Dzīvesveids, Nodarbes

Eliksīrs veselībai un pašapziņai – dejošana! Kāpēc der izmēģināt

FOTO: no Kristīnes Kārkliņas albuma

Dejošana vairo fizisko un garīgo labsajūtu. Tā neapnīk, kā tas dažkārt notiek ar monotonu skriešanu. Tā uzlabo stāju un vairo pašapziņu. Palīdz atbrīvoties no stresa pēc smagas darbadienas. Ļauj iegūt jaunus draugus, ar kuriem gribas būt kopā ne vien mēģinājumos, bet arī citā laikā. Dejošana palielina dzīves enerģiju, tātad – pagarina dzīves ilgumu.

Sports ar smaidu sejā

Kristīne Kārkliņa jau vairākus gadus vada trīs tautas deju kolektīvus: Liepājas Universitātes tautas deju kolektīvu Banga, šīs pašas augstskolas vidējās paaudzes kolektīvu Bandzenieki un Liepājas bērnu un jaunatnes centra jauniešu deju kolektīvu Spārni. Jaunā sieviete ir šo trīs kolektīvu mākslinieciskā vadītāja, koncertmeistare un repetitore, savulaik arī pati dejojusi tautas dejas, tāpēc vispirms viņai jautāju, vai dejošana ir sports. “Nezinu, ko par to domā sportisti, bet es vienmēr esmu uzskatījusi, ka dejošana ir sports. Mēs regulāri izpildām dažādu vingrojumu kompleksus, kas attīsta un nostiprina kāju, roku, plecu un muguras muskulatūru, iemāca pareizi elpot, vairo izturību un citādi uzlabo fizisko formu. Daudzi dejotāji regulāri skrien, ir pat piedalījušies maratonos, iet arī uz trenažieru zāli cilāt svarus,” uzskaita vairāku deju kolektīvu vadītāja. “Lai varētu nodejot koncertu, kur ir kādas desmit dejas, jābūt ļoti labai fiziskajai sagatavotībai. Bez tās puisis arī nespēs pacelt deju partneri – izpildīt elementus, kas ir iekļauti daudzās tautiskajās dejās. Tāpat kā sportisti, mēs, dejotāji, esam orientēti uz rezultātu, kas mūsu gadījumā ir uzvara deju skatēs, iekļūšana nākamajā deju kolektīvu kvalitātes grupā. Turklāt dejotājiem jābūt ne vien labai fiziskai un tehniskai sagatavotībai, bet arī labi jāizskatās un jāsmaida. Nevienam vieglatlētam neprasa, lai viņš, lecot pāri barjerai, skaisti smaidītu, lai viņam būtu skaisti sakārtoti mati un akurāts apģērbs. Tā ka pret dejotājiem ir pat augstākas prasības nekā pret sportistiem.”

Ja gribas dejot, tad…

…jāsameklē deju kolektīvs, kura sastāvā iekļauties. Kristīne Kārkliņa iesaka meklēt informāciju par tiem konkrētās pilsētas mājaslapā. “Tur būs norādīti gan deju kolektīvu kontakttālruņi, gan būs apraksts par to, kādi sasniegumi tiem bijuši. Tā ir svarīga informācija, lai negadītos tā, ka uz A jeb augstākās grupas deju kolektīvu atnāk pieteikties cilvēks, kas iepriekš nav dejojis, bez jebkādas dejošanas pieredzes. Ir jāzina, uz ko tu nāc.”

Tāpat jāpievērš uzmanība, kāda vecuma dejotāju kolektīvs tas ir. Jaunieša statusam atbilstam vecumā no 16 līdz 25 gadiem, vidējai paaudzei – no 30 līdz 45 gadiem. “Dejotājam vizuāli ir jāizskatās atbilstoši vecuma grupai, lai neizceltos no kopējā dalībnieku ansambļa, vizuālās kompozīcijas un tehniskās varēšanas,” norāda Kristīne Kārkliņa.

