimbošu klausulē draudzenei? No dzīvošanas vienatnē neviens nemirst, taču man patiesi bija strupceļā nonākuša cilvēka sajūta.

Atrodiet man vīru!

Sāku interesēties, kā es te, Latvijā, kur sieviešu ir vairāk nekā vīriešu, varu sameklēt partneri. 90. gadu beigās internets vēl nebija tik plaši lietojams un Rīgā bija tāds amizants pakalpojums kā iepazīšanās aģentūras. Nolēmu izmēģināt. Ticiet, pie šāda lēmuma nonākt nav viegli. Vispirms klusībā un vientulībā pa nakts melnumu ne viens vien spilvens jāpieraud. Netiku pāri arī kauna izjūtai – kā es tā iešu, atsperšu ar kāju durvis un skaļi paziņošu: “Mani neviens neņem un negrib, tāpēc atrodiet man vīru!”

Tomēr apstaigāju vairākas iestādes, kas piedāvāja iepazīšanās pakalpojumus, bet katrā kaut kas nepatika: vai nu vieta – noplukušas vai bezgaumīgas telpas, vai cilvēki, kas tur strādāja.

Beidzot Tērbatas ielā mazā aģentūriņā man iepatikās darbiniece – jauna, smuka meitene. Tur arī nolēmu pamēģināt. Bija jāizpilda anketa, jāiesniedz savs foto un jāsamaksā tam laikam visai liela summa. Taču man tas pat patika – cerēju, ka pretī nebūs trūcīgi neveiksminieki, jo dzīvi ar tādu jau biju atēdusies. No šā brīža varēju izmantot tālruņa numurus datu bāzē un arī manējais bija pieejams jaunu attiecību interesentiem. Tā kādu laiku izklaidējos – kā vien darbā pagadījās brīvāks brīdis, ķēros pie zvanīšanās un sarunāju randiņus.

Pievienot komentāru