Meiteņu deju kolektīvos nekad nav trūcis, bet puišu gan, tāpēc viņi jebkurā deju kolektīvā vienmēr būs gaidīti. “Ir jābūt spēcīgam, lai izturētu konkurenci ar citiem dejotājiem, tas īpaši attiecas uz meitenēm. Viena no dejotājām manā kolektīvā rezervistos bija divus vai pat trīs gadus, līdz iekļuva pamatsastāvā,” vienu no izaicinājumiem, ar ko gadās saskarties dejotājiem, piemin triju deju kolektīvu vadītāja. “Bet atrašanās rezervistos dejotāju arī mobilizē, jo jebkurā mirklī jāspēj ielēkt dejā, lai aizstātu pamatsastāva dejotāju. Tas veicina divreiz ātrāku dejotājas progresu, jo konkurence ir dzinulis, kas mudina kļūt arvien labākam, labākam un labākam.”
Viss atkarīgs no dejotgribētāja motivācijas, gribasspēka, vēlmes uzlabot savu fizisko formu arī ārpus deju nodarbībām. Šajā sakarībā Kristīne atceras kādu savu dejotāju, kas, pārceļoties no Liepājas uz Rīgu, esot iekļuvusi prestižā galvaspilsētas deju kolektīvā. “Ja kaut kas neizdodas nodarbībās, mājās pie spoguļa jātrenējas tik ilgi, kamēr sanāk.”

Jauno dalībnieku uzņemšana deju kolektīvos parasti notiekot vasarā vai rudens sākumā, zina teikt Kristīne. Lai uzzinātu precīzu datumu, jāseko informācijai konkrētā kolektīva mājaslapā.

Kāds ekipējums nepieciešams

Pievēršanās tautiskajām dejām neprasīs lielas izmaksas, jo pamatā vajadzēs nodarbību tērpu un apavus – dejošanas čībiņas. Tautastērpus nevajadzēs pirkt par savu naudu. “Mūsu kolektīvā puiši velk melnus šortus un melnu T kreklu, bet meitenes – melnus svārkus, melnas zeķbikses un tādas pašas krāsas triko. Mati viņām jāsaņem copītē, lai netraucētu dejot un arī lai netrāpītu ar matiem puišiem pa seju. Jānoņem arī ķēdītes, kas ir ap kaklu vai roku,” Kristīne iepazīstina ar nerakstītiem noteikumiem, kas nodarbībās jāievēro dejotājiem. “Puišiem jābūt šortos, kas nedrīkst nosegt ceļgalus, bet meitenēm – īsos svārciņos, jo man ir jāredz dejotāju ceļgali, vai pareizi ar tiem strādā. Dejojot ceļgaliem jābūt nostieptiem.”

Kristīne piebilst, ka dejošanas čībiņas neesot tās piemērotākās dejotājiem, jo, ilgstoši trenējoties šādos apavos, tiek nelabvēlīgi ietekmēts mugurkauls. Labāks variants esot speciālās dejotāju botas, jo tām spēj amortizēt triecienu, kas rodas, kad dejojot un lecot pēda saskaras ar grīdu. “Skriešanai paredzētās botas dejotājiem neder, jo tām nav dalītās zoles.”

Deju kolektīva nodarbības parasti notiek divas reizes nedēļā, bet pirms nozīmīgiem pasākumiem – skatēm, koncertiem un dziesmu un deju svētkiem – biežāk. Vasarā kolektīvam mēdz būt atelpas brīdis, jo, dejojot bez atpūtas, var izdegt.

“Nenoliedzami, dziesmu un deju svētki dejotājiem ir viņu darbošanās kulminācijas punkts. Daudzas meitenes bērniņu ieplāno tā, lai varētu savlaikus atgriezties ierindā un tikt uz šiem svētkiem. Bet kāzas nereti rīko pēc tiem.”

Ieguvums un riski

Dejotāji tāpat kā sportisti mēģinājumus sāk ar iesildīšanos – ķermenis tiek sagatavots fiziskajai slodzei. “Ir reizes, kad iesildoties vairāk trenējam kājas, bet citkārt koncentrējamies uz muguru. Noteikti paskrienam lēnā riksītī. Pēc tam sākam slīpēt dejas soļu tehniku,” Kristīne viegli ieskicē nodarbībās notiekošo. “Kad tuvojas skate un ir laika trūkums, es dejotājiem saku, lai viņi uz mēģinājumu nāk kājām, jo nebūs laika iesildīties. Ja koncertā ir astoņas dejas, organisms bez iesildīšanās tādu slodzi nevar izturēt.”

Dejojot lielākā slodze ir kājām. Ir jādejo ātrā tempā, jālec uz vienas kājas, uz otras, tās augstu jācilā. Puišiem jābūt trenētām arī rokām, jo dejojot bieži vien jācilā meitenes. “Mums patlaban repertuārā ir deja, kur puišiem deju partnere jāpaceļ virs sevis izstieptās rokās un jānotur. Pagaidām viņiem tas neizdodas, vēl ir jātrenējas.”
Lai uztrenētu roku, plecu un muguras muskulatūru, daudzi puiši papildus nodarbībām deju zālē iet uz trenažieru zāli. Gan puiši, gan meitenes arī pievērsušies skriešanai, jo šī sportiskā aktivitāte iemāca pareizi elpot fiziskās slodzes laikā, kā arī attīsta izturību. “Ļoti svarīgi ir nostiprināt muguras muskuļus, arī dziļākos, kas aptver mugurkaulu. Tas nepieciešams, lai būtu stalta stāja,” pamato Kristīne.

“Ir bijis tā, ka uz kolektīvu atnāk dejotājs ar zemu pašapziņu. Pirmais, kas par to vizuāli liecina, ir sakumpusi mugura. Bet deja un skatuve pašapziņu ar laiku vairo, un tad pleci un sakumpusī mugura iztaisnojas. Protams, bez fiziskiem vingrinājumiem tas nenotiktu.”

Kristīne izstāsta, ka deju kolektīva nodarbībās viņa iekļauj klasiskās dejas elementus, kas palīdz attīstīt muguras muskulatūru, jogas vingrinājumus, kas iemāca pareizi elpot un ķermeni padara lunkanāku, savukārt krosfita elementi, kuriem pieder arī planks (statisks vingrojums, kurā ar maksimāli iztaisnotu ķermeni pēc iespējas ilgāk jānoturas guļus balstā uz apakšdelmiem un kāju pirkstiem – aut.), trenē izturību. “Katrā nodarbībā izmantoju citus iesildīšanās vingrinājumus, ievērojot, lai tiktu nodarbināta gan kāju, gan muguras un roku muskulatūra.”

Dejošana norūda un dziedē ķermeni. Tā kautrīgajiem palīdz atbrīvoties no nevajadzīgām bailēm un uztraukuma, veidot attiecības ar pretējo dzimumu. Dejojot partneriem ir augsta līmeņa tuvība, jo ne tikai skatās viens otram acīs, bet ir arī cieši apskāvieni. Dejojot vairojas dejotāju seksuālā pievilcība. Ne velti mēdz teikt – ja pārim labi saskan dejas laikā, būs arī laba seksuālā saderība.

Ja par riskiem, tad dejotājiem pastāv risks pārraut Ahilleja cīpslu, salauzt celi, kādu no pēdas kauliem. “Dejojot ir jāiztaisno ceļi, kas nav anatomiski pareizi, tāpēc tie var tikt traumēti,” brīdina Kristīne. “Savukārt pēdas kaulus var salauzt, ja, piemēram, dejas grīdai absolūti nav slīdamības, tāpēc dejotājs nevar izpildīt pagriezienus. Tā gadījās man – es sāku pagriezienu, taču apavi pret grīdu iedarbojās kā bremze. Manas kurpes saskarē ar grīdu neslīdēja, bet pēda pagriezās, un viens no kauliem salūza.”

Muguras traumas gan neesot bijušas, bet noticis gluži pretējais – dejotāji atbrīvojas no skoliozes, ja tāda bijusi. Tas notiek, pateicoties regulāriem muguras muskulatūras vingrinājumiem.

“Es uzskatu, ka dejot var jebkurš, kas to grib un ir gatavs svīst mēģinājumos. Vienīgais atslēgas vārds ir nopietna attieksme pret darba procesu,” savu pārliecību pauž Kristīne Kārkliņa. “Un tas nozīmē, ka dejotājs ir gatavs ievērot deju kolektīva vadītāja teikto un strādāt ar simtprocentīgu atdevi.”

Der zināt!

Dejošana uzlabo locītavu elastību, asinsriti un vielmaiņu, nostiprina mugurkaulu un imunitāti, attīsta staltu stāju.
* Tā attīsta reakcijas ātrumu un koordināciju, iemāca koncentrēt uzmanību.
* Dejošana uzlabo garastāvokli, noņem enerģētiskos un psiholoģiskos blokus, ir labs veids, kā atbrīvoties no stresa pēc grūtas darbadienas.
* Dejojot izstrādājas laimes, labsajūtas un mīlestības hormoni: endorfīns, serotonīns un oksitocīns.
* Līdz ar skatuvisko pieredzi dejotājiem vairojas pašapziņa, ticība saviem spēkiem, māka sevi prezentēt lielas auditorijas priekšā.
* Dejojot veidojas arī saskarsmes prasme ar pretējo dzimumu.
* Ir iespēja ar kolektīvu braukt uz koncertiem ārzemēs, iepazīt citas kultūras. Piedalīties nozīmīgos un emocionāli saviļņojošos pasākumos – Vispārējos dziesmu un deju svētkos un Baltijas valstu studentu dziesmu un deju svētkos Gaudeamus.

 

logo-36

Pievienot komentāru